Ilze Kļaviņa 03.01.2018

Četras izrādes bērniem

Skats no "Dirty Deal Teatro" izrādes "Lidojošais šķīvītis" // Foto – Jānis Amoliņš

Mēneša laikā četras pirmizrādes jaunākajai auditorijai – šis fakts apliecina profesionālo nevalstisko teātru interesi bērnu izrāžu iestudēšanā. Savukārt uzvedumu māksliniecisko ieceru oriģinalitāte un saturīgās tēmas ļauj reizē ar iepriecinošu daudzskaitlību izcelt arī katras izrādes savdabīgās kvalitātes.

Par garlaikošanās radošumu

Rēzeknes teātris “Joriks” ir nopietni pievērsies jaunākajai auditorijai, jo līdzās atzītai un aktīvi spēlētai izrādei bērniem “Drebošā telts” repertuārā iekļauts pavisam svaigs darbs – “Ezis, kurš mīlēja slepeni”, kas paredzēts skatītājiem no piecu gadu vecuma. Režisore Paula Pļavniece dramatizējusi Daiņus Šuka (Dainius Šiukis) stāstu un to iestudējusi kā priekpilnu un vizuāli intensīvu rotaļu. Starp citu, lietuviešu mākslinieka Šuka grāmata par notikumiem lauku sētā 2017. gadā iekļuva Latvijas lasīšanas veicināšanas programmas bērnu žūrijas rekomendēto grāmatu sarakstā.

No grāmatas uz izrādi pārceļojuši dzīvnieciņu piemīlīgie tēli un jaukā noskaņa. Tā kā izrāde notiek lielās zāles skatuves vidū, kur ap spēles vietu pusaplī izvietojas arī skatītāji, no pirmā brīža rodas brīva klātbūtnes atmosfēra.

Aktieri jau atrodas uz paklāja pirms publikas ierašanās, garlaikoti gulšņājot un vērojot auditoriju, bet īstā darbība sākas brīdī, kad kādam no viņiem apnīk nekā nedarīšana. Viņi nolemj stāstīt stāstus un spēlēt lauku sētas iemītnieku dzīvi, pie tam katrs aktieris iejūtas vairākās lomās. Te ir iespējas atklāt visas jauno mākslinieku priekšrocības – spēju improvizēt, fizisko un akrobātisko veiklību, muzikalitāti un atbrīvotību. Laura Atelsone attēlo gotiņu Pelenoni, sivēnu Polinēziju, vistiņu Peletrūniju, bet Kārlis Tols iemieso galveno varoni – ezi Dadzi un suni Lordu, savukārt Kārlis Derums iejūtas runča Pičus, gaiļa Petriķa, kurš rītos visus braši modina ar skaļu dziesmu, lomās. Lai gan lomu par īstu lomu šajā iestudējumā nosaukt grūti. Tēlu raksturi un attiecības tiek apzīmētas epizodiski. Skatuves darbībā izmantots liels daudzums apģērbu, un tas izskatās tieši tā, kā dara bērni, kad pielaiko drēbes. Līdz ar apģērbšanos un pārģērbšanos, kas kā process no malas brīžiem izskatās čammīgi, dramatiskā darbība kļūst izstiepta un aptuvena. Tikai pa brīdim nojaušamas raksturu īpašības – Pelenona ir lēnīgi sapņaina, Polinēzijs – viltīgs, bet runcis Pičus – nemainīgi slinks. Spilgti un atdarināšanas cienīgi tēli, ar kuriem bērniem parasti patīk sevi identificēt, šajā izrādē nav konkrēti izstrādāti. Ne tik pielipīgas ir arī jaukās pašsacerētās dziesmiņas, kas papildina norisi. Rotaļāties ir patīkami, bet tā paliek tikai rotaļa, kur bērniem ļauts skatīties un palaikam ko piebalsot, taču ne pa īstam līdzi just vai piedzīvot.

Saskaņā ar režisores ieceri izrādei jākļūst par rosinājumu bērniem pašiem “atrast stāstus drēbju skapī”, izspēlējot dažādas epizodes, līdzīgi kā tas notiek uzvedumā – piemēram, zilu šalli iztēlojot par miglu, uzvelkot kājās dzeltenas liela izmēra bikses, „kļūt” par banānu, u. tml. Mudinājums izdzīvot bērnības fantāzijas pasauli ir visnotaļ apsveicams.

Skats no teātra "Joriks" izrādes "Ezis, kurš mīlēja slepeni" // Foto – A. Lebeds

Par dāsnumu

Vara Klausītāja “Zīmējumu teātris” sagatavojis operu visai ģimenei – “Dāsnumātika”, kuras pamatā ir Čārlza Dikensa vēstījums “Ziemassvētku dziesma”. Iestudējuma sastāvs ir plašs. Te piedalās aktieri Klāvs Mellis un Marta Grase vai Ilze Āboltiņa, dziedātāji Jānis Kurševs un Gustavs Melbārdis, kā arī mūziķu ansamblis. Komponista Kaspara Zemīša dziesmas ar Annas Auziņas tekstiem izpilda Rīgas Doma meiteņu koris TIARA. Meitenes gan skanīgi dzied, gan patiesi darbojas dotajos apstākļos, par viņu kustībām parūpējusies horeogrāfe Agnese Bordjukova. Izrāde apvieno mūziku ar zīmēšanu, laikmetīgo deju ar dramatisko darbību. Daudzo māksliniecisko elementu kopumu savieno Rasas Bugavičutes-Pēces librets, kurā veiksmīgi izmantota alegoriskā un pamācošā teātra forma moralitē – XV un XVI gadsimtā radusies teatralizēta tikumu drāma, kur tēli iemieso personificētas īpašības vai abstraktus jēdzienus.

Saskaņā ar “Dāsnumatikas” libretu, darbība notiek kādā feju, rēgu, spoku skolas klasē. Skatuves dziļumā izvietota galvenā scenogrāfijas detaļa – milzu tāfele, uz kuras uzrakstīta mācību stundas tēma “dāsnumātika”. Visādi citādi tā ir parasta klase, kur meitenes mētājas ar spilveniem, lec ar lecamauklām vai raksta ar krītu. Uz tāfeles zīmē arī skolotāja, viņas attēli ilustrē mācību stundas tēmu, t. i., dāvanas, skaitļus, emocijas. Kulminācijas brīdī tāfeles atvērumā parādās arī galvenais uzskates līdzeklis – skopumu iemiesojošais Didzis, ko atveido aktieris Klāvs Mellis. Stāsts par nejauko Didzi, kurš aizliedz savam darbiniekam Ziemassvētku laikā doties pie ģimenes uz mājām, ir mācību centrālā viela. Skolotāja rosina pārmācīt Didzi, kas arī notiek.

Mini opera beidzas, kā jau pienākas didaktiskai formai, – uzskatāmi un pozitīvi. Didzis saprot savas kļūdas un turpmāk būs dāsns, dāvinās un dāvāšanas procesā gūs prieku.

Ideja par dāsnumu visvairāk piestāv Ziemassvētku laikam, un tā ir mūžīga tēma, ko līdzīgi rituālam der atgādināt ik gadu decembra pēdējās nedēļās. Ilgu skatītāju pieprasījumu sola ne tikai tēma, bet arī līdzsvarotais, žanrā precīzais skatuviskais iemiesojums. Izrādes potenciālu kāpina balanss starp ironiju un pamācošo toni, starp profesionāliem un neprofesionāliem izpildītājiem, starp shematiskiem melnbaltās tāfeles krīta zīmējumiem un meiteņu dzīvajām, pārliecinošajām balsīm.

Skats no "Zīmējumu teātra" izrādes "Dāsnumātika" // Publicitātes foto

Par izzināšanu

Divas no decembrī redzētajām bērniem veltītajām izrādēm iekļaujas Latvijas skolas somas programmā, kas kopš septembra ceļojušas pa tāliem un ne tik tāliem novadiem, lai iepazīstinātu skolēnus ar skatuves mākslas piemēriem un mākslas potenciālu. Viena no drāmas radošām iespējām ir papildināt skolas mācības ar teatralizācijas metodēm. Ārzemēs, īpaši Lielbritānijā, pazīstama metode ir atsevišķs profesionāls virziens “Teātris izglītībā” (Theatre in education jeb TIE), kur pedagogi sadarbojas ar skatuves māksliniekiem. Skolotāja stāstījuma un grāmatu uzdevumu risināšanas vietā bērni iepazīst tēmu, pielietojot gan faktu zināšanas, gan prasmes, gan fantāziju. Īpaši dramaturģiski sacerētie scenāriji veidoti tā, lai mudinātu mācību vielu apskatīt no dažādām pusēm un ļautu katram skolēnam atrast savu individuālo pieeju un attieksmi.

Dramaturga un režisora Kārļa Krūmiņa “Lidojošajam šķīvītim”, kas veltīts citplanētiešu tēmai, piemīt šāda forma un saturs. Māksliniecisko paņēmienu konkrētais mērķis – rosināt skolēnus uz izzināšanu tematā, kur netrūkst noslēpumu. Izrāde iesākas tikpat negaidīti kā lidojošo šķīvīšu parādīšanās uz Zemes, t. i., burtiski ienākot klasē mācību stundas laikā. Divi baltos astronautu kostīmos tērpti aktieri aicina bērnus doties kosmiskā ceļojumā, meklējot nezināmas planētas un nezināmo planētu vēl mazāk zināmos iemītniekus. Izrāde “izsēdina” tās dalībniekus ārpus tik ierastajiem ikdienas skolas rāmjiem un vienlaikus rosina iztēli, meklējot atbildes par to, vai bez mums plašajā Visumā ir vēl kādas dzīvas un saprātīgas būtnes un vai šīs būtnes ir draudzīgas.

Priekšnesums veidots kā lekcija, ko aizrautīgi vada pētnieki – aktieri Samira Adgezalova un Jānis Kronis. Aktieri šāda tipa izrādēs parasti kļūst par stāstniekiem, tieši kontaktējoties ar bērniem.

Samira un Jānis izspēlē arī trīs šausmu stāstu epizodes, kas, līdzīgi kā Krūmiņa Latvijas Nacionālā teātrī veidotajā izrādē “Šausmu autobuss”, ļauj skatītājiem uz brīdi piedzīvot bailes. Pēc tam aktieri pierāda, ka sacerētie šausmu stāsti tieši tāpēc radīti, lai lasītājam un skatītājam būtu bail, un ka atliek tikai mazliet padomāt, lai atrastu sacerētāja kļūdas un līdz ar to arī saprastu savas baidīšanās muļķību. Noslēguma epizode, kurā attēlota citplanētiešu parādīšanās hologramma (izrādes māksliniece Kate Krolle), rosina aizdomāties par to, kas ir īsts un kas – izdomāts. Arī izrādes tekstā nav skaidri nodalīts, kas ir fakti un kas – iespējamība, te redzams rosinājums pašiem skatītājiem aktīvi līdzdomāt un drosmīgi risināt kosmosa pasaules uzdotās mīklas.

Forma “Teātris izglītībā” paredz aktīvu auditorijas iesaisti, kas atkarīga no konkrēto skatītāju zināšanām un attīstības līmeņa. Par izrādes piemērotību precīzai auditorijai bija jādomā, skatoties “Lidojošā šķīvīša” izrādi Dirty Deal Teatro. Konkrētajā gadījumā mazo vecums caurmērā bija jaunāks par skolas gadiem, tāpēc viņiem acīmredzami sagādāja grūtības sekot miljonu un procentu matemātiskajām darbībām. Žēl, ka vecāku izvēle nesakrīt ar izrāžu veidotāju iecerēto mērķauditoriju, kas mājaslapā norādīta ar vecuma cenzu 5.-6. klase, kuru skolēniem trāpīgi piemērots gan saturs, gan spēles veids.

Skats no "Dirty Deal Teatro" izrādes "Lidojošais šķīvītis" // Foto – Jānis Amoliņš

Par sadzīvošanu

Dirty Deal Teatro izrāde “Vai otrā grupa mani dzird?”, kas arī iekļauta Skolas somas mobilajā programmā, ir radoši skatuves valodā iedzīvināts Ingas Gailes dzejoļu krājums. Grāmata, kas 2014. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā “Labākais Latvijas autora darbs bērniem” un kuras nosaukumā likts bērnudārzā saklausītais audzinātājas “sauciens pēc uzmanības”, būtībā ir aicinājums sadzirdēt un sajust bērnu dzīvi pieaugušo pasaulē.

Krājumā ir gan mazo, gan lielo pārdzīvojumi un vērojumi – mūsdienīga, emocionāla dzeja, kas tematiski risina tēmu – kā iepazīt un pieņemt citādo viedokli.

Iestudējumā iekļautie dzejoļi veido konkrētu stāstu par divu dažādu ģimeņu trīs bērniem, kuriem nākas sadzīvot arī tad, kad viņi to nevēlas, un arī tad, ja vecāku audzināšana sākas un beidzas ar telefona ziņām. Izrādi veido aktieru Karīnas Tatarinovas, Lienas Šmukstes un Gata Gāgas lieliski nospēlēti divu māsu un viena brāļa raksturi un to savstarpējās attiecības, kurās ir gan neiecietība un piedošana, gan lūgums un noraidījums, arī protests, lamuvārdi, mīļums un piepildīts klusums. To visu aktieri atklāj koncentrētā un precīzā veidā. Visspilgtāko tēlu rada Liena Šmukste, kuras spēlētā pusaudze ar uzkrāsotām zaļām lūpām, spītīgi savilktu sejas izteiksmi, šķiet, nolēmusi nepiekāpties ne par soli svešajā teritorijā. Viņa ir ienācēja ģimenē un arī istabā, kur dzīvo pusaudzis un mazulis. Gata Gāgas atveidotais tīnis ir centrālais varonis, jo tieši viņam jānoskaidro attiecības ar jauno pusmāsu, kura turpmāk ies viņa klasē, un tieši viņam nākas uzņemties atbildību par mazuli, kurš vēl īsti nemāk staigāt. Karīna Tatarinova atveido mazo bēbi ar atraisītu prieku un sirsnību. Ar dzejoli “Kur pazudis lācītis Ulla?” viņas lomas niķīgums un izmisums liek lielajam brālim un pusmāsai sameklēt pazudušo lāci, bet kopīgi noskaitītais dzejolis “Mana mīļā panda” atraisa mīļumu lielā brāļa acīs pirms atvadīšanās pie bērnudārza.

Scenogrāfe, māksliniece Katrīna Gaile veiksmīgi atradusi konstruktīvu formu, kas palīdz izspēlēt attiecības un iezīmēt dažādas spēles vietas. Vieglās plāksnes, aiz kurām var slēpties vai norobežoties strīdu gadījumā, var arī viegli pārveidot par citu spēles vietu, nosacīti attēlojot dzīvokļa istabu, veikalu, bērnudārzu, autobusu.

Dzejas teksts daudzveidīgi pakļaujas darbībai. Teksts var būt kā iekšēju sajūtu spogulis, kā darbības ritma veidotājs, piemēram, dzejolī “Ko iesākt kopā ar pieaugušo lielveikalā?”. Vairākās epizodēs saistītā valoda veido īpašu komunikāciju starp personāžiem, jo tās aprautā forma iezīmē labi atpazīstamo pozu starp pusaudžiem, kas ironiski sarunājas it kā starp citu, “caur puķēm”. Te vietā valodas spēles, kalambūri. Iestudējumā nav didaktikas, taču tas ir emocionāli piesātināts, precīzi izstāstīts stāsts.

"Dirty Deal Teatro" izrādes "Vai otrā grupa mani dzird?" publicitātes foto

Katrs no analizētajiem četriem iestudējumiem ir izteiksmīgs, ar pārliecinošu vēstījuma un formas koptēlu un sniedz emocionālu un izzinošu pienesumu mazajiem skatītājiem. Caur izrādēm mākslinieki nevienkāršotā veidā runā par vērtībām, kuras bērni paši spēj novērtēt un ko pazīst ikdienā.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt