Silvija Geikina 22.05.2012

Kā tur Daugavpilī?

„...Daugavpils teātris ir uz bīstamas robežas. Teātrim ir milzīgs parāds, un, ja nekas nemainīsies, tad līdz gada beigām tas būs tuvu 200 000 latu. Tas nozīmē, ka esam strupceļā... Tik maza dotācija nav nevienam citam teātrim. Lai salīdzinātu - tā ir divas reizes mazāka nekā citiem teātriem ārpus Rīgas,” 2011. gada jūnijā teica jaunais teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs.

Tie bija satraucoši vārdi. Brīžiem atskanēja pat nesaprātīgs un pesimistisks viedoklis par Daugavpils teātra slēgšanu. Daugavpils nav teātra pilsēta, izsenis latviešu teātrim šai pilsētā klājies grūti. Tas ir vairakkārt likvidēts, tad atjaunots, atkal likvidēts, un tagad jau vairākas sezonas tikko, tikko velk dzīvību. Pagājis gads, un par Daugavpils teātri lasāmas un dzirdamas pavisam pretējas atsauksmes.

Vispirms teātrim izdevies samazināt lielo parādu, mainījusies teātra saimnieciskā vadība. Ļoti enerģiski darbojas teātra mārketinga daļa. Reklāmas materiālus par teātra iestudējumiem bieži varam lasīt presē. Jūtams, ka skatītāju piesaistīšanā tiek ieguldīts liels, nopietns darbs. Mainījusies teātra repertuāra politika. Lielāka uzmanība tiek pievērsta klasikas iestudējumiem un lugām latgaliešu valodā. Bet pats galvenais - teātris saviem skatītājiem piedāvā mākslinieciski spilgtus, labā profesionālā līmenī veidotus iestudējumus.

Šī gada februārī teātris latviešu skatītāju vērtējumam nodeva Edvarda Vulfa komēdiju „Līnis murdā”. Viesrežisors no Rīgas Juris Jonelis bija izveidojis gaumīgu, asprātīgu raksturu komēdiju, kurā priecēja gan režisora viegli ironiskais skatījums uz attēlotajiem notikumiem un cilvēkiem, gan aktieru precīzā, azartiskā spēle.

Ļoti interesantu monoizrādi izveidojusi Daugavpils teātra talantīgā aktrise Maija Korkliša. Sava kādreizējā pedagoga un režisora Pētera Krilova vadībā aktrise radījusi kolorītu mūsdienu Latgales sievietes tēlu. Prozaiķes Monikas Zīles speciāli aktrisei rakstīto viencēlienu latgaliešu valodā „Rūžys byudu golūs” („Rozes vaigu galos”) Maija Korkliša nospēlē it kā vienā elpas vilcienā. Viņas Monika nav kāda noplukusi, bezcerīga, smaga darba nodzīta lauku sieva. Monika ir skaista, moderna, enerģiska, apķērīga Latgales inteliģences pārstāve, kura nepieciešamības gadījumā spēj vadīt traktoru, pieņemt teliņu, darīt visus grūtos lauku darbus. Viņa visu dara viegli, it kā smiedamās. Aktrise uz skatuves spēj uzburt dzirkstošu optimismu, dzīves un spēles prieku. Viņa ir sievišķīga un nedaudz pat koķeta. Un kādēļ gan nē? Tepat aiz mājas viņai malku skalda kāds par viņu jaunāks pielūdzējs. Tas nekas, ka agrāk bijis neglābjams alkoholiķis. Pašreiz viņš vairs nedzer, un ja Dievs būs labvēlīgs, varbūt nedzers nemaz. Un tad varbūt varēs sākt domāt par kopdzīvi. Jo iestudējums ir arī par vientulību, par ilgām pēc otra cilvēka. Maijas Korklišas Monika ir bravurīga, enerģiska. Izrādes laikā viņas rokas visu laiku ir aizņemtas. Viņa gatavo ēdienu, rosās pa māju. Uz skatuves novietots liels, garš  galds. Scenogrāfs Uģis Bērziņš ar tā palīdzību radījis lauku mājas atmosfēru. Uz tā saliktas reālas lietas - šķīvji, spaiņi, krūzes, bļodas, vēl kādas lietas, kas noder saimniecībā. Maijas Korklišas Monika ar tām veikli darbojas. Garajā galdā iemontēta arī plīts, uz tās tiek gatavots ēdiens.

Taču aiz šī ārējā darbīguma jaušama kāda dziļa, sāpīga smeldze. Monikai  bijis daudz un smagi jāstrādā, jāpadara arī vīriešu darbi, jo vīrs bieži slimojis, un nu jau aizsaulē. Bijis jāizaudzina un jāizskolo bērni. Bet... viņai bijis  jāpamet studijas,  viņa nav varējusi izmācīties par veterinārārsti, kā gribējusi, bet kļuvusi vien par vetfeldšeri. Monika nesūdzas, negaužas. Tomēr tēma par nepabeigto izglītību viņas dzīves stāstā skan skumji un sērīgi. Arī jautrās, spriganās acis uz mirkli satumst. Nepiepildītais mērķis sevi atgādina vēl un vēl. Ir pat tāda kā vainas apziņa. Iespējams, lai apklusinātu šīs skumjas, viņa drudžaini darbojas. Darbs, darbs, darbs - tas ir Monikas vienīgais glābiņš, jo ļauj aizmirst neveiksmes un nerealizētās ilgas.

Šai monoizrādē smiekli un asprātības mijas ar nopietnību un skumjām. Kā jau dzīvē. Šai ziņā iestudējums ir ļoti dzīvīgs un personisks. Skatītāji Latgalē to uzņem silti un atsaucīgi. Daudzi te ierauga sev tuvu cilvēku dzīves stāstus, atpazīst latgaliešu sarunvārdus, augstu novērtē latgaliešu vienkāršību un sirsnību, kas strāvo no aktrises tēlojuma. Iestudējuma režisors Pēteris Krilovs respektējis Monikas Zīles viencēliena stāstošo, ārēji it kā statisko formu, nav mēģinājis to īpaši interpretēt vai padarīt dinamiskāku. Aktrise runā uzrakstīto tekstu, bet aiz vārdiem nojaušama visa viņas dzīve. Tās nav tikai atmiņas, te nav nostalģijas un nopūtu par pagājušajiem laikiem. Tās ir spilgtas dzīves ainas, kuras Maija Korkliša vēlreiz izdzīvo kopā ar skatītājiem. Beigās aktrise piedāvā izrādes laikā pagatavotos latgaliešu ēdienus. Tos baudot, skatītājiem ar aktrisi var raisīties sarunas par dzīvi, par Latgali.

Vislielāko skatītāju pieplūdumu un atsaucību izpelnījies Emīla Zolā un Raimonda Paula mūzikls „Dāmu paradīze” krievu trupā. Tas tapis mākslinieciskā vadītāja Oļega Šapošņikova režijā un liecina par prasmi organizēt modernu muzikālu izrādi. Tas ir krāšņs un atraktīvs šovs, kurā izmantoti šī žanra labākie paņēmieni un elementi. Spraigs, dinamisks ritms, iespaidīgas, labā līmenī iestudētas dejas, gaumīgi tērpi un dekorācija, pieaicināti solisti galvenajām lomām. Režisors strādājis mērķtiecīgi un profesionāli. Iestudējumā  precīzi iestrādātas dažas „skatuves naglas”, kā, piemēram solistes Ilonas Bageles parādīšanās un viņas priekšnesums. Tas izskatās kā īpaši akcentēts koncertnumurs, kuru skatītāji uzņem ar ovācijām. Tomēr šis numurs organiski iekļaujas mūzikla kopējā inscenējumā, it kā izaug no kopējās darbības un notikumiem.

Režisoram izdodas arī iezīmēt vienu no Emīla Zolā romāna tēmām - nežēlīgo konkurences cīņu starp lieluzņēmumu un mazajiem veikaliņiem. Ieskanas ne tikai sīktirgotāju bankrota drūmais stāsts, pats galvenais - līdz ar īpašuma, naudas zudumu, zūd cilvēcisko attiecību siltums. Vairs nav draugu, kolēģu, ģimenes locekļu, ir tikai konkurenti. Šo tēmu iestudējumā pārliecinoši atklāj Jurijs Losevs tēvoča Bodo lomā, Alda Krastiņa Elizabetes tēlā, bet jo īpaši iespaidīgs ir Ivara Brakovska Burē. Viņa dziedājums par zaudēto īpašumu un dzīvi bija viens no emocionālākajiem un izjustākajiem momentiem iestudējumā.

Abu galveno lomu atveidotāji – Nadeždas Jermakas Denīza un Andra Ābelītes Oktavs Morē ir gandrīz vai tipiski šova varoņi. Efektīgi, labām balsīm, muzikāli, bet bez spējas iedziļināties tēlu emocionālajā pasaulē, bez iekšēja siltuma un savstarpējo attiecību konkrētības.

„Dāmu paradīze” Daugavpilī ir ļoti labi apmeklēta. Var nojaust, ka krievu tautības skatītāji ar uzvedumu ir ļoti apmierināti. Viņi apmainās ar atzinīgām atsauksmēm. Atmosfēra skatītāju zālē ir priecīga un pacilāta. Jāpiezīmē, ka pēdējā laikā nebiju piedzīvojusi pilnībā izpārdotu Daugavpils teātra skatītāju zāli un arī balkonu.”Dāmu paradīzē” viss nams bija skatītāju pārpildīts.

Pēdējās sezonas panākumi Daugavpils teātrī ļauj nākotnē raudzīties optimistiski un cerēt, ka krīze ir pārvarēta, un turpmāk  šai teātrī sekos profesionāli augstvērtīgi un interesanti iestudējumi.

Ieskats dažās Dpils teātra šīs sezonas izrādēs

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt