Dita Jonīte 03.01.2018

Pie eglītes ar teātri

Skats no Dailes teātra izrādes "Niķa un Riķa stiķi" // Foto – Jānis Deinats

Apmēram mēnesi pirms gadumijas vai visos teātros parādās svētku koncertprogrammas un līdzās tām – arī izrādes bērniem vai drīzāk ģimenēm. Lielā mērā tā ir sekošana “pirkt un pārdot” skrējienam. Uz koncertiem nereti dodas darba kolektīvi, bet uz bērnu izrādēm – vecāki ar bērniem, turklāt vairumā gadījumu biļetes ir dāvanas. Un bez dāvanām taču neiztikt. Bizness griežas. Personīgi man tas šķiet nedaudz ačgārni – īpaši attiecībā uz repertuāra piedāvājumu bērniem: it kā tikai ap Ziemassvētkiem vajadzētu attapties, ka mums ir bērni un tiem nepieciešams veltīt laiku. Turklāt Ziemassvētku laiks ir pietiekami piesātināts ar pasākumiem skolās un pirmsskolas iestādēs. Taču teātri piedāvā ko jaunu, un tad nu apzinīgi ķeram arī jaunākās bērnu izrādes, no kurām daļa saistīta ar ziemas un svētku tematiku, tātad pēc pāris mēnešiem vairs nebūs repertuārā.

Otrs jautājums, kas rada nopietnākas pārdomas, skatoties trīs Rīgas lielo repertuārteātru jaunākās bērnu izrādes, saistīts ar aktiermeistarības specifiku. Paralēli Leļļu teātrim, kas pamatā strādā bērnu mērķauditorijai, pa kādai izrādei ik sezonu iestudē arī pārējie Latvijas teātri. No vienas puses, tā allaž ir garantija, ka par kasi nebūs īpaši jāuztraucas, no otras – pa laikam paspēlēt bērnu izrādēs aktieriem var būt laba profesionālā pieredze. Taču šis aspekts saistās arī ar spēju organiski pārslēgties uz citiem spēles noteikumiem. Decembrī noskatījos “Mazo ganiņu” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Īkstīti” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un “Niķa un Riķa stiķus” Dailes teātrī. Visos trīs iestudējumos aktieri vairāk vai mazāk pūlējās būt ārkārtīgi enerģiski un pozitīvi, it kā censtos par katru cenu noturēt “mazo draudziņu” uzmanību un tiem iepatikties.

Ak, Mazais ganiņš

Jāņa Znotiņa iestudētajā Alberta Kronenberga “Mazajā ganiņā” jau pirmā izrādes aina, kurā aktieri ienāk spēles laukumā ar teju pārspīlētu labvēlību attiecībā pret atnākušajiem skatītājiem, sākumā tomēr liek ieņemt zināmu aizsargpozīciju. Iestudējumam mākslinieki izdomājuši neierastu formu – visi skatītāji sasēdināti uz kustīgām platformām, kuras izrādes laikā tiek dažādi pārbīdītas. Ja iztēlojamies, ka fantāzijas pasaule atrodas kaut kur debesīs un tur arī notiek mazā ganiņa stāsts, tad mākoņiem līdzīgie divpakāpju podesti (scenogrāfs Artūrs Arnis) palīdz visai labi iejusties vētījumā. Tas skatītājos rada iluzoru līdzdalības sajūtu, kas atsevišķos brīžos kļūst pat ļoti reāla – vienā momentā kāda meitenīte tiek “nolaupīta” un aiznesta prom no spēles vietas, citā – aizķertas bērnu kājeles, vēl kādā ainā “viss mākonis” ar tajā satupušajiem skatītājiem kļūst par Raganas māju.

Madara Bore, Inga Misāne-Grasberga, Kārlis Reijers un Jurģis Spulenieks stilīgi mūsdienīgajos Madaras Botmanes kostīmos pārmaiņus stāsta Kronberga tekstu. Aktieri mēģina to darīt ļoti izteiksmīgi, it kā skatītāji būtu pavisam mazi bērni, kas vēl neuztver jēgu tikai no teksta. Paralēli izdomātas arī dažādas atrakcijas, kas stāstījumu ilustrē.

Diemžēl uzsvērti teatrālās darbības brīžiem “apēd” sirsnīgo tekstu (kas vietām tiek izrunāts Aktieru zālei neadekvāti skaļi), un bērniem prieku sagādā tieši atraktīvā darbošanās.

Var jau būt, ka bērni izsekoja arī stāstam par zaķi, kuru mazais ganiņš pazaudēja un tad gāja meklēt, piedzīvojot dažādas, arī bailīgas situācijas. Taču šķiet, ka Kronenberga vārds teātrim bijis vairāk kā māneklis vecākiem un vecvecākiem, kas pērk biļetes. Arī pats režisors programmiņā raksta, ka teātris bērniem ir kopā būšana, iztēlošanās un spēlēšanās. Šajā gadījumā tas pie reizes ir arī konkrēta klasikas stāsta vēstījums, tikai pārlieku izteiksmīgās balsīs ar mērķi par katru cenu norunāt visu, kas bijis uzrakstīts. Lai gan šādā izpildījumā nedaudz traucē uzsvērtās nemitīgās dzejas rindu atskaņas. Tāpēc man šķiet, ka pats mazais ganiņš tomēr palika nesadzirdēts. “A K MAZAIS GANIŅŠ”, tā bērns izlasa uz programmiņas rakstīto. Varu tikai piekrist – ak, mazais ganiņš.

Skats no Latvijas Nacionālā teātra izrādes "Mazais ganiņš" // Foto – Kristaps Kalns

Īkstīte uz pirkstgaliem

Renatas Sotiriadi Rīgas Krievu teātrī iestudētās izrādes “Īkstīte” forma atbilst tipiskam, šabloniskam priekšstatam par izklaidējošu pasākumu bērniem – atpazīstams sižets, dziesmas un dejas. Un aktieri atkal cenšas: cik nu iespējams draudzīgi un atraktīvi spēlē teātri par Īkstīti – vai nu runā nebalsīs, vai čiepst, it kā cenšoties skatītāju pārliecināt, ka uz skatuves viss notiek “pa īstam”. Atveidojot kukaiņus un dzīvniekus, kopā ar horeogrāfu Kārli Božu ir mēģināts atrast katram kādu tipisku gaitu, kas gan pārsvarā izskatās pēc tipināšanas vai apzinātas tizlas gāzelēšanās – lai tikai būtu smieklīgi. Galvenā varone – Jūlijas Berngardtes Īkstīte – vispār visu laiku staigā uz pirkstgaliem. (Uz meitas jautājumu, kāpēc viņa tā dara, ja kājās ir “aukstpapēdenes”, ātrumā izdomāju atbildēt: “Tāpēc, ka viņa laikam grib lidot.” Bet neesmu droša, ka tā ir pareizā atbilde.)

Ja “Mazajā ganiņā” māksliniece Madara Botmane aktieriem radījusi absolūti mūsdienīgus kostīmus – ērtus, baltus un neitrālus, tad Rīgas Krievu teātrī Irina Titorenko krāsās, stilā un materiālos šķiet stipri sapinusies. Var redzēt, ka, veidojot kukaiņu, dzīvnieku un citu Andersena pasakas tēlu kostīmus, māksliniece spēlējusies ar audumiem un faktūrām, taču koptēls, raugoties no skatītāju zāles, ir samocīts (vienīgi Natālijas Živecas Pelei radīts vienkāršs, precīzi tēlu komentējošs kostīms). Turpretī Titorenko veidotā scenogrāfija ir mobila, asprātīga un darbīga. Lielajā skatuvē uzburta fantastiska vide, kurā kā milzīgā tuvplānā redzam gan ziedlapiņu trauslo vibrāciju, gan zemūdens noslēpumaino pasauli (veiksmīgs videoprojekciju izmantojums).

Var jau būt, ka izrādes veidotājiem komiksa košums un skaidrība likusies īstā atslēga, lai bērnus kārtējo reizi izklaidētu.

Lielajā zālē jau arī nekādus siltākus un emocionālākus tuvplānus īsti nav iespējams atklāt. Tomēr intensīvā un spoži krāsainā burzma pusotras stundas garumā (bez starpbrīža!) arī ir zināms pārbaudījums.

Pretruna slēpjas izrādes iecerē un reālajā skatuves vēstī. Ja uzveduma pieteikumā rakstīts: “Īkstīte noiet bezgala garu ceļu: viņa iemācās sapņot un uzticēties, izvēlēties un draudzēties, ieklausīties citos un noticēt pati sev”, tad izrādes vadmotīvs ir ceļš līdz skaistām kāzām ar daiļu elfu princi. Līdz laimīgajām beigām visi “bezgala garā ceļa” sarežģījumi vairāk vai mazāk saistījušies ar neglītu, dumju un visādi citādi nepatīkamu vīrieškārtas eksemplāru neapprecēšanu. Tātad morāle – sievietes galvenā dzīves misija ir atrast īsto vīrieti. Tik vienkārši, sarežģīti un klišejiski vienlaikus. Kāds tam visam sakars ar Latvijas simtgadi, kuras emblēma rotā izrādes programmiņu, grūti nojaušams.

Skats no M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes "Īkstīte" // Foto – Inese Kalniņa

Dauzīšanās kopā ar Niķi, Riķi un citiem rūķiem

Rūķu fenomens, protams, ik gadu aktualizējas tieši Ziemassvētku laikā. Iespējams, tas bijis būtisks faktors arī Dailes teātrim decembrī piedāvāt kaut ko no “rūķu sērijas”. Taču pēc nelaiķa Kārļa Auškāpa iestudējuma noskatīšanās liktos netaisnīgi, ja Dailes teātra Mazajā zālē skatāmie rūķu niķi un stiķi būtu vien Ziemassvētku produkts. Tāda pat netaisnība šķiet tas, ka rakstnieka Ērika Kūļa rūķu stāsti nav guvuši tādu popularitāti, lai kļūtu par visiem atpazīstamiem bērnu literatūras varoņiem, kā, piemēram, igauņu suņu meitene Lote. Arī Kūļa grāmatu tekstos asprātīgi atklāti dzīves paradoksi un pretrunas, kas “iepakotas” dinamiskās vārdu spēlēs. Paralēli šķietami neformālajai un nebēdnīgajai rūķu pasaulei caur sarunām un notikumiem parādās arī dažādas mūsu ikdienas dzīves nebūšanas. Piemēram, Dailes teātra izrādē viens no rūķu piedzīvojumiem saistīts ar atmosfēras piesārņojumu: ļoti ilgu laiku nelīst lietus, pie vainas rūpnīcas skurstenis, kas debesīs laiž netīrus dūmus (te gan var uzdot jautājumu, vai rūpnīca neražo kaut ko tādu, bez kā paši vairs nespējam dzīvot). Tad nu Kaspara Zāles rūķis Mūķis apņēmības pilns dodas šo problēmu risināt.

Taču simpātiski ir tas, ka izrādes pamatnoskaņa ir pilnībā pozitīva. Bērnus ikdienā pavada dabisks dzīvesprieks, un sarežģījumi vai kreņķi vienkārši ienāk kā neizbēgama realitātes sastāvdaļa. Bez vērtējošas attieksmes pret tiem.

“Niķa un Riķa stiķiem” scenogrāfs Aigars Ozoliņš uzbūvējis māju no kartona kastēm, spēlējoties ar izmēriem un dažādām detaļām (piemēram, kādā no lielā skapja plauktiem redzami milzīgi Ērika Kūļa grāmatu sējumi). Arī izrādes stāstā ir daudz asprātīgi izspēlētu epizožu, kas attīstītas no spēlēm bērnistabā. Kūļa teksts paša režisora dramatizējumā gan saturiski vairāk saprotams jaunākā skolas vecuma bērniem, taču jāatceras, ka pirmās klases ir tieši tas periods, kad bērnu psiholoģijā pakāpeniski notiek pāreja uz racionālāku pasaules uztveri (robeža esot apmēram 9-10 gadu vecums). Liela daļa 3. un 4. klases bērnu vēl tic rūķiem un Ziemassvētku vecīšiem, tāpēc ir tik jauki, ka arī teātris panāk solīti pretī, lai šo ticību vēl mirkli noturētu. Skatoties šo pēdējo Kārļa Auškāpa iestudējumu, ieraudzīju zināmu līdzību starp mazu bērnu, rūķu un teātra aktieru fantāzijas pasauli. Tā ir nemitīga spēlēšanās ar izdomātiem noteikumiem. Piemēram, izrādē tāda ir spēle “dakteros”, kad Riķis atkal ir saslimis, jo negausīgi pārēdies saldējumu.

Skats no Dailes teātra izrādes "Niķa un Riķa stiķi" // Foto – Jānis Deinats

Pat ja arī šajā izrādē šķita, ka daži “rūķi” pārspēlē (īpaši titulvaroņi, ko atveido Artūrs Dīcis un Mātiņš Počs, kuri it kā kautrējas spēlēt ko tik nenopietnu), noskaņojums pēc uzveduma noskatīšanās ir gaiši pacilājošs. Prieks par iestudējumā atrasto līdzsvaru starp dauzīšanos un vairākām būtiskām tēmām (attiecības ar mammu un tēti, ar draugiem, brāļiem, novecošana, bailes utt.), kas tiek gudri izspēlētas.

Jā, arī šī izrāde neiztiek bez mūzikas un dziedāšanas, taču šajā gadījumā komponista Jura Kaukuļa radītais materiāls ir ideāli piemērots brīvai muzicēšanai – gan saspēlējoties (paši aktieri muzicē un dzied) savā starpā, gan ar publiku. Vai nav jauks paradokss – kad aktieri uz skatuves ļoti apzināti rāda, ka viņi spēlējas, tad es spēju viņiem noticēt vairāk un nešaubīgi. Šoreiz radot pārliecību, ka man ir bijusi tā laime uz brīdi pa īstam saprast rūķu (bērnu? aktieru?) pasauli. Un reizē tā bija patiešām sirsnīga atvadīšanās no režisora Kārļa Auškāpa.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt