Zane Radzobe 18.12.2017

“Arī sieviete ir cilvēks”

Skats no izrādes “Heda Gablere” // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Liepājas teātrī Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā Heda Gablere ir vizuāli grezna, tajā spēlē Egons Dombrovskis (Tesmana lomā!), un tā stāsta par melodramatisku sievietes likteni. Tas, nojaušu no lasītajiem komentāriem, ir uzvarošs trio un jau ierakstījis sevi daudzu dāmu sirdīs. Par ko es īstenībā priecājos, jo galu galā arī tā ir teātra funkcija – aizraut, iepriecināt, ļaut aizmirsties. Heda jau ir recenzēta dienas presē, piedevām vairākkārt, tāpēc atļaušos izmantot gadījumu un nevis secīgi fiksēt un analizēt, bet drīzāk dalīties pārdomās par ne vienmēr izmantotajām iespējām.

Grozas-Ķiberes Heda sākas novatoriski – Anetes Berķes Hedu un Egona Dombrovska Tesmanu no kāzu ceļojuma mājās sagaida nevis ierastā labu vēlošā, naivi provinciālā krustmāte Juliāne, bet sieviete-dinamīts. Ineses Kučinskas Džuliāna ir krietni jaunāka par oriģinālvarones gadiem (Ibsenam viņa patiešām ir dzīves nogalē), un viņas attiecības ar krustdēlu ir nepārprotamas. Kas licis viņai mīļāko izprecināt – nepieciešamība piešķirt viņam sociālu statusu, apnikums vai gluži vienkārši nevēlēšanās dzemdēt bērnus, skaidrs nekļūst, tomēr tieši viņa valda – pār māju, pār Tesmana dzīvi, īstenībā, tā šķiet, pat pār Hedas ķermeni, jo grūtniecība, kuras iespējamība izrādes titulvaroni vēlāk gluži šausminās, protams, ir jau ierēķināta kā viss, kam Tesmanu dzīvē jānotiek.

Otrs pārsteigums iestudējumā ir tas, ka Hedu šī lietu kārtība īsti nenodarbina.

Ibsena dēmoniskās, pārlieku spēcīgās, 19. gadsimta sabiedrībai nepieņemami vīrišķīgās varones vietā uz Liepājas skatuves redzama trausla, tramīga, histēriska būtne, kas nogrimusi nemitīgā sevis apcerē un apkārt notiekošo nemaz nav spējīga saskatīt.

Bet viņai apkārt rit dzīve, kas, salīdzinot ar agrākām Ibsena lugas interpretācijām Latvijas teātrī, ir principiāli atšķirīga. Piemēram, par centrālo vīriešu tēlu Grozas-Ķiberes iestudējumā kļūst nevis aizlauztais romantiskais varonis Lēvborgs (izrādē viņš pārtapis par Lavborgu), bet gan Tesmans, un ne tikai tāpēc, ka viņa loma iedalīta teātra premjeram. Dombrovska Tesmans šai izrādē nebūt nav intelektuāli vai psihiski vājāks par sievu; gluži otrādi – viņš ir laikmetīgs, asredzīgs, tālredzīgs cilvēks, kam piedevām piemīt dzelzs nervi un atzīstams reakcijas ātrums. Var būt, ka viņš nav zinātnieks (par ko Heda viņu tā nicina), toties viņš ir biznesmenis, un acīmredzami – veiksmīgs. Ne velti taču viņš tā pieķeras mirušā Lavborga manuskriptam – ne jau vainas apziņas, pienākuma vai misijas dēļ; gluži vienkārši šis darbs viņam atnesīs slavu un statusu. Viņa saspēle ar Leona Leščinska atveido tiesnesi Braku pārliecina, ka abi lieliski saprotas un pamatos ir visai līdzīgi cilvēki. Arī Braks jau tikai izmanto radušos apstākļus un pat ne īpaši ciniski, lai arī par psihiski acīmredzami traumētas sievietes šantažēšanu, protams, labā samarieša balvas nepiešķir.

Lavborgs – Mārtiņš Kalita, Heda – Anete Berķe // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Mazāk veiksmīgas lomas izdevušās Everitai Pjatai (otrā sastāvā Laura Jeruma) kā Teai un Mārtiņam Kalitam kā Lavborgam. Tas izrādē kaitināja, jo Ibsena lugā, piemēram, Lēvborgam tomēr ir jābūt kam vairāk par tukšu vietu, lai būtu saprotama Hedas tiekšanās pēc viņa. Tomēr tagad vairs nespēju nedomāt par Hedu Normunda Akota vārdiem, kurš recenzijā Kultūrzīmēs Berķes Hedu nosaucis par snobu. Es teiktu – viņa ir mietpilsone, ko apbūruši reklāmas saukļi un kas estētiski glītu vidi (un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute pacentušies, lai tā tiešām būtu glīta) vienādo ar sakārtotu dzīvi un personību, neapjaušot, ka aiz ārējā bieži vien slēpjas gluži cita realitāte. Un tad jau Lavborgam patiešām pietiek ar krekla apdruku We should all be feminists un varbūt mazliet vēl ar apkārtējo apliecinātu slavenības statusu, lai Heda “pavilktos”. Jo ir visai acīmredzami, ka Berķes varone diez vai prot lasīt – zinātniskus darbus, lai novērtētu to nozīmību, vai cilvēkus, lai ieraudzītu to mērogu.

Ja tas viss izklausās labi, tad tomēr jāsaka kāds “bet” – proti, Heda. Anete Berķe ar lomu mokās un galā īsti netiek, bet galvenais, domāju, šai gadījumā ir fakts, ka arī režisores koncepcija iznākusi tik juceklīga, ka tajā galvu nenolauzt…

Izrādi ir garlaicīgi skatīties, jo tas, ka Hedai ir psihiskas problēmas, kļūst skaidrs pirmajās desmit minūtēs, bet tālāk varonē nekas nemainās.

To varētu pieņemt, ja iestudējums radītu iespaidu, ka mēs vērojam Hedas subjektīvās uztveres, iekšējās balss atspulgu. Tā jau notiek – cilvēkam ir slikti, viņš to apzinās un tomēr nespēj neieciklēties pats savu ciešanu apcerē, izbaudot sāpju melodramatisko potenciālu. Šādā ziņā Heda Latvijā varētu būt pat ļoti aktuāla; nav jau noslēpums, ka no psiholoģiskām problēmām cieš liela sabiedrības daļa. Prātā nāk pirms neilga laika Dirty Deal Teatro iestudētais Ehinokaktuss, kurā šīs parazītattiecības uz skatuves asprātīgā veidā tika iemiesotas kaktusa ar nosaukumu Gruzons (īsts, pārbaudīju Botāniskajā dārzā) tēlā, un katrs varonis savu reto un durstīgo augu bezgala rūpīgi kopa. Par savām personiskajām problēmām šai lauciņā sieviešu žurnālos stāstījusi arī Groza-Ķibere, un kaut ko taču acīmredzami nozīmē režisores atzīšanās pirmspirmizrādes intervijās, ka Heda – tā ir viņa. Protams, izrādei šādā gaismā būtu jāattaisno tas, ka Heda mudina Lavborgu izdarīt pašnāvību, un Liepājas iestudējumam, manuprāt, tas arī izdodas. Vismaz man likās, ka Heda caur Lavborgu mēģina panākt kaut kādu lūzumu sevī – piemēram, lai viņš kā Hedas surogāts izdara pašnāvību, uz kuru viņa nespēj saņemties pati, viņas vietā.

Nelaime tikai tā, ka, izņemot pusotru ainu, izrāde reāli rāda ārējo, objektīvo realitāti, to, kādu Hedu redz apkārtējie, un šajā pasaulē varoni uz priekšu dzen nevis izmisums vai pašmocību rituāls, bet tikai apziņa par sava dažādās pozās izlocītā ķermeņa pievilcību. Tā pusotra aina attiecas uz neveiksmīgo Hedas un Tesmana “dubultošanos” – bērniem-dublantiem, kas laikam taču kā varoņu tīrās dvēseles izmisīgi tiecas viens pie otra, nespējot savienoties; bet izrāde par spīti apakšvirsrakstam “stāsts par ilgām” jau tomēr nav ne par ilgām, ne par to, ka varoņiem būtu kādas dubultas personības. Katram ir tikai viena, un Hedas gadījumā tā ir palētas melodrāmas varone. Heda, kuras lelles ķermenim trūkst satura, Heda, kura ir apsēsta ar spoguļiem un visur redz tikai sevi – ne velti Vilkārša scenogrāfija pārpildīta ar spoguļvirsmām, griestus ieskaitot. Heda, kuras personība ir visai neinteresanta, salīdzinot ar dzīvi, kas noris viņai apkārt, un kura negaumīgi pārspīlē vienkārši tāpēc, lai viņai pievērstu uzmanību. Kā bērns.

Heda – Anete Berķe, Tesmans – Egons Dombrovskis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Interesanti, ka teātris izrādes programmiņā ierakstījis Ibsena skaidrojumu, kāpēc Heda lugas nosaukumā palikusi meitas uzvārdā: jo viņa jāuztver nevis kā sava vīra sieva, bet gan kā sava tēva meita. Var būt, ka šis teikums tekstā parādījies pat nejauši – tas labi raksturo Ibsena lugu problemātiku kopumā, kā raksta programmas teksta autors – visi svarīgākie notikumi slavenā norvēģu dramaturga darbos tipiski notikuši pagātnē. Pagātne Ibsena pasaulē ir svarīgākā, jo tās spoki saindē šodienu, neļaujot varoņiem aizmirst par tēvu parādiem, un tiešā veidā apdraud nākotni. (Galu galā ne viens vien Ibsena varonis no tēva mantojumā saņēmis viņu saldās dzīves sekas, īpaši jau iedzimtu venērisko slimību veidā, kas neizbēgami iznīcina bērnu ķermeņus un psihes. Ar to es negribu teikt, ka Grozas-Ķiberes skatījumā Hedas psihiskās problēmas būtu bioloģiski pārmantotas, lai gan piepeši ienāca prātā, ka par ģenerāli Gableru, kas savu vienīgo meitu audzinājis acīmredzot visai ekscentriski, skatītājs jau īstenībā nezina gandrīz neko. Un izrādē vismaz man tā arī neizdevās ieraudzīt tās traumas, kas konkrēto – Berķes – Hedu novedušas šādā stāvoklī.) Bet uzsvērums Heda-meita pretstatā Hedai-sievai (citiem vārdiem sakot – bērns, nevis sieviete) izrādē ieskanas. Pat ja izskatās, ka režisores iecere bijusi gluži cita.

Atzīstos, izrādē mani ļoti kaitināja fakts, ka Groza-Ķibere iestudēšanai izvēlējusies nevis Ibsena Hedu Gableri, bet Patrika Mārbera veiktu lugas “skatuves versiju” ar pamatojumu, ka Ibsens esot jāmūsdienīgo. Ibsenu, manuprāt, mūsdienīgot nav nepieciešams.

Ibsens ir mūsdienīgs; bez viņa nekādu mūsdienu vienkārši nebūtu, jo Jaunā drāma aizsāk 20. gadsimtu Eiropas teātrī, pirms 20. gadsimts vēl īsti iesācies, un joprojām spēj pateikt par laikmetīgā cilvēka psihi ievērojami vairāk nekā viena otra 21. gadsimta dramaturga luga. Tāpēc Grozas-Ķiberes izvēli es interpretēju kā režisores stratēģisku tuvināšanos Eiropas komercteātra personālijām, nevis mākslinieciski pamatotu nepieciešamību. Bet varbūt šajā izvēlē slēpjas vēl kas. Varbūt runa nav gluži par to, kas atrodams Ibsena lugā, bet par to, kādā kontekstā tā top – patriarhālā sabiedrībā, protofesminisma apstākļos. Ibsena Hedas problēmas, protams, var ielikt arī sava laikmeta kastītē, postulējot ja ne gluži to, ka šāds stāsts mūsdienās nebūtu iespējams (ir jau, un kā vēl), tad vismaz to, ka varones traģēdijā viennozīmīgi ir vainojama sabiedrība.

Bet var būt, ka Groza-Ķibere tā nedomā. Vismaz izrāde tā nedomā noteikti – Hedas problēmas nerada neviens cits, tikai Heda pati. Un ienāk prātā, vai kaut kādā mērā Berķes Heda nav pat vairāk Leļļu nama Nora, nevis Gablere. Tas ir – Nora, ja Nora būtu daudz nelaimīgāka un vājāka sieviete, kas sevi un sev apkārt notiekošo tā arī nespēj ieraudzīt. Noras tēla negatīvs: stāsts par to, kas notiek, ja varone tā arī nepieaug. Tāpēc var būt, ka Liepājas Hedu var izlasīt arī kā īsti neīstenojušos, iecerē izmisīgi feministisku izrādi par sievieti, kas taču acīmredzot jūk prātā, bet kura apkārtējo uztverē ir tik nevērtīga, ka neviens viņai nepasniegs palīdzīgu roku... Jo visiem jau ir ļoti izdevīgi, ka Heda tā arī neizkāpj no rītakleitas, kā jau slimniecei pieklājas. Ne velti taču Heda kādā izrādes brīdī identificējas ar šuneli, kas luncinādamies aprej Braka dāvanu – putekļsūcēju. Suns galā nav cilvēks, un te varbūt vietā ir atcerēties feminisma izmisīgo saukli: “Arī sieviete ir cilvēks.” Par ko kādā krievu humora šovā nesen dzirdēju repliku: “Arī. Tātad arī viņas par to šaubās.”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt