Vēsma Lēvalde 08.02.2018

Mākslinieka reprodukcija

Skats no izrādes „Zibeņu domas. Irbīte” // Publicitātes foto

Režisores Ingas Tropas iestudējums „Zibeņu domas. Irbīte” par vienu no XX gadsimta pirmās puses Latvijas leģendām – baskājaino savdabi, gleznotāju Voldemāru Irbi, sauktu par Irbīti, ieturēts ambienta meditatīvajā stilā. Ir daudz domu, bet zibeņu nav – vien rimti uzplaiksnījumi.

Iestudējuma dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce izrādes tekstam izmantojusi galvenokārt Voldemāra Irbes publicētos atmiņu fragmentus un īsiem sprediķiem līdzīgās atziņas, arī laikabiedru atmiņas, kas lielākoties ir literāri, ne dokumentāli nostāsti. Arī iestudējuma nosaukums aizgūts no Irbes apceres ar nosaukumu „Zemapziņa”, kur autors saka: „Zemapziņa ir nepārdomāta zibeņa doma”. Cieši ar runāto tekstu savijusies iestudējuma forma. Voldemāra Irbes apceres ierosinājuši pretstati, kas nereti akcentēti jau virsrakstā („Par iekšējo un ārējo”, „Acumirklis un ieradums”). Arī izrādē pretstatīšana ir formu veidojošs paņēmiens.

Ingas Tropas izvēlētā pieeja – tehnoloģiskās vizualitātes laikmeta skatījums uz aizgājušā, pirmsdigitālā laika mākslu. Skatītājam pašam ļauts secināt – ir vai nav šodien aktuāla vācu domātāja Valtera Benjamina tēze par „sabojāto auru” mākslas darba tehniskās reproducējamības laikmetā.

Diskusijā par mākslas un tehniskās re/produkcijas attiecībām grūti iedomāties atbilstošāku tēlu par Voldemāru Irbi, kaut vai minot tikai divus viņa biogrāfijas faktus – noraidošo attieksmi, pat nepatiku pret fotografēšanos un uzskatu, ka „pagātnes un nākotnes zīmēšana glezniecībā nav pareiza. Viņai pieder tikai tagadne.” [1]

Lai panāktu šo laikā attālināto skatījumu, izrādē izmantoti klasiski atsvešināšanas paņēmieni. Iestudējuma sākumpunkts ir Voldemāra Irbes nāves brīdis, kad viņš mirst no nejaušas lodes. „Filma” it kā tiek tīta atpakaļ. Vēl pirms tam ir Jura Bartkeviča uzruna skatītājiem – viņš nosauc savu vārdu un piebilst, ka tagad mēģinās iejusties Voldemāra Irbes tēlā. Aktieris novelk apavus, pie viņa pieiet operatore Elīna Matvejeva, kas visu izrādi seko aktierim ar kameru. Tādējādi izrāde notiek simultāni – „dzīvajā” skatuves darbībā un uz ekrāna, iezīmējot aktiera „nerva” un vizuālo tehnoloģiju pretmetu. Ekrānu ieskauj it kā pasteļkrītiņu viegli iesvītrots rāmis, savukārt „īsto” skatuvi veido trīs melnas sienas ar pasteļu zīmējumiem un grīda, piemētāta simtiem pasteļkrītiņu. Telpas autore Ūna Laukmane ņēmusi vērā māksliniekam raksturīgo paņēmienu – lielākoties viņš zīmēja uz melna pamata, kas ļāva spilgtāk izcelties krāsu košumam. Sēžot skatītāju kreisajā flangā, telpas iekārtojums nav perfekts, jo ekrāns aizņem lielāko redzes lauka daļu, bet viena no trim sienām aktiera apdzīvotajā telpā paliek neredzama un izvēle – sekot līdzi „norisei” vai „reprodukcijai” – tiek ierobežota.

Skats no izrādes // Publicitātes foto

Liekas, ka ierobežojums apzināti uzlikts arī aktierim. Jura Bartkeviča niansēti izstrādātais un visu izrādes gaitu virtuozi izturētais Irbītes tēls tiek pārvērsts mākslas fotogrāfijās/ video kadros uz ekrāna – izteiksmīgi tuvplāni, pozas.

Tīši vai netīši, bet šis paņēmiens rosina uz vispārinājumu par aktiera personības nivelēšanu teātrī, režijas koncepciju izsakot iestudējuma nosacīti nedzīvajos elementos – scenogrāfijā, video, mizanscēnās u. tml. Tomēr šajā gadījumā līdzsvars tiek noturēts, un liels nopelns ir arī Lienes Gravas izstrādātajai kustību partitūrai, kas palīdz Bartkevičam pārmiesoties Irbītē un ļauj operatorei radīt izteiksmīgus „stopkadrus”.

Edgara Raginska izrādei rakstītā mūzika, no vienas puses, atbilst Mārtiņa Kalndruvas dotajam gleznotāja raksturojumam – „šis dīvainais mākslinieks izjoņoja gadu desmitus, palikdams nemainīgs, palikdams uzticīgs vienīgi pats sev.” [2] No otras puses – monotonais mūzikas ritms ietekmē izrādes temporitmu. Varbūt tas ir palēnināts laiks, kas kontrastē ar Irbītes nervozo, žiglo tipināšanu, saraustīto runas manieri, nedabiski ātro zīmēšanu? Izrādes fināls ir atgriešanās nāves brīdī, kad kamera uz ekrāna rāda saļimušā Irbītes spoguļattēlu, it kā paceļot viņu augšup, reproducējot garu, ne miesu. Tomēr man izrādē pietrūkst kulminācijas, pietrūkst tā zibens, kas tā vai citādi ieplēstu kārtīgo rāmi.

 


[1] Irbe, V. Atziņu druskas. No: Voldemārs Irbe. Sast. Guntars Pupa. Preses nams, Rīga, 1995, 33., 89. lpp.

[2] Kalndruva, M. Piecas tikšanās. No: Voldemārs Irbe. Sast. Guntars Pupa. Preses nams, Rīga, 1995, 51. lpp.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt