Silvija Radzobe 22.12.2017

Bet varbūt Blanša?

Emma – Maija Doveika // Foto – Kristaps Kalns

Lai arī nevaru apgalvot, ka Nacionālā teātra izrādi “Cilvēki, lietas un vietas” skatījos ar nepārejošu aizrautību, tomēr Valtera Sīļa jaunā izrāde par aktrises-narkomānes grūto pašizcīņu, lai atbrīvotos no personību iznīcinošām atkarībām, izvirza daudzus mūsdienās aktuālus jautājumus. Izlasot Edvīna Raupa tulkoto britu dramaturga Dankana Makmillana pavisam svaigo lugu – tā sarakstīta 2015. gadā –, konstatēju, ka autors un teātris vairākas vēstījumam aktuālas problēmas skata atšķirīgi un ka pilna aina veidojas, dažādos viedokļus sapludinot. Piemēram, jautājums, kādēļ cilvēks sāk lietot narkotikas, ja runa nav par dzimušiem deģenerātiem. Un aktrise Emma – lugas galvenā varone, ko atveido Maija Doveika, – tāda noteikti nav. Lugā viena no emocionāli spēcīgākajām ainām norisinās klīnikā, kur Minesotas programmas nodarbībās grupas dalībnieki mēģina atklāti stāstīt par savu narkotiku atkarības saēsto dzīvi, no kuras tie pūlas atbrīvoties. No šiem stāstiem dveš šausminoša vientulība, mīlestības trūkums, neprasme veidot cilvēciski siltas attiecības ar radiniekiem vai pavisam svešiem cilvēkiem. Un sekas – glābšanās no ikdienas neizturamās pelēcības un aukstuma “mākslīgās paradīzes” izraisītajā sakāpinātajā uzbudinājumā, kas noved pie totālas realitātes atslēgšanas.

Izrādē šī slimnieku grupa, kuru atveido aktieri Uldis Anže (Fosters), Sanita Pušpure (Džodi), Daiga Gaismiņa (Meridita), Kaspars Aniņš (Tē), Kristians Kareļins (Šons) ir vairāk formāls tēls, tāda kā klīnikas vides “dzīvā dekorācija”. Tā noteikti nav aktieru vaina, režisoram acīmredzot svarīgāk šķitis akcentēt Emmas narkotizēšanās cēloņus, ko Doveika spoži arī izdara, domāju, daudziem atverot acis par mākslas pasaulē notiekošo. Viņas monologs par atšķirību starp intensīvo, emocionāli piesātināto, spilgto eksistenci rampas ugunīs un pelēko sadzīvi, kurā jāatgriežas pēc tam, kad izrāde beigusies, ir burtiski suģestējošs. Un kļūst saprotama vēlēšanās ar ripu, pulveru vai šļirces palīdzību mākslas sniegto lidojumu pagarināt. Tas ļauj saprast daudzu pasaulslavenu mūziķu, kā arī aktieru aizslīdēšanu narkotiku radītajā paralēlajā realitātē. (Ir gan kāda būtiska atšķirība starp Rietumu aktieriem, kuri pamatā strādā projektu teātros un pēc tam, kad jauniestudējums nospēlēts, paliek bez darba, līdz gadījums atkal dod vai nedod nākamo iespēju, un mūsu aktieriem, kuri strādā repertuāru teātros un bez darba, ja ir kaut cik talantīgi, nepaliek nekad. Bet ne par to stāsts.) Taču. Tēlojot pārējos slimniekus kā pelēku, inertu, deindividualizētu masu, veidojas vairākas, iespējams, neplānotas sakarības, kuras attaisno Emmas augstprātīgo izturēšanos pret likteņa biedriem. Uz skatuves grupu sarunu laikā rodas atmosfēra, kas atgādina kādu citu slavenu klīniku, kura Latvijā pazīstama kā no ārzemju kino, tā mūsu teātra izrādēm – kā pagātnē, tā tagadnē. Runa ir par Kena Kīzija romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” interpretācijām, kuru centrā vājie, no brīvības atteikušies cilvēki, ko cilvēku cienīgai dzīvei atmodina anarhists Makmērfijs, samaksājot par to ar smadzeņu kastrācijas operāciju.

Arī Nacionālā teātra izrādē Doveikas varone ir kā tāds maza mēroga Makmērfijs, kura nevēlas kļūt tikpat nolēmēta un trula kā citi, un viņu var saprast.

Kaut gan īstenībā, pēc autora domām, kurām var tikai piekrist, Emma sākotnēji vēl neapzinās savas slimības nopietnību, tāpēc nicina citus, kas to ir apzinājušies, viņasprāt, atsakoties no savas personības. Doveika Emmas pašpārliecinātību, nicinošo attieksmi pret nelaimes biedriem tēlo pārliecinoši, nesaudzīgi pret sevi, jo kurai aktrisei tad patīk radīt atgrūžošu, nevis līdzpārdzīvojumu raisošu tēlu.

Skats no izrādes "Cilvēki, lietas un vietas" // Foto – Kristaps Kalns

Ir gan arī tā, ka, kamēr neesam lasījuši lugu – un to taču, nākot uz pirmizrādi, nav darījis neviens no skatītājiem –, īsti nesaprotam, cik slikti ar Emmu ir. Jo režisors ir bijis “žēlsirdīgs” pret savas izrādes galveno varoni, neatklājot viņas slimības fizisko izpausmju atbaidošo ainu, kuru naturālistiskā nepielūdzamībā zīmējis autors. (Režisora uzmanība koncentrēta uz varones psihes problēmām.) Makmillans vairākās ainās uz skatuves liek parādīties piecām Emmas dubultniecēm, kuras vienlaikus demonstrē dažādas “lomku” fāzes – vemj, kasa rokas, svīst, dreb no aukstuma, raustās krampjos. Uz skatuves redzam piecas jaunas topošās aktrises – Sandiju Dovgāni, Elizabeti Skrastiņu, Elīnu Bojarkinu, Unu Eglīti, Alīdu Pērkoni –, kuras, ģērbtas tāpat kā Emma (pelēkās treniņbiksēs un ķirškrāsas jakās), satupušas viņai apkārt gultā, nekonkrēti rosās. Rodas iespaids, ka ar šo Emmai līdzīgo meiteņu grupu teātris vēlas pasvītrot, ka šādu no narkotikām atkarīgu Emmu ir daudz. Bet tas taču ir pavisam cits, pat didaktiski iekrāsots tēls... Arī autora piedāvātās iespējas slimās Emmas īstenībai neadekvāto izjūtu atklāsmei ir ne tikai mākslinieciski interesantākas, bet arī, kā šķiet, īstenībai tuvākas nekā tās, ko redzam uz skatuves, kur ļoti teatrāli raustās stroboskopa acīs dzeļošās gaismas, skan skaļa ritmiska mūzika. Gandrīz vai klasiskā sirreālisma manierē Makmillans tēlo, kā Emma redz parādības, kuru nav, kuras nemitīgi transformējas, veic realitātē neiespējamas darbības, piemēram, (neesoša) terapeites dubliere izkāpj pa palātas logu, turot rokā beigtu kaiju, visā istabā sāk krist sniegs, bet skapja atvilktnes elpo vienā ritmā ar Emmu. Tāpat man šķiet, ka Emmas slimo apziņu vajājošais mātes, citiem vārdiem, autoritātes tēls, kuru tā saredz gan Ārstē, gan Terapeitē, izrādē atklāts pārāk reālistiski, nozīmējot Lāsmu Kugrēnu spēlēt abas medicīnas darbinieces un vēl Māti. Aktrise tiecas katrai no šīm personām atrast atšķirīgu veidolu – viena ir sirsnīga, otra oficiāla, trešā – noraidoši stīva. Bet varbūt svarīgi būtu bijis meklēt tieši kopīgo? Un ne tikai psiholoģiskā, bet arī vizuālā ziņā, kas tiktu pasvītrots kādā ainas darbību apturošā brīdī? Citādi Emmas vārdi par klīnikas personāla līdzību viņas mātei paliek maznozīmīgi, pat iegūst aloģisku saturu, it kā varone izteiktu atzinību, kaut gan īstenībā tā tiek paustas bailes, pat šausmas.

Taču minētos trūkumus, kas galvenokārt koncentrējas izrādes pirmajā cēlienā, atsver divas cilvēciski un mākslinieciski spēcīgas līnijas otrajā daļā. Visvairāk tās ir sirsnīgās attiecības, kas izveidojas starp Emmu un Ivara Kļavinska tēloto pacientu Marku. Viņi nekļūst par mīlētājiem, drīzāk ir draugi vai brālis un māsa. (Kaut kādā mērā Marks kļūst par Emmas pāragri mirušā, viņai tuvā brāļa aizstājējfigūru.) Tieši Marka ietekme, viņa raupji patiesais izturēšanās veids, slēptā, bet nepārprotamā personiskā ieinteresētība slimās aktrises liktenī kļūst par pagrieziena punktu viņas ceļā uz atdzimšanu. (Tāpat kā pirms dažiem gadiem “Mežapīlē”, arī jaunajā izrādē Doveikas – Kļavinska duets ir ne tikai mākslinieciski nevainojams, tas kļūst par visa uzveduma serdi – sirdi.)

Bez didaktikas, bez liekiem vārdiem vai melīga patosa abi aktieri nospēlē to, ka cilvēku glābt var nevis Minesotas vai kāda cita programma, miega ripiņas vai kuņģa skalošana, bet otra cilvēka Tuvums – kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.

Kad Emma, saņēmusi sertifikātu par veiksmīgu izārstēšanos, uzvilkusi baltu blūzi, ar gaišu, nedaudz saspringtu seju atgriežas mājās, lai sāktu jaunu dzīvi, viņu sagaida nevis Jura Lisnera tēlotā Tēva un Lāsmas Kugrēnas atveidotās Mammas atbalsts, bet neticība un pat naids. Kamēr Emma sēž uz gultas malas un emocionāli stāsta par savu atlabšanu, atzīstas atbalsta nepieciešamībā, viņas vecāki stāv nepakustēdamies, kā sasaluši, viņu ķermeņu valoda liecina par noraidījumu, kuru nespēs ietekmēt nekādi meitas vārdi vai jūtas. Šajā ainā uzzinām daudz šokējoša par Emmas pagātni. Māte ne tikai savākusi Emma lietoto apreibinošo vielu pudelītes un tablešu kārbiņas milzīgā, līdz augšai pilnā caurspīdīgā kastē kā atgādinājumu par Emmas pagātni. Viņa met meitai acīs apsūdzību, ka tā reiz salauzusi viņas pirkstus, pūloties atņemt narkotiku porciju. Var noticēt, ka pienāk brīdis, kad vairs nevar ticēt – ne solījumiem sākt jaunu dzīvi, ne pagātnes nožēlai. Apmēram līdz pusei skaudrā aina, lietojot sporta terminoloģiju, rit neizšķirti, te noliecoties vecāku, te Emmas taisnības pusē. Un tad Doveikai izdodas ainu nosvērt savai varonei par labu, es nezinu, tieši ar ko – balsi, acu skatienu, spazmatiskajām kustībām, asarām, pārliecību, talantu... – finālā liekot ieskanēties pat kristīgās reliģijas motīvam. Ja Dievs piedod grēciniekam, kurš nožēlo, vai cilvēki drīkst nepiedot?

Emma – Maija Doveika, Tētis – Juris Lisners, Mamma – Lāsma Kugrēna // Foto – Kristaps Kalns

Izrādē Emma sevi dēvē arī par Ņinu, Sāru... Bet māte viņu nosauc vēl citā vārdā – par Lūsiju. Var jau būt, ka tas liecina par varones melīgumu, nespēju joprojām runāt patiesību, kas, protams, var likt apšaubīt arī viņas izārstēšanās patiesumu. Taču tikpat labi iespējams, ka tie ir Lūsijas tēloto personāžu vārdi, jo viņa taču ir aktrise. Emma Bovarī, Ņina (“Kaija”), Sāra (“Ivanovs”) – viņas visas ir traumētas, dzīves pieviltas sievietes. Tāpat kā Blanša, kuras tekstu Lūsija-Ņina-Sāra-Emma lugā un izrādē izrunā kā savu: “Es esmu atkarīga no citu žēlsirdības.” Cita starpā – varbūt pienācis laiks Doveikai nospēlēt Tenesija Viljamsa varoni? Atbilstošāku kandidāti uz šo pasaulslaveno lomu mūsu aktrišu zvaigznājā pašlaik grūti iedomāties. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt