Toms Čevers 08.02.2018

Kur te sirdis, kur – noziegumi?

Doks – Artis Robežnieks, Mega – Vita Vārpiņa // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Trīs pievilcīgas Dailes teātra aktrises detektīvā ar kaisles elementiem Mārtiņa Vilkārša dekorācijā un Annas Heinrihsones kostīmos izklausās daudzsološi. Taču  teātra vadības nezūdošā uzticība Rolandam Atkočūnam rada zināmas bažas – nav runa par kādiem novatoriskiem skatuviskiem meklējumiem, bet vismaz par pamatīgi izstāstītu stāstu, kas lietuviešu režisoram pēdējo gadu darbos Latvijā diemžēl nav izdevies.

Amerikāņu autores Betas Henlijas godalgotā luga „Sirds noziegumi” sarakstīta aizvadītā gadsimta septiņdesmito gadu beigās, un nevarētu teikt, ka dramaturģe būtu ārkārtēji oriģināla sižeta pavērsienu izvēlē. Tajā pašā laikā pārdomas par mājām, kur atgriezties pēc fatālām neveiksmēm, par ģimenes pavardu, kam nepieciešams kurinātājs, par to, kā rīkoties, ja mātei auskaru (šoreiz – zvārgulīšu apakšsvārku malai) nav tik daudz, cik meitu, kurām tos izdalīt, un par to, vai jebkuri līdzekļi attaisno mērķi, vienmēr ir bijušas aktuālas un nav izsmeļamas, arī pārceltas teātra valodā.

Citkārt izrādi var samākslot režisora pirksta uzkrītošā klātbūtne, kad teātra trikus dabiski nenosaka skatuviskā darbība. Toties šajā Mazās zāles darbā redzami ar kopumā reālpsiholoģiskā stilā ieturēto izrādi nesaderīgi teatrāli iespraudumi, kamēr aktieri katrs pats savā nodabā interpretējuši savus varoņus un šķetinājuši kopīgos notikumus, kuri tos saista.

Grūti izprast režisora nodomus, piekrītot iestudēt šo materiālu, jo uz skatuves redzamā iespējamās interpretācijas ir vairāk izdomājamas, ļoti brīvi traktējot notiekošo.

Rezultātā pēc mātes traģiskās bojāejas trīs atsvešinājušos pusmūža māsu – Lenijas, Megas un Beibes – atkalredzēšanās izgaismotās veco grēku ēnas nav nemaz tik biedējošas, cik varētu būt, un visas atkal kopā savedusī detektīvintriga par mīklainajiem apstākļiem, kādos jaunākā māsa gandrīz nogalinājusi savu vīru, izplēn, priekšplānā netīši izvirzot katru no aktrisēm individuāli, kuras savu varoņu stāstus veido pašas saviem spēkiem.

Mirdzas Martinsones vecākā māsa Lenija cenšas sevi pārliecināt, ka ir pieņēmusi savu neizdevušos privāto dzīvi, un vienatnē apdzīvo bērnības māju, kas gan viņai pārāk labi nav izdevies – krāsa no apdares dēlīšiem sen nolupusi, stikla durvju rūtis ir izsistas, bet tapetes iekštelpās nolupušas. Aktrises atveidotā varone ir dzīves rudenīgās saules sasildīts un tādēļ neizbēgami melanholisks tēls, bet nav viņai tāda temperamenta, lai izvērstu savas nolemtās vientulības drāmu. Tā vietā Lenija vēsā mierā bezmērķīgi rosās pa māju, neraugoties uz to, ka Beibei draud kriminālsods, bet Mega jau otrreiz lūko nocelt viņas iemīļoto, un kļūst gražīgāka vien brīžos, kad māsas nu atļaujas par daudz.

Vita Vārpiņa vidējās māsas Megas tēlā rada visai ierastu priekšstatu par lielpilsētā nerealizējušos aktrisi – tikai provincei derīgu dīvu. Glābiņu viņa meklējusi uzdzīvē un alkoholā un iekšējo nedrošību maskē ar forsētu bravūru. Varētu domāt, ka Megas neveiksmju cēlonis ir vieglprātīgais raksturs un sliktās manieres, bet uzspēlētā vulgaritāte nesader ar aktrises pašas harmonisko tēlu un tādēļ nav diez ko ticama.

Beibe – Rēzija Kalniņa, Lenija – Mirdza Martinsone // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Toties var visai droši apgalvot, ka jaunākā māsiņa Beibe nav psihiski vesela. To nenosaka tikai Rēzijas Kalniņas tēlojums, it kā viņas varone dzīvotu pati savā pasaulīte un apkārt esošie būtu tikai nejauši garāmgājēji, uz to ir pietiekami daudz norāžu jau oriģināltekstā – Beibe sarunājas pati ar sevi, viņas runasveids ir visai naivs, Lenija emocionālā sakāpinājumā māsu tieši nosauc par slimu galvā, un ievainotais vīrs sola viņu ievietot psihiatriskajā slimnīcā, ko Beibe uztver tik saasināti, ka liedz šaubīties par pietiekamu anamnēzi. Galu galā viņa sašāvusi savu vīru un tā vietā, lai bēgtu vai zvanītu ārstam, pagatavo savu iecienīto limonādi – citronu ar daudz, daudz cukura un ledu… Ņemsim vērā arī to, ka varonei lugā ir divdesmit četri gadi, bet aktrise varētu būt viņas mātes vecumā, kas nenovēršami ietekmē varones saprāta novērtējumu.

Ārēji šķiet, ka Rēzijai Kalniņai nesagādā ne mazākās grūtības atklāt tēla infantilo būtību – ik pa brīdim aizpeld viņas izteiksmīgo acu skatiens, stīviem pirktiem viņa pāršķir matu šķipsnu, ar bērna aizrautību viņa šķirsta fotoalbumu un izgriež rakstus no avīzēm. Šādai un līdzīgai spēles manierei, kas uzskatāmi notverta izrādes programmas vāka fotogrāfijā, aktrise ir uzticīga jau labu laiku, un tā vien šķiet, ka šādi tiek risināta kāda sev būtiska neatbildēta tēma.

Lai vai kā, Beibes loma ir interesantākā, jo to maskē noslēpums par viņas noziedzīgās rīcības patiesajiem motīviem. Nevar noteikti atbildēt, vai viņu uz to pamudinājusi garīgā nelīdzsvarotība un, ja tā, tad vai ar to kāds sakars ir mātes mīklainajai nāvei vai vectēva, iespējams, incestuālajiem uzbrukumiem.

Kādēļ gan, par vectēvu runājot, Beibes un Megas intonācija kļūst nicinoša, lai gan viņš par tām ir rūpējies, kā vien pratis, un kādēļ Beibe kādā sapņainā ainā par vectēvu izrāda nepārprotamu seksuālu interesi? Varbūt izšķiroša tomēr bijusi vīra sistemātiskā vardarbība pret viņu, par ko gan runā tikai pacientes medicīniskā karte? Turklāt brīžam šķiet, ka Rēzijas Kalniņas Beibe ir pati ļaunuma puķe – ne tikai ar amorālu degsmi iekārojot savu vectēvu, bet arī ar tikko jaušamu zemisku uzvaras garšu savam virstošajam seksapīlam pakļaujot jauniņo advokātu.

Rēzijas Kalniņas un Vitas Vārpiņas varoņu duets brīžam atgādina talantīgu studenšu ālēšanos, kas, par savu gaumes izjūtu pašpārliecinātas, atļaujas pārspīlēt. Piemēram, pēc limonādes kopīgas gatavošanas nošķiests ir teju viss spēles laukums. Citkārt aktrišu sejas vienā mirklī ieņem liktenīgo sieviešu vaibstus un ķermeņi atgūst grāciju, kurai, bez šaubām, nav viegli pretoties. Šajos gadījumos skatītājs aktrišu harismātisko klātbūtni var novērot kā pašvērtību, kam gan nav nekāda sakara ar izrādes loģiku.

Savukārt aktieri, kuriem atvēlēts mazāks skatuves laiks, ar mainīgām sekmēm izpilda sižeta virzītāju funkciju. Ar pašcieņu jaunībā pievilto medicīnas studentu, bet nu dzīves prozas nomākto Doku parāda Artis Robežnieks. Savu biogrāfiju un Beibes aizstāvības patiesos nolūkus Aldim Siliņam advokāta Bārneta lomā konkretizēt neizdodas. Savukārt māsīcas Čikas tēlā Sarmīte Rubule diemžēl ielikusi visai maz cilvēciskā, neganto raksturu pasvītrojot ar mehāniski izkliegtām frāzēm.      

Dramaturģe nav žēlojusi traģikomisko ne paradoksālajos un savstarpēji zobgalīgajos dialogos, ne darbībā – pieminami kaut vai Beibes uzcītīgie, bet nesekmīgie pašnāvības mēģinājumi, kādā no ainām viņai parādoties ar pārrautu striķi ap kaklu pēc tam, kad pakāršanās burtiskā nozīmē ar būkšķi izgāzusies.

Arī izrāde smīdina. Komiski šķiet jau tas vien, ka lugas Lenijai ir tikai trīsdesmit un Megai – divdesmit septiņi, ko nevar teikt ne par Mirdzu Martinsoni, ne Vitu Vārpiņu, bet izspēlētas tiek tās pašas biogrāfijas, kas varonēm bija paredzētas vismaz pirms divdesmit gadiem. Tā sešdesmitgadīgā Lenija cenšas iepazīties ar savu izsūtīto fotogrāfiju starpniecību un savaldzināt Doku, naivi plivinot kleitu virs kailajiem ceļgaliem, bet Mega to, ka aktrises karjera nav domāta viņai, sapratusi turpat piecdesmit gadu vecumā…

Beibe – Rēzija Kalniņa, Bārnets – Aldis Siliņš // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Turpinājumā gan ir maz smieklu caur asarām, režisoram ar aktrisēm laisko māsu nederību praktiskai dzīvei izkāpinot līdz neveiklai groteskai, kas lielākoties balansē uz gaumes robežas.

Saprotams, ka emocionāls sasprindzinājums var izsaukt histērisku smieklu lēkmi, bet diezin vai nepārejošā uzjautrināšanās, piemēram, par komā nonākušo vectēvu, būtu racionāli jebkādā veidā izskaidrojama.

Līdz ar to nākas domāt, vai patiesi mežģīnēs un cakās tērpto māsu apdzīvotā noskretusī pasaule ir reāla. Arī vējš šeit ir tāds savāds, tas svilpj, bet no terases nespēj aizpūst pat nobirušo popkornu vai pačaukstināt ap pergolu sakaltušās vīteņa lapas. Turklāt režisors no savas puses skatuviskajās norisēs fiziski iesaistījis arī Jura Strengas uz nāves sliekšņa esošo vectēvu, kas apjucis buldurē, bet nespēj pateikt, vai ir vēl šai zemei piederīgs.

Šādā kontekstā lugas teksta korekcija varbūt arī nav nemaz tik pavirša, kā varētu šķist. Ja māsas pie skatītājiem patiesi ieradušās no pagātnes, tad ir saskatāma loģika tam, ka mūsu digitālajā laikmetā ir saglabāta advokāta Bārneta replika par to, ka Beibes aizstāvības stratēģija pajuks, jo viņas vīram noteikti ir saglabājušies Beibi kompromitējošu fotogrāfiju negatīvi…

Izrādes finālā tāpat kā lugā varones līksmi vienojas kopīgai Lenijas dzimšanas dienas kūkas notiesāšanai. Ēd viņas ar apetīti un smaida cerībā uz labāku rītdienu, kur nebūs jāšauj uz vīriem, jāārstējas no psihiskām slimībām un kaitinošas radinieces neuzplīsies ar mietpilsoniskas dzīves pamācībām. Un droši vien cerība ir arī uz to, ka būs vēl citas izrādes un citas lomas.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt