Anna Andersone 21.01.2018

Labs sākums

Skats no izrādes “Gaismas raksti” // Foto – Kaspars Balamovskis

Domājot par multimediālo izrādi “Gaismas raksti” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, vispirms šķiet zīmīgi tas, ka Latvijas simtgades kultūras programmu atklāj nevis grandiozs lielkoncerts vai dižsadancis, bet gan laikmetīgās kultūras notikums, kura veidotājiem ir ko teikt par Latviju šodien un nākotnē.

“Gaismas raksti” ir mūzikas, laikmetīgās dejas, instalācijas un teksta simbioze, bet tā jaudīgākais elements ir pati bibliotēka, kuras potenciālu kā skatuves mākslas telpai iestudējums atklāj. Scenogrāfs Voldemārs Johansons ēkas ātriju izmantojis vairākos līmeņos, sākot no kores, no kuras pār skatītājiem finālā līst daudzmetrīga ūdenskrituma projekcija, līdz pat lejai, kuru apdzīvo dejotāji, Latvijas Radio kora dziedātāji, statisti un arī skatītāji.

Lai arī “Gaismas raksti” ir gan telpas, gan norišu ziņā vērienīgs uzvedums, skatītājs netiek atsvešināts un nolikts pasīva vērotāja lomā – izrādes dalībnieki pārvietojas caur publiku un darbība notiek vairākās vietās vienlaicīgi.

Tas rada gan neparedzamības iespaidu (izrāde var sākties jebkurā mirklī un vietā, jo blakus esošais cilvēks pēkšņi izrādās viens no kora dziedātājiem vai dejotājiem), gan klātbūtnes iespaidu, ļaujot skatītājam pašam izvēlēties, kam kurā brīdī pievērst uzmanību. Iesaiste panākta arī ar tehnoloģiskiem risinājumiem, piemēram, skaļruņiem, kas skaņai liek kļūt telpiskai un pozitīvā nozīmē nedaudz dezorientē klausītāju.

Mārtiņa Viļuma un Jāņa Šipkēvica ambientie, daudzslāņainie un tehniski sarežģītie skaņdarbi ar Ilmāra Šlāpina jaunradītiem tekstiem un tautasdziesmām Latvijas Radio kora izpildījumā ir uzveduma lielākā vērtība, kas, cerams, turpinās savu dzīvi arī pēc tā beigām. Vienlaikus gan rodas iespaids, ka starp visiem izrādes elementiem tieši Latvijas Radio koris ir zināmā mērā apdalīts un būtu pelnījis kādu brīdi netraucēti pabūt uzmanības centrā. Iestudējuma pirmajā daļā uzmanību novērš dejotāju un statistu “procesija”, savukārt pārējā laikā koris ir vai nu izšķīdis publikā, vai paslēpts stūrī pustumsā. Tāpat dažādi izrādes elementi atšķiras savā kvalitātē, piemēram, jūtams, ka pietrūcis profesionāla horeogrāfa – dejotājus un statistus vērot ir interesanti, taču šajā ziņā palicis vēl daudz neizmantotu iespēju (kustību partitūru veidojis režisors Viesturs Meikšāns).

Skats no izrādes “Gaismas raksti” // Foto – Kaspars Balamovskis

Izrāde “Gaismas raksti” jau izpelnījusies dažu labu kritisku ierakstu sociālajos tīklos, kur nodēvēta par tumšu, drūmu, nesaprotamu un simtgadei pārāk nesvinīgu.

Jā, par spīti iestudējumam dotajam nosaukumam tajā dominē melnā krāsa un tumsa, taču, manuprāt, šāda veida konceptuāls askētisms – tumsas un Mārtiņa Feldmaņa veidotās gaismu partitūras saspēle – ne tikai ļauj prātam atpūsties no impulsu un krāsu pārbagātās mūsdienu informācijas vides, bet arī vizualizē Ilmāra Šlāpina dziesmu tekstos ietverto mitoloģisko, pirmatnējo laiku, kurā “Dievs vēl nemaz nav piedzimis,/ un cilvēks ir vientuļa sala”. 

Drīzāk par nesvinīgiem gribas saukt pašmērķīgus notikumus, kam simtgades pasākuma statuss piekabināts klāt kā birka. Šis nav tas gadījums, jo, lai arī “Gaismas rakstiem” ir savi trūkumi, tas ir gudrs iestudējums, kas raisa pārdomas un atklāj tā veidotāju redzējumu par Latvijas nākotni – multikulturālu (izrādē līdzās latviešu dejotājiem piesaistīti arī citu tautību mākslinieki), atvērtu sabiedrību, kas ciena savu mantojumu, taču nebaidās to pārvērtēt, dodot jaunu skanējumu un nozīmi. Savu.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 22.01.2018

    Kas ir termina "laikmetīgs" būtība - dažādu "žanru" kopsalikums, īpaša norišu un jēgas sarežģītība, tas, kas saprotams pārsvarā speciālistiem un tiem, kam ļoti būtiski, lai pasākums atšķirtos no citiem vai kas cits? Visticamāk, klātienē vērots, tas var tikt uztverts citādi, bet TV varbūt neiespējami parādīt ko būtisku (lielākoties - "tumsa gaismu apēdusi"). Bet tad jautājums - kāds ir simtgades svinību ļoti būtiska pasākuma (atklāšanas!) adresāts? Tas varētu būt kā viens no simtgades pasākumiem (arī, lai pierādītu - re, kā mēs protam!). Manuprāt, atklāšanas pasākumam būtu bijis jābūt demokrātiskākam, paredzētam plašākam lokam, nu nevar būt, ka valstī tādu kvalitatīvi nevarētu izveidot. Man personiski nav lielu iebildumu pret šo pasākumu kā tādu, tikai - nevietā/nelaikā. Tā būtību, kā jau "laikmetīgā mākslā", var uztvert dažādi: tautas mūžīgās bailes, tumsā dzīvojot; pagāniska saikne ar dabu; gaismas nepietiekamība; komunikācijas trūkums utt. Paskatīties uz sevi, tautu, valsti no nomācoša skatu punkta,- vai vajadzīgs šoreiz? Domājams, kāds to izmantos kā argumentu viedoklī par "pārfinansēto kultūru", kas, protams, nav tiesa. Nav grūti iedomāties šādu "uz faktiem" balstītu viedokli - simtgadē tā finansējām, tā finansējām, bet ko ieguvām?

  • Līga Orupa 22.01.2018

    Atļaušos oponēt. Neviens neapšauba iespējami augstvērtīgo māksliniecisko sniegumu vai radošos risinājumus, taču paliek atklāts jautājums - vai vidusmēra (tajos ieskaitu arī sevi) latvietim šis ir bijis pieejams un saprotams veids svētku atklāšanai un to svinēšanai (nevis pieminēšanai vai atcerei) ar vēstījumu - ES ESMU LATVIJA. Es, nudien, neidentificēju sevi ar tādu Latviju, kāds bija šis “atklāšanas” pasākums.

  • Pēteris Gailums 22.01.2018

    Pilnīgi pievienojos Līgas Orupas teiktajam. Man šis koncerts (skatījos televīzijā, varbūt, klāt esot, būtu bijis cits vērtējums) likās pilnīgi neatbilstošs simtgades svētku atklāšanai. Ja Radio kora vokālais priekšnesums bija augstā līmenī (lai gan tekstu saprast bija grūti), tad šo tumšo tēlu klīšana un nesaprotamās izdarības bija pilnīgi garām. Uz mani šis uzvedums atstāja nomācošu iespaidu.

  • Gints Tomsons 23.01.2018

    Uz mani šis priekšnesums (vēroju TV) arī atstāja nomācošu un pat atbaidošu iespaidu. Noskaņa (pateicoties skopajam vizuālajam un pārmocītajam muzikālajam noformējumam) - drūma; tēlu kustības, teiktu, pat slimīgi kroplīgas, neveselīgas un pretīgumu izsaucošas; teksts - vāji uztverams, jo sadrumstalots.
    Man saprotami pagājušā gadsimta mākslinieki - ekspresionisti, avangardisti un modernisti, kuru darbus ietekmējuši abi pasaules kari, bet šis sāpju un moku koncepts, manuprāt, pilnībā neatbilst tām skaistajām, cēlajām, dziļdomīgajām un galvenais - gaišajām idejām, kuras iestudējuma autori ( spriežot pēc intervijām portālos) sakās ielikuši projektā. Prevalē tumšais.
    Skumji, ka tā tiek audzināta un "izglītota" tauta simtgades ietvaros, pie tam - simboliskajā gaismas templī...

  • GitaVGM 24.01.2018

    Rakstam pievienotos foto aplūkojot, "apžilbina" vismaz vienas uzveduma dalībnieces apavi: Nīkes [Nike] firmas tenisčības! Jautājumi:
    1) vai tām būtu jāsimbolizē "uzvara", jo Nīke taču uzvaras dieviete grieķu mitoloģijā?
    2) vai šī visā pasaulē pazīstamā produkta izvietojums Latvijas simtgades kultūras programmas atklāšanā - veikts ar firmas ziņu un - pats galvenais - ar SAMAKSU par reklāmu - tā ietaupot LV nodokļu maksātāju artavu???

  • Rolands Rolands 28.01.2018

    Neiespējami noformulēt, kas tas bija??!
    Visticamāk apzināti radīta provokācija, lai ierobežotu līdzekļus kultūras pasākumiem un kultūrai kā tādai!
    Speciāli izaicināts sašutums, jo, ja tik daudz naudas tiek tērēts kaut kam tādam, tad jau labāk ...

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt