Mārīte Gulbe 09.02.2018

Lielo bērnu rotaļas

Marta – Agnese Zeltiņa, Džordžs – Ivars Auziņš // Foto – Jānis Deinats

Atšķirībā no Liepājas teātra (rež. Nauris Klētnieks, 1980) un Nacionālā teātra (rež. Regnārs Vaivars, 2004) reālpsiholoģiskajiem iestudējumiem, režisors Toms Treinis Edvarda Olbija “Kam no Vilka kundzes bail?” Dailes teātra versijā atsedz lugas spēles (ainu – dueļu) struktūru un tajā iekodētos absurda elementus – gan rīcības absurdumu, gan situāciju nemitīgo atkārtošanos un cilvēku nesaprašanos, arī groteskas iezīmes. Tādējādi ir noņemts psiholoģiskais smagums, kas piemīt galveno varoņu vārdu cīņām, spēles stils ar vieglumu palīdz tikt pāri bezdibenīgajām attiecību aizām un skatītājs nejūtas samalts varoņu savstarpējā nežēlībā. Absurda akcentēšana šķiet atsvaidzinošs interpretācijas paņēmiens, tas notur balansu starp atsvešinājumu un līdzjūtību.

Māksliniece Pamela Butāne Dailes teātra Kamerzāles telpu iekārtojusi atturīgi – centrā ir zilpelēka siena, bet aiz tās atrodas pārsteidzoši daudz absurdu rekvizītu, kurus izrādes varoņi negaidīti izvelk laukā – skārda vanna, milzīga papes āva, zāģis, ar kuru iezāģēt krēsla kāju, dekoratīvas “akmens” lauvas, zils koka rotaļu zirdziņš, arbūzi, skārda spainis, puķu vītne no žurkām u. tml. Priekšmeti, kuri varoņiem būs vajadzīgi attiecīgās spēles vajadzībām. Te parādīsies arī šaujamierocis un boksa cimdi. Atribūti pamazām piepildīs telpu, kas sāks atgādināt haotisku, savandītu bērnu rotaļlaukumu. Arī aktieru kostīmi ir veidoti pa pusei no bērnu, pa pusei no pieaugušo garderobes: vīriešu apģērba augšdaļa ir respektabla, ar žaketi, kreklu un tauriņu, bet kājās – īsbikses un gumijas zābaki. Sievietēm – pusaudžu stila kleitiņas un meitenīgs matu sakārtojums. Bet labajā telpas malā nemainīgs paliks atribūts no pieaugušo pasaules – bāra lete ar dzērieniem; alkohols visu vakaru un nakti pludos bagātīgi. Šiem pieaugušajiem bērniem, iespējams, ir emocionāli kavēta, nepieaugušu cilvēku psihe, varbūt viņu rīcība iemieso vēlmi izbēgt no dzīves spiediena un atgriezties bērnībā. Vai arī viņi dzīvo iluzorā un alkohola deformētā pasaulē. Pārsteidzoši, bet šī ir arī ļoti aseksuāla izrāde, neraugoties uz darbībām un tekstiem, kas tajā izskan.

Uz pelēkzilās sienas izrādes gaitā tiek projicēti ainu nosaukumi, kas ironiski komentē notiekošo (“Iespaidīgs stroķis”, “Līķu troksnis” u. c.). Jau kopš pirmajām izrādes minūtēm te parādās arī Volta Disneja animācijas kadri enerģiskas un optimistiskas mūzikas pavadījumā. Animācija uzdod intensīvo ritmu, kāds izrādei saglabāsies līdz pat beigām. Tas, kas notiek ar lugas varoņiem, ir krasā kontrastā ar optimistisko multeņu kadriem. Olbija luga ataino vienu vakaru pusmūža laulāto – Džordža un viņa sievas Martas – dzīvē. Tā ir mežonīga, drūmi komiska dzeršana līdz rīta ausmai, kurā universitātes profesors un viņa sieva plosa viens otru jauna pāra acu priekšā, kas spiesti piedalīties arī tādās spēlēs kā “Vāks viesiem” un “Nojāt namamāti”.

Niks – Andris Bulis, Dārgums – Elīna Avotiņa // Foto – Jānis Deinats

Toms Treinis kā noteicošo savā izrādē akcentējis motīvu par pāra neauglību, liekot saprast, ka varoņu nespēja radīt novedusi pie tā, ka viņi ārda savu dzīvi.

Dzeršana un nežēlīgās spēles ir rituāls, kas viņu dzīvē atkārtojas ik vakaru, un ar katru reizi tās kļūst garākas un nežēlīgākas. Viņu dzīve ir kā lejupejoša spirāle. Tomēr jāsaka, ka nemitīgā spēļu un spēles noteikumu maiņa šo abu cilvēku starpā arī ir, kaut varbūt kroplīga, tomēr radoša izpausme. Spēles palīdz pārvarēt nakti, grūtāko diennakts daļu, kad viņi paliek divatā ar sevi un partneri. Džordža un Martas dzīves kontrasts ar ideālo ģimenes “nukleāro modeli”– māti, tēvu, diviem bērniem un mājdzīvnieku – šodienas kontekstā vairs nav tik šokējošs kā tolaik, kad luga tapa (1962) un kad mediji popularizēja ģimenes dzīvi ar sievieti-māti centrā. Starp 1946. un 1964. gadu Amerika piedzīvo “bērnu bumu”, milzīgu demogrāfisko sprādzienu (ar to mūs pirmajā izrādes ainā iepazīstina Disneja multfilma – priecīgā ritmā darbojas “bēbīšu konveijers” un stārķi nenogurstoši piegādā “preci”), šī demogrāfiskā tendence definē sievietes identitāti sabiedrībā. No šī aspekta Marta ir traģiski ierobežota, viņai nav iespējas izpaust savu milzīgo enerģiju un vitalitāti. Marta nav galvenais varonis pati savā dzīvē, tikai ietekmīga tēva meita, tikai karjeras ziņā neveiksmīga vīra sieva.

Disneja filmu izmantošana, protams, nav nejauša. Disnejs ir amerikāņu kolektīvā atmiņa, viņa filmas ataino amerikāņu ideālo versiju par sevi, mazpilsētas vērtības, optimismu, enerģiju, zināma veida nevainību. Disnejs – tas ir patriotisms, ģimene, pienākums; krāsaina, droša, uzposta, pievilcīga dzīve. Mēdz pieņemt, ka Džordžs un Marta Olbija lugā pārstāv t.s. WASP kultūru – baltos/bagātos anglosakšu protestantus – elitāros amerikāņus. Ne bez nozīmes te ir galveno varoņu vārdi – Džordžs un Marta – tā sauc arī amerikāņu “nācijas tēvu” un māti – pirmo Amerikas prezidentu Vašingtonu un viņa sievu. Šajā optimisma un vidusšķiras nostabilizēšanās gaisotnē Olbija luga pēkšņi vēsta par ģimenes institūta krahu, rādot divus varoņus identitātes krīzē. Treiņa interpretācija vēsturiskā aspektā ir pilnībā pamatota, taču šodienas kontekstā ar šo skaidrojumu ir mazliet par maz. Dzīve ik dienas apliecina, ka cilvēka psihe ir vissarežģītākais mehānisms. Varbūt izvēlētā atsvešinājuma forma neļauj ieraudzīt un atpazīt šos četrus varoņus mūsdienu vidē?

Treiņa iestudējumā piedalās aktieri, kas ikdienā nespēlē vienā teātrī, bet dīvainā kārtā režisora dotajos noteikumos viņi ir iederīgi. Agnese Zeltiņa Martas lomā izkliedē jebkādas šaubas, ka profesijas instrumenti pēc klusuma perioda varētu būt ierūsējuši. Viņas Marta ir loma ar dziļu oderi, un Zeltiņa, tāpat kā Ivars Auziņš Džordža lomā, varētu nospēlēt arī tos slāņus, kurus režisors šai lugas tulkojumā nemaz neprasa. Zeltiņa un Auziņš izveidojuši partnerisko saiti, kurā ātri nolasās vienam pret otru vērsto spēļu un stratēģiju signāli. Dialogs ir intensīvs un reizē arī viegls. Viņi izbauda “mīlu/nīstu” attiecības un tūlīt pēc naida izpausmes vēršas pie otra pēc atbalsta. Skaidrāk nekā citkārt šai Martā nolasāma izlutināta tēva meitiņa, kuru vēl joprojām ietekmē stiprā tēva ēna: gan bērnišķīgajā egocentrismā, gan prasībā pēc stiprās personības, kas neļauj pieņemt Džordža demokrātisko, neautoritatīvo dabu, un partnera mocīšanā par to, ka tas neattaisno viņas gaidas (kā Ibsenai Hedai). Un vienlaikus Marta apzinās savas darbības sekas.

Džordžs – Ivars Auziņš, Marta – Agnese Zeltiņa // Foto – Jānis Deinats

Negaidīti maigs un cilvēcīgs ir Džordža un Martas fināla skats. Beigās Marta ir cilvēks, kam vajadzīga līdzjūtība.

Andra Buļa Niks un Elīnas Avotiņas Dārgums ir Džordža un Martas spoguļattēls. Kādi viņi var kļūt pēc divdesmit gadiem. Kādi Džordžs un Marta kādreiz bija. Un šis jaunības attēls namatēvus kaitina, jaunajiem vēl ir iespējas, kādu Džordžam un Martai vairs nav. Bulis Nika lomā pašironiski spēlē jauno, ambiciozo paaudzi, kas, lai sasniegtu mērķi, ies uz to, neskatoties ne uz ko. Un Niks neredz, kas tepat līdzās notiek ar viņa sievu. Avotiņas Dārgums ir liels bērns, kas nemaz negrib pieaugt. Dzīve ir lielums, kas baida. Viņa stāv nostāk no pārējiem un savas bailes mērķtiecīgi cenšas noslīcināt nesamērīgās alkohola devās.

Absurds ir viena no atslēgām, kā slēgt šo Olbija lugu, domāju, režisors apzinās, ka tā nav vienīgā, bet tas ir viņa skatījums šajā dzīves periodā, un rezultāts ir cienījams. Īpašs bonuss par Agneses Zeltiņas atgriešanos teātrī ar profesionāli spēcīgi izstrādātu lomu. 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt