Dita Jonīte 03.02.2018

Pieskarties princesei, jeb Saulcerīte plikpaurīte

Skats no izrādes "Zelta zirgs" // Foto – Jānis Deinats

Nesenā Latvijas teātra pieredze ir pierādījusi, ka Raiņa “Zelta zirgs” ir negaidīti interesants meklējumu avots. 2003. gadā Raiņa luga bija iedvesmas avots, lai taptu Jura Kulakova un Jāņa Petera tautas opera “Stikla kalns” Liepājas teātrī Jura Rijnieka iestudējumā. 2009. gadā Valmieras Drāmas teātrī ļoti mūsdienīgu lugas interpretāciju piedāvāja Viesturs Meikšāns, bet pirms divām sezonām ar LKA studentiem asprātīgu līdzību pēc Raiņa darba motīviem (“No zirga līdz personībai”) veidoja lietuviešu režisors Gilds Aleksa. Jaunākā versija tapusi Latvijas Leļļu teātrī, atklājot mērķtiecīgi veidotu repertuāra programmu arī pieaugušajiem. Atsaucība no mērķauditorijas puses ir sagaidīta – uz februāra “Zelta zirga” izrādēm biļetes jau ir krietni papirktas, un, rēķinoties ar paaugstināto interesi, no nākamās sezonas biļešu cenas tikšot pielīdzinātas pieaugušo izrāžu cenu kategorijai.

Allaž ir bijis interesanti uz sevi palūkoties caur citu, neierastāku skatpunktu. Leļļu teātra gadījumā tādi ir pat vairāki: pirmkārt, tā pieaugušo auditorijai nav īpaši iestaigāta spēles vieta (Latvijas teātra skatītājam “māja” joprojām ir ļoti svarīgs izrādes elements); otrkārt, lugas varoņi iemiesojušies porolona lellēs ar šaha spēles noteikumiem; treškārt, uzvedumu veidojis Duda Paiva – Brazīlijā dzimis nīderlandiešu režisors, horeogrāfs un leļļu mākslinieks.

Ir arī zināms paradokss, ka luga, kuru Rainis radīja kā bērniem domātu saulgriežu pasaku (gan apzinoties, ka rezultātā sanāca krietni daudz vielas pārdomām tieši pieaugušajiem), atgriezusies teātrī, kas primāri mūsu pieredzē saistās ar bērniem un ģimenēm.

Daudzus gadu desmitus luga “Zelta zirgs” skolā lasīta un teātros iestudēta kā bērniem adresēts darbs. Taču šajā gadsimtā vērojama prakse primāri to interpretēt kā filozofiski poētisku literatūru pieaugušajiem.

Kas ir Saulcerīte?

Viens no atslēgas jautājumiem, ap ko būvēt savu interpretāciju, protams, ir princese Stikla kalnā, kura jāatmodina. Piemēram, Meikšāna versijā, uzticot šo lomu aktrisei Dacei Eversai, tika piedāvāts skarbs joks par to, ka Saulcerīte paspējusi krietni novecot, kamēr beidzot kādam izdevies pie viņas uzjāt. Savukārt LKA studenti kopā ar lietuviešu režisoru jau izrādes sākumā paziņoja, ka apzinās: Saulcerīte Rainim bijusi Latvijas Brīvības simbols, un, tā kā šodien mums brīvība it kā jau ir, tad kopā ar skatītājiem jāmēģina noskaidrot, kāda varētu būt kvēlākā vēlēšanās šodienas cilvēkam. Skatoties Dudas Paivas leļļu versiju šaha laukumā, Saulcerītes/Brīvības tēma šķiet vēl mazāk aktuāla, jo režisora iecerē galvenais vēstījums saistīts ar cīņu, ar sacīkstēm un ar to, kurš un kādiem līdzekļiem tiks pie princesītes. Man gan šķiet, ka jēga tiekties pēc Saulcerītes ir tikai tad, ja ir arī saprotams, kas aiz šīs uzvaras stāv. Programmiņā režisors stāsta, ka nespēj pieņemt Raiņa versiju par Saulcerīti kā simbolu un priekšmetu, kuru citi tikai izmanto. Viņaprāt, lugā netiekot atspoguļots pašas Saulcerītes kā sievietes viedoklis. Bet vai tad mēs to sagaidām no simbolu drāmas? Un vai šajā lugā kaut kā īpaši izceļas vīriešu problēmas un sāpes?

Rainim Saulcerītes mati ir “zeltīti kā saules atspīdums”, Paivas lellei ir pliks pakausis. Turklāt Saulcerīti darbina nevis kāds “neredzams” ansambļa dalībnieks, bet gan aktieris Aleksandrs Jonovs, kurš reprezentē Melno princi. Finālā lelles vadību savukārt “pārņem” aktieris Druvis Anusāns, kurš iestudējumā atveido Antiņu. Pēc tam, kad Melnais princis Saulcerīti izvarojis, Antiņš ar plikpauraino princesīti izpilda ļoti emocionālu deju hita La Vie En Rose pavadībā. Vai, neatvēlot iestudējuma komponistam Rihardam Zaļupem šai dejai sacerēt ko oriģinālu, režisors norāda uz realitāti, kurā sekss un spēļu azarts prevalē pār būtiskajiem dzīves jēgas un ētisko vērtību jautājumiem?

 Skats no izrādes "Zelta zirgs". Melnais princis – Aleksandrs Jonovs un Saulcerīte // Foto – Jānis Deinats

Lelles

Ir grūti saskaitīt, cik leļļu vispār šīs izrādes vajadzībām izgatavots, jo šķiet, ka izrādes jeb šaha spēles sākumā ar tām ir pilna skatuve. Porolona lelles ir dažāda garuma un platuma, katrai lellei otra puse ir nogriezta nost – precīzāk, mēs redzam tikai pusi no lelles: vai nu labo, vai kreiso sānu. Var pieļaut, ka režisors (kurš vienlaikus ir arī mākslinieks) iedvesmojies no Raiņa vārdiem “Vienība tā manta;/ Tā ir paglabāta sirdī”. Varbūt arī tāpēc izceļas šis “karš” jeb sacensība visas izrādes garumā, jo brāļu starpā nav vienotības. Izrādes sākumā Tēvs mirstot tiek burtiski saplēsts uz pusēm, toties ļoti eleganti savienojas Melnās mātes un Baltā tēva porolonleļļu puses, sagremojot Melno princi. Tā ir viena no izteiksmīgākajām izrādes ainām, kas netieši norāda uz patiesību, ka ikviens no mums var būt “pa pusei labs, pa pusei melns”.

Starp citu, iestudējuma reklāmas materiālos režisors atzīst, ka Melnā māte viņam šķitusi viens no iedvesmojošākajiem lugas tēliem, jo piesaistījusi uzmanību ar to, ka barojas no citu asarām un ciešanām, bet tajā pašā laikā nav vienkāršots ļaunais tēls.

Leļļu ir daudz, un skatītājiem nav nemaz tik viegli saprast, kurš varonis kurā lellē iemiesots, bet visu leļļu vadība ir vien piecu aktieru rokās. Tās lelles, kas konkrētajās epizodēs “nedarbojas”, ir uztupinātas uz statīviem turpat spēles laukumā. Tas ir loģiski no šaha spēles viedokļa, taču iestudējumā diemžēl tieši šaha principiem un noteikumiem, kuros iedzīvināti Raiņa lugas varoņi, ir diezgan grūti izsekot arī tāpēc, ka skatītāji, salīdzinot ar skatuves grīdu, sēž it kā bedrē (pats spēles laukums nav īsti redzams). Turklāt režisors sadarbībā ar dramaturgu Matīsu Gricmani lugas tekstu ir stipri reducējis. Bet skaidrs gan ir tas, ka aktieriem iestudējums pilnīgi noteikti ir jauna, interesanta un vērtīga pieredze, piemēram, uzdevums vienlaikus pašam spēlēt lomu kā aktierim un līdzās “darbināt” citas lomas spēlētāju – lelli.

Simboli un mistika

Kostīmu māksliniece Vita Radziņa porolonlelles ieģērbusi vieglos agroplēves un tilla kostīmos, un lugas fantastiskajai pasaulei šie materiāli piešķir netveramu gaisīgumu, kas kontrastē ar reālajiem puišiem – Antiņa un Melnā prinča atveidotājiem. Tomēr izrādes pasaule ir ļoti skarba: lelles tiek raustītas un plēstas, sažmiegtas saujā un pakārtas. Citai lellei tiek izrauta mēle, kad tā nebeidz dziedāt “Nevis slinkojot un pūstot”, demonstrējot pārāk lielu drosmi. Tikmēr skatītāji zālē smejas. Protams, ka Raiņa lugas tekstu, kas pilns ar deminutīviem, tiešā veidā šodien droši vien ir neiespējami iestudēt.

Teiksmaino zirgu vietā uz skatuves tiek uzripināti bērnu skrejritenīši DIP DAP; norādot uz “zirga krāsu”, mainās jātnieka ķiveres klājums – no bronzas līdz zeltītam spožumam. Šādu izdomātu detaļu iestudējumā ir ļoti daudz, un tas dažbrīd rada aizdomas, ka režisoru vairāk interesējis, kā uz skatuves parādīt savu ideju, nevis skaidri izstāstīt savu stāstu. Droši vien godīgāk būtu izrādes reklāmā Raiņa vārdu nomainīt pret “Šahs pēc Raiņa motīviem” (jo īpaši izrādes pirmajā pusē Anrijs Sirmais cītīgi mēģina komentēt spēli starp baltajām un melnajām figūrām).

Skats no izrādes "Zelta zirgs" // Publicitātes foto

Kāds šaham sakars ar laikmetīgo deju?

Arī pirms trim gadiem operā satikās šahs un laikmetīgā deja. Tas bija Kristapa Pētersona, Sergeja Timofejava, Reiņa Suhanova un Viestura Meikšāna iestudējumā “Mihails un Mihails spēlē šahu” (LNOB), kurā horeogrāfa Kirila Burlova sarežģītajā kustību partitūrā asprātīgi tika izspēlēta “īsta” (dokumentāla) šaha spēle. Leļļu teātra “Zelta zirgā” kustība vairāk pētīta porolonu leļļu pasaulē – kā tās dzīvo, uzvedas un kustas.

Pārfrazējot populāro teātra izteicienu, varētu teikt, ka režisors ir nomiris lellēs, kamēr aktieru ķermeņi domā tikai par leļļu vadīšanu. 

Turklāt divas iestudētās dejas – svētku balle pirms Antiņa jāšanas Stikla kalnā, kā arī Antiņa un Saulcerītes romantiskais fināla duets – izrādes skatuves laika kontekstā ir stipri par garu, pat ja var apbrīnot aktieri Druvi Anusānu par spēju tik jutekliski vadīt Saulcerīti, it kā tā viņam pretī būtu dzīva, trausla būtne.

Lasot lugu, asociācijas un iztēle stiepjas tālāk, nekā iespējams apzināties ar prātu. Turpretī šahs ir izteikti racionāla spēle, un tikai tāds, kas spēj izdomāt vairākus gājienus uz priekšu, var uzvarēt. Raiņa pasaku lugā varonis, kas spēj uzvarēt jeb tikt līdz princesītei, ir tas, kurš spēj atdot sevi visu, kurš ir sirdsšķīsts un godīgs. Ar viltību vai negausību šaham mazāk sakara. Iespējams, tāpēc šaha līnija iestudējuma kontekstā paliek tikai oriģinālas formas līmenī. Taču, neraugoties uz to, ka “Raiņa vienības” uzveduma vēstījumā pietrūka un viss netapa gluži skaidrs, “pieskarties” šai plikpaurainajai princesītei bija interesanti.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt