Silvija Radzobe 19.12.2017

Sieviete, kas runā

Estere Koljere – Dita Lūriņa, Viljams Koljers – Ivars Puga // Foto – Kristaps Kalns

Jaunais režisors Georgijs Surkovs, kurš aizgājušajā “Spēlmaņu naktī” bija nominēts par Gada lielās zāles iestudējumu (Aleksandra Volodina “Pieciem vakariem” Daugavpils teātrī), debitē Nacionālajā teātrī. Viņš Jaunajā zālē iestudējis 40. – 50. gadu ražīgā angļu dramaturga Terensa Retigana lugu “Dziļā, skumjā jūra”. Šāda literārā materiāla izvēle pārsteidz, ja režisors ir jauns mākslinieks, kurš sevi grib pierādīt galvaspilsētā. Tādēļ ka konvencionālāku dramatisko darbu grūti iedomāties. Luga ir tā sauktā well-made play, kur viss tiek pateikts vārdos un, ja kaut cik regulāri apmeklēts teātris, var droši prognozēt, kas notiks nākamajā skatā. Dramaturģiskais darbs ir uzrakstīts 1952. gadā, kad skatuvi vēl nebija skārušas teātra 60. gadu revolūcionārās pārmaiņas, kas, protams, ietekmēja arī lugu dabu. Kaut gan – ne jau dramaturģiskais materiāls mūsdienās nosaka teātra panākumus. Tas viennozīmīgi ir režisors, kurš zina ne tikai to, ko ar izrādi grib pateikt, bet arī to, kādus līdzekļus lietot, lai savu mērķi sasniegtu. Noskatoties iestudējumu, ir grūti uz šiem jautājumiem sniegt nepārprotamu atbildi.

Izrādes centrā 34 gadus vecās gleznotājas Esteres disharmoniskās attiecības kā ar mīļāko – bezdarbnieku Frediju, tā ar bijušo vīru tiesnesi Koljēru. Lomas uzticētas Nacionālā teātra labākajiem aktieriem Ditai Lūriņai, Ģirtam Liuznikam un Ivaram Pugam.

Lugas autors varoņiem nemitīgi liek spriedelēt par mīlestību, pie tam ne tikai savu, bet vēl vairāk par citu – izsakot spriedumus, kad tā bijusi patiesa, kad nepatiesa vai tikai iedomāta.

Lasot lugu, no minētajām sarunām nekļūst skaidrs, kā tad īsti ir vai ir bijis patiesībā. Aktieriem atliek viena izeja – bez vārdiem nospēlēt savu varoņu jūtas vai to trūkumu citam pret citu. Vislabāk ar šo uzdevumu galā tiek Ivars Puga, radot vienu no pārliecinošākajiem savu pēdējo gadu tēliem. Aktieris spēlē uzsvērti lakoniskā manierē, bez plašiem žestiem vai skaļām intonācijām. Bet ik kustība, žests, acu skatiens, paklusās balss spriegās intonācijas rada nešaubīgu pārliecību, ka viņš Esteri mīl, ka tā joprojām ir viņa dzīves centrs, neskatoties uz to, ka dramaturgs viņam liek vārdos piekrist bijušās sievas apgalvojumiem, ka tiesnesis nekad to nav mīlējis. Bez tam var noticēt, ka Pugas varonis ir jurists ar veiksmīgu karjeru, kurš pieradis dzīvot materiālā labklājībā un kurš sekmīgi apslēpj savu uztraukumu par jumtistabā vērojamo nebadzību, kādā pašlaik mīt viņa bijusī sieva.

Viljams Koljers – Ivars Puga, Estere Koljere – Dita Lūriņa, Fredijs Peidžs – Ģirts Liuziniks // Foto – Kaspars Kalns

Frediju lugas autors tēlo kā egoistisku alkoholiķi, kurš atbildību par abu kopdzīves praktisko pusi uzveļ Esterei vienai pašai, personiskām vajadzībām vēl notērējot naudu, ko tā saņēmusi par savām gleznām. Bez tam viņa garīgais apvārsnis visai šaurs, tur pietiek vietas tikai interesei par golfu un utopiskiem plāniem par nākotnes darba iespējām. Aizbēgšana no mājām, atstājot Esteri, kas sievieti noved pie otrreizēja pašnāvības mēģinājuma, visdrīzāk skaidrojama ar to, ka Fredijam mīļākā un viņas nemitīgie mudinājumi sākt “kārtīgu dzīvi” vienkārši apnikuši. Kaut arī savai nodevīgajai rīcībai golfa fans atrod citu – gluži demagoģisku izskaidrojumu: viņš jūtoties tik vainīgs par notikušo, ka nespēj vairs kopdzīvi turpināt. Ģirta Liuzinika spēles stratēģija principiāli atšķiras no Retigana radītā tēla. Viņa Fredijs patiesi mīl Esteri, par ko liecina maigās intonācijas viņu šķiršanās dialogā, pat asaras, ko varonis cenšas noslēpt. Viņu, jūtams, nomāc darba un naudas trūkums, bet visvairāk – neziņa, kā atrisināt situāciju, nespēja atrast kopēju valodu ar Esteri, lai varētu atklāti izstāstīt par savām nedienām un kopīgi mēģināt rast izeju no tām.

Un te esam nonākuši pie galvenā jautājuma, ko uzdod izrāde, kaut visdrīzāk šis jautājums nav bijis ieplānots, bet radies nejauši. Vai ar Ditas Lūriņas Esteri jel kādam vispār iespējams atrast kopīgu valodu? Viņa runā, runā un runā... Pilnos pabeigtos teikumos. Kategoriskā tonī. Viņa raud, šņaukājas, ar pirkstiem slauka degunu. (Šķiršanās ainā ar Frediju tas notiek vismaz deviņas (!) reizes. Var jau būt, ka vakarā, kad skatījos izrādi, aktrise bija slima, bet ir taču mutautiņi...) Viņa “zina”, ka bijušais vīrs to nemīl, tādēļ strupi noraida viņa rūpes un kautros tuvošanās mēģinājumus. Viņa lūdzas Frediju, lai tas paliek. Bet kāpēc? Vai tāpēc, ka varone viņu mīl? Drīzāk tāpēc, ka pieradusi – viss vienmēr notiek pēc viņas gribas. Dīvainā kārtā – žēl kļūst Koljēra un Fredija. Katrā ziņā vairāk nekā Esteres. Un te nu jāizšķiras – kas īsti spēles laukumā notiek? Vai pieredzējusī aktrise kādu nezināmu cēloņu dēļ netiek galā ar lomu? Vai arī – viņa spēlē ļoti labi. Un izrādes sižets nebūt nav par nelaimīgu, mīļākā nodevīgi atstātu sievieti, bet gan par daiļu, vizuāli pievilcīgu jaunu dāmu, kura sazināties spēj tikai ar vārdiem, ne jūtām, pieskārieniem vai jēgpilnu klusumu... Kurai vienmēr taisnība, kura prot tikai “zāģēt”. Tādā gadījumā izrāde ir pat visai aktuāla, jo uzsver vārdu (teksta) neiedarbīgumu, pat devalvāciju mūsdienu pasaulē – kā teātrī, tā sabiedrībā, risinot attiecības starp cilvēkiem, kuri pieder, vienalga, pretējiem vai vienam dzimumam.

Ja tas ir tā, tad Surkovs uzminējis šīs teātra sezonas aktualitāti. Jo arī Liepājas teātra Heda Gablere un Nacionālā teātra Emma (“Cilvēki, lietas un vietas”) ir sievietes, “kuras runā”.

Pārējās trīs izrādē (un arī lugā) ir izteiktas “otrā plāna” lomas. Esteres nesavtīgo kaimiņu – izbijušo dakteri Millera kungu, kuram citu labklājība rūp vairāk nekā savējā, atveido Voldemārs Šoriņš, ar sev raksturīgo šarmu veikli tiekot pāri tēlā ietvertajai krietnajai didaktikas porcijai. Skarbi teikts, bet režisors Inārai Sluckai kā Eltones kundzei un Jānim Vimbam kā Fredija draugam Džeksonam izrādē nav atradis ne vietu, ne funkciju.

Estere Koljere – Dita Lūriņa, Eltones kundze – Ināra Slucka // Foto – Kaspars Kalns

Diemžēl režisors ne pārāk veiksmīgi sadarbojies ar scenogrāfi Daci Sloku. Grūti izvēlēties, ko atzīmēt kā telpas iekārtojuma neveiklības spilgtāko piemēru – ar necaurspīdīgu plastmasas audumu aizkarinātos logus, pa kuriem varone imitē skatīšanos uz ielu, vai dīvainu statīvu uz ritenīšiem, kas ik pa laikam tiek izripināts spēles laukuma centrā, kur varoņiem apsēsties, veidojot mizanscēnu svarīgu dialogu laikā. Uzveduma veidotājiem arī it kā piemirsies, ka viss, kas uz skatuves notiek, taču kaut ko nozīmē – tas attiecas pat uz šķietamiem sīkumiem, kas galu galā nav nekādi sīkumi. Piemēram, bļoda, kur Estere izvēmusies, tiek nolikta un aizmirsta uz virtuves galda blakus traukiem un dzēriena pudelēm, no kurām tālākajā darbībā tiek malkots vīns. Vai – Estere mirkli pēc tam, kad “atkačāta” no pašnāvības mēģinājuma, uzvelk “špilkas” ar 15 cm augstiem papēžiem, no kurām tā arī vairs neizkāpj. To redzot, notikušais zaudē ticamību, ar pilnām tiesībām ļaujot skatītājam domāt, ka varone nebūt nemēģināja darīt sev galu, tikai taisīja teātri, lai pabaidītu piedzīvotāju, kurš to bija aizmirsis apsveikt dzimšanas dienā. Tāpat, pietrūkstot režisoriskās domas mērķtiecīgumam, neskaidrs palicis kāds pats par sevi izteiksmīgs tēls: vairākkārt, kad Estere lūkojas uz caurspīdīgu sienu, aiz tās redzams Koljērs. Te nu ar vienādām tiesībām varam “izlasīt” jēgas ziņā divas pilnīgi pretējas nozīmes: vai nu Koljērs izspiego Esteri, vai arī varone tikai savā iztēlē redz bijušo vīru. Un arī tad – kā potenciālu glābēju vai draudu?

Uzvedums “Dziļā, skumjā jūra” ir iestrēdzis starp melodrāmu un drāmu ar problēmu, pirmajā gadījumā pietrūkst emociju, otrajā – nopietnākas vielas pārdomām. 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt