Zane Radzobe 30.01.2018

Detektīvs bez noziegumiem

Mega – Vita Vārpiņa, Beibe – Rēzija Kalniņa, Lenija – Mirdza Martinsone // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Pagājušā nedēļa Latvijas teātros bija smaga – viena vāja pirmizrāde pēc otras. Konkurence par sliktākās nosaukumu šoreiz sīva, tomēr Rolanda Atkočūna Dailes teātrī iestudētie Sirds noziegumi ir cienīgs pretendents – vismaz pirmizrādē iestudējumam neizdevās saprotami izstāstīt pat sižetu. Kā tas profesionālā teātrī iespējams, jautāsiet? Atbildu.

Amerikāņu dramaturģes Betas Henlijas Sirds noziegumi programmiņā slavēta kā Antona Čehova Trīs māsu tēmu amerikanizēta versija, uzsvērts, ka 80. gados materiāls ekranizēts ar labiem aktieriem (Daiena Kītone, Džesika Lanža, Sīsija Speisaka) un autore par scenāriju saņēmusi Oskaru… Kad pārvarēts ironiskais smīns par faktu, ka Dailē drīz netiks iestudēts nekas, kas vispirms nav atzīmējies Holivudā vai Vestendā, pieteikums ieintriģē.

Trīs māsas gan, manuprāt, ir pārspīlējums (lai arī izciliem aktieriem, piekrītu, ne nenospēlējams), tomēr fakti uz sejas – lugas centrā patiešām ir trīs māsas. Mirdzas Martinsones Lenija joprojām dzīvo viņu bērnības mājā un kopj Jura Strengas spēlēto plānprātīgo vectēvu, bet Vitas Vārpiņas Mega atgriežas dzimtajā pilsētiņā, kad ģimenes pastarīte – Rēzijas Kalniņas Beibe – neveiksmīgi mēģina nošaut vīru, un visām priekšā stāv satikšanās ar nosaukumā minēto “sirds noziegumu” sekām. Var jau būt, ka lugā tiešām var saskatīt arī čehoviskas vēsmas, bet tad tas drīzāk ir kaut kas Ivanova vai Tēvoča Vaņas virzienā, proti, pusmūža attapšanās dzīvē, kas faktiski ir beigusies, tā arī pēc būtības neiesākusies. Var jau būt, ka “Trīs māsas pēc trīsdesmit gadiem ASV Dienvidos” ir tieši tā pati tēma, lai gan izklausās kaut kā drusku par cinisku – diez vai Čehova varones pelnījušas gluži tik smagu sodu. Drīzāk jau lugas konteksts ir vienkāršāks – šis ir tipiski amerikānisks stāsts par to, kā taisnais dzīves ceļš kaut kur pagātnē samežģījies un tomēr atvedis mājās, pie ģimenes, kas galu galā izrādās visnozīmīgākā vērtība dzīvē, un šī atklāsme palīdzēs ieskandināt jaunas, skaistākas dzīves saullēktu. Vispirms tikai jāieskatās acīs dēmoniem, kas atgriešanos tik ilgi kavējuši.

Lugas mugurkauls un tēli ir visai klišejiski, bet tas jau nav slikti – Sirds noziegumi ir melodrāma, un ir svarīgi, lai skatītāji jau iepriekš drusku nojaustu, kas slēpjas varoņos, izaudzinātu sevī līdzpārdzīvojumu. (Kas gan tā par melodrāmu, kurā zāle nešņukst?!?)

Tieši te ir Atkočūna izrādes galvenā problēma – nekonkrētība, norāžu trūkums. Es nebūt neiebilstu pret vides stilizāciju, kas, manuprāt, ir pat vietā, jo palīdz skatītājam orientēties. Mārtiņam Vilkārsim māsu bērnības māja padevusies gandrīz kā tāda fantāzijas telpa: gaumīgi teatralizētas laika aprītas izbijušas labklājības atliekas, garu pacilājošas un nožēlojamas vienlaikus, un patiešām iespējams iztēloties, ka tajā dabiski uzaugušas filmās tik bieži vērotās stereotipiskās “dienvidu sievietes”, uz trauslas sievišķības un neirotiskas sociopātijas robežas nemitīgi balansējošas. Līdzīgā atslēgā strādājusi Anna Heinrihsone – tērpi ir tieši tādi, kādus tos varētu iedomāties hipertrofēti stilizētā filmā, un vismaz daļu varoņu skatītājam atklāj, pirms tie pat muti paspējuši pavērt (Vārpiņas varones kleita šādā aspektā ir vienkārši fascinējoša!). Bet diemžēl ar to nepietiek.

Beibe – Rēzija Kalniņa,  Mega – Vita Vārpiņa // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Izrādes problēma slēpjas tajā, ka trūkst režisora darba. Henlijas luga ir patīkami mazrunīga – šis nav tas gadījums, kad varoņi nostājas skatītāja priekšā un atklāj dvēseles dzīles garos monologos. Varoņi runā pusteikumos, drīzāk slēpjas, nevis atklājas, un skatītājam pašam jāspēj salikt kopā stāstu gan par viņu noziegumiem, gan sāpēm. Lai galīgi nelaupītu interesi skatīties, uztveramos sižeta pagriezienus, protams, nestāstīšu. Bet teikšu to, ka pirmizrādē šai detektīvā daudz kā trūka – divām māsām nekādu noziegumu vispār nebija, bet vienai – pat sāpju ne. Un tas pats dažādās pakāpēs sakāms arī par viņu dzīvēs iesaistītajiem – Sarmītes Rubules Čiku, Arta Robežnieka Doku, Alda Siliņa Bārnetu.

Vai iespējams, ka izrāde attīstīsies un kļūs par rātnu kases gabalu, kā iecerēts? Bez režisora aktīvas iesaistīšanās – nē.

Sirds noziegumi uzskatāmi rāda, ka šī ir aktieru pašiztaisīta izrāde. Bet aktieri jau, kā zināms, dalās divās daļās – vieniem režisors ir palīgs, lai loma izdotos izcila; otri bez režisora lomu uztaisīt nespēj. Tas nav ne labi, ne slikti – galu galā režisoram iestudējumā vienkārši jābūt, un tad taču nekādu problēmu ar nespēju sevi no malas novērtēt aktieriem vairs nav. Ja režisora nav… rezultāts nepārsteidz. Sirds noziegumos šobrīd viss ir skaidrs par vienas varones līniju – Vita Vārpiņa Megas lomā saliek akcentus visur, kur vajadzīgs, izsver varones izlikšanos un godīgumu kā uz aptiekas svariem un nospēlē gan raksturu, gan likteni. Viņas sižeta līnijā minilomiņu ļoti precīzi izspēlē Artis Robežnieks. Rēzijas Kalniņas Beibe ir daudz noslēpumaināka, tomēr varones balansēšana uz prāta un ārprāta robežas ir fascinējoša, un ir viegli pieņemt, ka tieši tāda Beibe arī ir. Tam iepretim Mirdza Martinsone spēlē sirdsmīļo Moniku, tikai skumjā toņkārtā, Sarmīte Rubule varones vulgaritāti tēlo, nemitīgi pārspīlēti kliedzot, bet ko dara Aldis Siliņš – īsti saprast tā arī neizdevās. Skumjākais tas, ka liekas – materiālam tiešām bija potenciāls… 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt