Guna Zeltiņa 30.01.2018

Eduarda Smiļģa “kavalieru gadus” izdzīvojot

Pagājušā gada nogalē Rīgas Latviešu biedrībā tika atvērta īpatni un eleganti noformētā Ritas Rotkales un Agras Straupenieces grāmata “ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886-1966”, kas iznākusi apgāda “Vesta-LK” sērijā “Laika grāmata”. Māksliniece Daiga Brinkmane vāka dizainu veidojusi Smiļģa iecienītajā tumšzilas nakts krāsā, iekomponējot tur režisora mājas oriģinālo tapešu rakstu. Uz vāka atklājas arī agrāk neredzēta Smiļģa fotogrāfija, kur režisors sēž kokā ar brīvi plīvojošiem matiem. Līdzās rūpīgi apstrādātajām fotogrāfijām grāmatai īpašu pievilcību piešķir apgrieztie lappušu stūrīši: izrādās, Eduards Smiļģis allaž ir nolocījis vai apgriezis stūrīšus savām lasītajām grāmatām, jo nav cietis sarullējušos lappušu “ausis”.

Autentiskuma elpa jaušama vai ikkatrā grāmatas rindā, jo abas autores ir pieredzējušas pētnieces un muzejnieces, kuras, strādājot Teātra muzejā jeb “Smiļģa mājā”, vairāk nekā trīsdesmit gadus paralēli citiem darbiem pētījušas Eduarda Smiļģa personību. Rita Rotkale un Agra Straupeniece veidojušas gan mākslinieka simtgades izstādi un uzrakstījušas grāmatu “Ar skatienu pāri horizontam” par Smiļģa aktiermākslu un viņa darbu aktieriem, gan vadījušas simtiem tematisku ekskursiju, īstenojušas sarunu un rakstu sērijas, raidījumus televīzijā un radio, u. tml. Lai atskārstu, kā to autores min jauniznākušās grāmatas ievadā, ka mums nav pietiekami dokumentos balstītas Dailes teātra dibinātāja biogrāfijas.

Pirmajā brīdī šķiet pārsteidzoši: vai patiesi? Taču, pārskatot Smiļģim veltīto grāmatu kopumu, jāpiekrīt. Artura Bērziņa apcerei “Eduards Smiļģis un viņa darbs” (1937), kas tika izdota par godu mākslinieka jubilejai, raksturīgs svinīgs, pat ekstātisks tonis, īpaši neiedziļinoties Smiļģa dzīves faktos. Valta Grēviņa grāmata “Eduards Smiļģis” (1956) veltīta galvenokārt mākslinieka radošajai darbībai, turklāt tā neaptver viņa mūža pēdējo posmu. Māra Grēviņa apjomīgais pētījums “Dailes teātris” (1971) detalizēti izseko teātra un Meistara tapšanai un attīstībai, taču personiskās dzīves peripetijām gandrīz nepieskaras; arī Grēviņa sastādītais krājums “Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās” (1974) nepretendē uz sistēmisku mākslinieka biogrāfijas radīšanu. Protams, Smiļģa iespaidīgais tēls iznirst vai katrā Dailes teātra aktieriem veltītā vai viņu pašu rakstītā grāmatā, un viņš ir klātesošs arī Ievas Zoles (Strukas) pamatīgajos pētījumos par režisoru Pēteri Pētersonu. Taču vienas grāmatas, kas pilnībā aptvertu un dokumentāli raksturotu mūsu modernā teātra pamatlicēja dzīvi un daiļradi, patiešām līdz šim nebija. Jaunais izdevums, kā norāda pašas autores, ir mēģinājums šo robu aizpildīt.

Pētnieces faktu medībās

Grāmatas neapšaubāma vērtība ir tās faktoloģiskais pamatīgums un precizitāte. Turklāt šie fakti iegūti nebūt ne vienkārši, jo arhīvu materiālu un personu datu izpēte nu reiz ir tā joma, kur nepietiek ar sērfošanu “mātes Gugles” dzīlēs. Rita Rotkale un Agra Straupeniece šajā grāmatā sevi pierāda kā rūpīgas, uzmanīgas un erudītas pētnieces, īstas dokumentārās izpētes entuziastes, kuras atklājušas nesakritības pat baznīcu grāmatu ierakstos un oficiāli apzīmogotos dokumentos. Abas autores ne tikai izskatījušas desmitiem tūkstošu materiālu Latvijas muzejos un arhīvos, bet arī rakušās senās kartēs un adrešu grāmatās, devušās uz tuvākiem un tālākiem izpētes objektiem citās valstīs. Apšaubāma izrādījusies jau Artura Bērziņa grāmatā minētā Smiļģa dzimšanas vieta – Renča māja Dzirnavu ielā 79, bet, lai noskaidrotu mākslinieka lietuviskās saknes un viņa tēva precīzu dzimšanas vietu, abas pētnieces sēdušās sagrabējušā autobusiņā un devušās uz Sodelišķiem bijušajā Kauņas guberņā. Tālāku ceļu – šoreiz ar lidmašīnu – nācies mērot uz Arhangeļsku, lai turienes arhīvos pētītu Smiļģa darbību Ārkārtas komisijas sastāvā 1918. gadā Arhangeļskas ostas izkraušanas darbos.

Rūpīgās dokumentu un arhīvu materiālu studijas ļāvušas autorēm detalizētāk nekā visos iepriekšējos pētījumos atspoguļot Smiļģa vecāku attiecības, viņa bērnību un jaunību, darbu fabrikā “Motors”, īpašo interesi par dažādām tehniskām ierīcēm un aparātiem, tostarp lidaparātiem.

Tēlojot jauno Smiļģi kā labi ģērbtu un labi pelnošu kungu, kurš teātrī ienāk ar respektējamu darba pieredzi citā jomā, grāmata kliedē dažu labu mītu par mūsu profesionālā teātra sākumposmu.

Interesanti lasīt arī, piemēram, to, ka Jaunais Pēterpils Latviešu teātris Pirmā pasaules kara laikā darbojies telpās turpat līdzās Vsevoloda Meierholda toreizējam teātrim. Vai uzzināt, ka Maskavas teātra muzeja apmeklējuma laikā autores atklājušas pārsteidzošu līdzību starp vienu no pirmajām Smiļģa varoņlomām – Uldi Raiņa “Pūt, vējiņi!” uzvedumā un viņa iecienītā Maskavas Dailes teātra aktiera Leonīda Ļeoņidova Pēra Ginta ārējo veidolu.

Šķiet, ka jau pietiekami daudz ir zināms par Dailes teātra sarežģīto un grūto tapšanu. Taču autores ar mērķtiecīgu dokumentu atlasi un trāpīgiem komentāriem ļauj izsekot gan teātra dibinātāju pretrunīgajām savstarpējām attiecībām, gan ieraudzīt Lāčplēša ielas teātra izdemolēto, neapkurināto zāli, kur Rainis atklāšanas izrādē spiests tīstīties sanestajos mēteļos un doties mājās pirms banketa, lai nesaslimtu. Pārliecinoši atspoguļots kā Smiļģa ceļš pretī panākumiem un atzinībai, tā viņa nemitīgā cīņa par teātra finansiālo nodrošinājumu un vekseļu “epopeja”. Smalkjūtīgi ieskicēta arī mākslinieka personiskās dzīves dramaturģija: kaislīgās attiecības ar pirmo sievu Bertu Āboliņu, dēlu piedzimšana, sievas iesniegtais šķiršanās pieprasījums tieši tajā dienā, kad teātrī notiek visu laiku pazīstamākā mīlasstāsta – Šekspīra lugas “Romeo un Džuljeta” pirmizrāde, režisora izmisums un vientulība, viņa attiecības ar citām savas dzīves sievietēm. Tas viss ļauj dižo, arī dzīvē allaž lepni pozējošo Smiļģi ieraudzīt negaidītā cilvēciskā pietuvinājumā.

Autores pamatoti izcēlušas Dailes teātra piedalīšanos Pasaules Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē Parīzē (1925), iezīmējot mūsdienīgi atpazīstamu situāciju: Ministru kabinets ir lēmis, ka Latvija izstādē nepiedalīsies, pieteikšanās un telpu rezervēšanas termiņi ir nokavēti, naudas trūkst, viss pārvēršas par dalībnieku privātu iniciatīvu. Tiek paveikts šķietami neiespējamais, Jāņa Munča veidotie divdesmit teātra izrāžu maketi iegūst visaugstāko atzinību – Grand Prix, tomēr, kā norāda autores, naudas trūkuma un ierēdņu neieinteresētības dēļ pēc izstādes tiek palaistas garām daudzas iespējas teātra un Latvijas vārdu nest pasaulē. Žēl, patiesi žēl.

“Tur prieks ar bēdām kopā savīts…” (V. Grēviņš)

Grāmatas autorēm izdevies atrast veiksmīgu balansu starp mūsu teātra lielāko novatoru un leģendu – personību, kura mīt augstās mākslas kalnienē un izstaro neikdienišķu, svētdienīgu mirdzumu, – un cilvēku, kura ikdiena tiek dokumentēta. Starp Smiļģi, kurš ik dienas dodas uz savu teātri, mēģina, paraksta dokumentus un rēķinus, plāno un vada savas mājas būvi, dodas zaļumos ar ģimeni vai uz vecāku sapulcēm 1. ģimnāzijā, saņem vēstules no pielūdzējām, un to Smiļģi, kurš teātrī pārvēršas par telpas dzejnieku, filozofu un burvi – ar skatienu allaž pāri horizontam. Mēs varam dzīvot līdzi mākslinieka trakajiem kavalieru gadiem un pārliecināties par to, ka katra viņa diena ir gan apzināta, gan instinktīva cīņa ar ikdienišķību, pierastību, pelēcību. Cīņa par sava teātra izdzīvošanu, par sava “Es” saglabāšanu politisko režīmu maiņās un jukās.

Jā, viņš bija mūsu teātra Gesta Berlings un Pērs Gints (un arī sava Solveiga viņam ir bijusi), kurš bija spiests plīvot laika straumei līdzi, taču savu esību, savu kodolu māksliniekam izdevās saglabāt, un savus neprātīgos sapņus viņš realizēja teātrī.

Interesants ir autoru vērojums par to, ka Smiļģis gandrīz nepārtraukti kaut ko ceļ – namu Dārtas ielā, pārbūvē un uzlabo teātri, palīdz Edvartam Virzam atjaunot “Billītes”, Lilijai Štengelei ceļ māju Mežaparkā, jo celtniecības darbi viņam “ir tāds kā glābšanas riņķis dvēseles apjukuma brīžos” (126. lpp.). Viņam – mūžīgajam celtniekam un nākotnes teātra radītājam.

Neikdienišķība ir vērojama vai ikkatrā Eduarda Smiļģa solī. Piemēram, kuram gan režisoram, analizējot Blaumaņa “Pazudušo dēlu”, ienāks prātā runāt par latviešu “šausmīgo temperamentu”, pamatojot to ar apgalvojumu: “No Latvijas pa kreisi ir Spānija!”? Tikai Smiļģim! Un cik ietilpīgs ir fakts, ka Raiņa “Spēlēju, dancoju” eksemplārs režisoram bija iesiets Bībeles vākos…

Par šādiem piemēriem un kopsakarībām varētu lasīt vēl un vēl, taču grāmata jau ir pietuvojusies savam finālam, īpaši nepakavējoties pie mākslinieka mūža neapskaužamā noslēguma, par kuru tiešām jau daudz rakstīts. Nedaudz iepriekš, nodaļā, kas dokumentāri atspoguļo tālaika politiskās aktualitātes, proti, teātra kritiķu – “antipatriotisko kosmopolītu” lietu un Smiļģa nostāju šajā jautājumā, publicēta arī kāda pārsteidzoša liecība par mākslinieka personisko dzīvi.

Tā ir viņa fotogrāfija kopā ar otro sievu Zigrīdu un bērniem Aiju un Jāni, kas apgāž izplatītos priekšstatus par režisoru kā visu pamestu vientuļnieku viņa mūža pēdējā posmā. Kas bija šī jaunā sieviete, kā viņa ienāca Smiļģa dzīvē? Kāds ir viņas un bērnu tālākais liktenis? Neseko pat visskopākais autoru komentārs.

Iespējams, šī ģimenes dzīve ir bijusi ļoti noslēgta un par to nav saglabājušās dokumentāras liecības un fakti, un autores ir izvēlējušās nepaļauties uz laikabiedru stāstīto vai izvirzīt savas versijas. Tomēr aprautības un noklusējuma izjūta manī kā lasītājā paliek.

Taču tās ir autoru tiesības – ļaut Smiļģim vienam un vientuļam iet pretī mūžībai, saglabājot viņa noslēpumus un akcentējot stāstu par cilvēku, kurš spēli un teātri “padarīja par augstāko un vienīgo patiesību” (198. lpp.). Ar savu grāmatu Rita Rotkale un Agra Straupeniece ir radījušas drošu pamatu tagadnes interesentu izziņai un nākotnes pētījumiem.

 

Šeit lasiet grāmatas fragmentu Kroders.lv sadaļā LASA. 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt