Gundega Saulīte 05.01.2018

…un arī par mākslu

Skats no izrādes "ART" // Foto – Daina Geidmane

Kad šoruden Dailes teātra Zinību stundā Kamerzālē notika mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera un kritiķes Silvijas Radzobes dialogs, starp divdesmit deviņiem (!) režisoram uzdotajiem jautājumiem bija arī lūgums nosaukt aktierus, kuri šobrīd vistiešāk un visspilgtāk īsteno teātra meklējumus un iemieso tā māksliniecisko savdabību. Džilindžers diplomātiski klusēja, aizbildinoties, ka nevar vienus saukt, citus – ne. Tagad saprotu – viņš savu atbildi taupīja līdz tuvajai “ART” pirmizrādei. Šis iestudējums, iespējams, skaidrāk nekā kāds cits skatītāju priekšā izvirza Dailes aktieru avangardu – trīs suģestējošas personības – Artūru Skrastiņu, Juri Žagaru un Ģirtu Ķesteri – trīs draugu Marka, Serža un Ivana lomās. “ART” uztverama un vērtējama vispirms kā spoža aktieru izrāde, kurā katrs no trim galvenajiem tēlotājiem atšķirīgu raksturu sadursmē izpauž ne tikai tiesības uz savu patiesību vai viedokli, bet iemieso arī daudz ko vairāk. Dzīves mirkļu nemitīgo pretrunību, pašas dzīves pilnasinību, kurā nežēlīgais, nesavaldīgais savijas ar vārdos nepasacītām šaubām un saudzību. Turklāt notikumi risinās elegantā ironijas mērcē.

Jasmīnas Rezā tehniski un saturiski veiksmīgo un ārkārtīgi populāro lugu “ART” kopš tās pirmuzveduma ik pa laikam iestudē visā pasaulē, pat mūsu teātros divdesmit gadu laikā šis jau ir trešais uzvedums, turklāt pavisam drīz pieredzēsim arī izrādi “konkurējošajā” Nacionālajā teātrī. Notikums ar trim draugiem, kas gandrīz vai zaudē draudzību, strīdoties par gleznu, kuru par fantastisku summu iegādājies Seržs, protams, ne tik daudz saistās ar pašu mākslas darbu (balti krāsotu audeklu), cik ar iespēju konfrontēt draugu attieksmi pret dzīvi, citam pret citu un pašiem pret sevi. Lugas teksts ļauj epizodes piepildīt ar saturu, kas ikreiz atkarīgs no iestudētāju ieceres un dzīves skatījuma. Tā, piemēram, Džilindžera ieceri izrādes gaitā iesaistīt dziedātāju Mariju Naumovu lugā neesošā Sievietes lomā, no vienas puses, varētu raksturot kā visai “spekulatīvu” gājienu, lai potenciālās publikas acīs vēl vairāk uzsvērtu  izrādes pievilcību. Tūlīt gan jāpiebilst – Marija Naumova iestudējumā iekļaujas ne kā viesmāksliniece vai muzikālo numuru izpildītāja, viņas parādīšanās un eksistence, populāru franču dziesmiņu dziedājums un bezvārdu saspēle ar partneriem apliecina teicamu žanra un stila izjūtu. Tas ir īsts skatuves profesionālisms, ik reizi parādoties citā veidolā, kostīmu mākslinieces Katjas Šehurinas žilbinošos tērpos!

Marijas Naumovas klātbūtne ir svarīgs izrādes elements, kas iegūst arī jēdzienisku, savā ziņā pat filozofisku piepildījumu. “Veču sarunās” Sieviete ik brīdi ir līdzās – aiz skatuves vai tepat blakus. Tiešā saskarē vai domās, sapņos, iztēlē…

Sieviete ir tā, kas liek iegrimt nepiepildītās ilgās – kā Artūra Skrastiņa Markam –, šī Sieviete Ģirta Ķestera Ivanam atklāj līdz šim ikdienā un tuvā apkārtnē nepieredzētus apvāršņus un Jura Žagara Seržam ļauj jūsmot arī par kaut ko dzīvu, netveramu. Galu galā – Sieviete viņus visus it kā paceļ spārnos, kad puiši, paši sev nemanot, gatavi piebalsot “Šerbūras lietussargu” dziesmai. Un tepat jau arī Džilindžera pašironija – kur tad bez skaistām sievietēm un kurpēm uz ļoti augstiem papēžiem!

Skats no izrādes "ART" // Foto – Daina Geidmane

Vai gan bieži nācies dzīvot līdzi izrādei, ko tieši aktieru spēles dēļ vairākkārt pārtrauc aplausi? Šoreiz visbiežāk tos izpelnās Ģirts Ķesteris ar Ivana runas plūdiem un naivo reakciju uz draugu atziņām. Kristiana Brektes veidotā skatuves telpa, aizsedzot skatuves dziļumu, ļauj notikumiem risināties priekšplānā. Tomēr skatuves platums ir grūti pārvarams – ir brīži, kad visus trīs varoņus, lai kā gribētos, nav iespējams ietvert vienā redzes leņķī. Bet viņu skatuves dzīve ir tik intensīva, ka negribas zaudēt ne acumirkli. Ko vērtas ir Jura Žagara attiecības ar iekāroto un nopirkto gleznu, tie “maigie vārdi” un glāsti, ko mēmā sarunā tai velta Šeržs! Izrādē tik daudz kas notiek bez vārdiem. Arī lūzuma brīdis, kad, aptverot iespējamo ilgo gadu draudzības krahu, Seržs piedāvā Markam flomāsteru, reizē atvēlot iespēju saķēpāt, sabojāt dārgi pirkto mākslas darbu. Tās iekšējās kolīzijas, ko šajā epizodē piedzīvo Žagara varonis, ir augstākais vīrišķības apliecinājums un raisa vislielāko cieņu pret tuvu draugu savstarpējām attiecībām. Tāpat tiek pārbaudīts arī Artūra Skrastiņa Marks, kuram no vārdiem par draņķīgo mākslu nu ļauts, pat lūgts to iznīcināt…

Kaut tik daudz smiets un jokots, šie klusināti dramatiskie mirkļi izrādē ir visvērtīgākie. To dēļ “ART” varētu skatīties vēl un vēlreiz. Visu laiku taču esam sapratuši, ka ne jau par mākslu, bet gan par draudzības pārbaudījumu ir izrāde.

Džilindžera iestudējums ir cilvēciski silts un saturā bagāts, tas uzrunā dažādas uztveres skatītājus – gan tos, kas uz teātri nāk labi pavadīt laiku, uzņemt dzīvesprieka un asprātības devu, gan tos, kam intriģējošas šķiet trīs varoņu strīdos ietērptās atziņas par dzīvi un viņu savstarpējo attiecību nianses, gan arī tos, kuri augstāk par visu vērtē perfektu, izsmalcinātu mākslu. Katrs saņem, ko gaidījis. Savukārt režisors, “nomirstot” savos aktieros, labākajos no labākajiem, apliecinājis spēju uzbūvēt daudzslāņainu izrādi. Tā rosina domāt arī par mākslu – tās maģiju, kas neatstāj skatītājus vienaldzīgus. Un par allaž aktuālo meklējumu ceļu, lai piekļūtu cilvēku dvēselēm. 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt