Līvija Dūmiņa 17.02.2018

Izrāde kā smilšu graudiņš acī

Sūzanna – Sanita Pušpure, Luijs – Kaspars Zvīgulis // Foto – Kristaps Kalns

Ināras Sluckas iestudētā izrāde “Tas pasaules gals” ir satikšanās, kas paliek atmiņā, jo kaut kas ir noticis. Varbūt sākotnēji pat ir grūti formulēt, kas tieši, bet šīs gandrīz divas stundas izrādes laika pārklājas ar dzīves laiku, piepilda to. Varbūt ar jēgu, varbūt ar daudziem vārdiem, no kuriem kāds sev paturēs tikai pāris vai pat tikai vienu. Bet viens acī iepūsts smilšu grauds spēj tik pēkšņi apstādināt laiku, jo tas grauž un neko nevar darīt, kamēr to neatrod un no tā neatbrīvojas. Tas ir mikroskopisks pasaules gals, mazītiņa apokalipse, restarta brīdis.

Žans Liks Lagarss ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta beigu dramaturgiem. 1990. gadā, piecus gadus pirms dramaturga pāragrās nāves, tapusī luga ir sarežģīts, bet tāpēc arī saistošs materiāls režisoram. Ļoti maz ārējas darbības, sadzīviskas konkrētības, gari monologi, kas atgādina apziņas plūsmu, īsi dialogi. Laiks, kaut arī šķietami konkrēts, ir nosacīts, jo autors norāda – darbība notiek vienas svētdienas, bet varbūt gada laikā. Laika robežas nav tik būtiskas, svarīgs ir process. Un šķietamajā “it kā nekas nenotiek un tik daudz runā” sakompresētas mūžīgās tēmas emocionāli plašā amplitūdā.

Dramaturgs dod skatpunktu, no kura raudzīties uz lugā attēloto situāciju un tās attīstību, – tā ir 34 gadus vecā Luija drīzā nāve.

Jāpiebilst, ka pats autors miris no AIDS 38 gadu vecumā, zinot, ka tas brīdis ir tuvu, kā dēļ var uzskatīt, ka luga ir kā patiesām izjūtām pielādēts ierocis, ar ko paredzēts šaut. Nāves tuvums ir Luija noslēpums, tās ir zināšanas, kas maina visu pasaules uztveri. Bet šo zināšanu nav viņa ģimenei – mātei, pāris gadus jaunākajam brālim Antuānam, māsai Sūzannai –, pie kuras viņš atgriezies pēc 12 prombūtnes gadiem. Tāpēc skatītājs, kuram arī šīs zināšanas ir, var ļoti viegli identificēties ar Kaspara Zvīguļa “pazudušo dēlu” Luiju – var teikt, ka empātija ir automātiska. Un, skatoties uz ģimeni Luija acīm, skaidri redzams, kas ir kas. Viņš runā ļoti maz, pārējie – daudz. Viņš ir kā spogulis, kurā ieraugām pārējo atspulgu. Katrs ģimenes pārstāvis spoguļojas viņā, koncentrējoties uz sevi, savām izjūtām, ko radījusi Luija aizbraukšana. Katrs domā par sevi, žēlo sevi. Māsa un brālis vaino Luiju tajā, kas ir vai nav noticis, ka ir tā, kā ir, ka dzīve nav izdevusies tā, kā gribētos. Arī mātes vārdi birst pār Luiju kā mēģinājums sevi attaisnot. Ir vientulība, grūtības saprasties, dzīve ilūzijās, pagātnē. Visiem pietrūkst mīlestības. Eksistenciāli mokošs smagums, no kura nemāk (negrib, nav dūšas?) atbrīvoties.

Ināra Slucka izrādi būvējusi, psiholoģisku spēli savienojot ar atsvešinātu skatu no malas. Tādējādi, uztverē sajaucot subjektīvo un objektīvo, režisore panāk to neviennozīmību, kas katram skatītājam ļauj būvēt savu stāstu un kas ir prove, kura atšķir mākslas darbu no amatnieciska izstrādājuma.

Skats no izrādes "Tas pasaules gals" // Foto – Kristaps Kalns

Izrādes mākslinieces Marijas Ulmanes radītās scenogrāfijas galvenais elements ir smilšu kaste. Tā palīdz strukturēt laiktelpu, kuru veido tagadne un pagātne, tas, kas notiek īstenībā, un tas, kas notiek Luija prātā.

Jo Luijs ir ne tikai šīs izrādes aktieris, bet arī režisors, uz visu notiekošo var skatīties kā uz viņa iztēles augli – kā būtu, ja būtu. Tā ir kā “skatuve skatuvē” – smilšu kastē iekāpj, lai spēlētu lomas, statiskās ainās izdzīvojot satikšanās radīto smagumu, iekšēji nepārtrauktā darbības procesā radot pārdzīvojuma patiesumu. Tas ir grūts uzdevums ansamblim, bet visi aktieri to veic ļoti labi.

Kontrastam režisore radījusi starpainas, kurās tēli uzvedas tā, kā tuvākajiem vajadzētu – brīvi, nepiespiesti, viņi dauzās, dejo, nevairoties no pieskārieniem. Zīmīgi, ka ainas, kurās varoņi atklāti pasaka, ko jūt vai domā, notiek ārpus smilšu kastes – tāds, piemēram, ir Luija monologs, skatoties videokamerā, arī Luija un Antuāna dialogs vai precīzāk – Antuāna emocionālais monologs, kurā Ivars Kļavinskis nospēlē visu sava tēla dzīvi.

Sarežģītākā loma ir Kasparam Zvīgulim, jo autors devis salīdzinoši maz vārdu, ar ko spēlēt, – viņa valoda lielākoties ir ķermenis, mīmika. Kaspars Zvīgulis ir “atsegto nervu galu” aktieris, viņam šī loma “der”. Bet ar to jau nepietiek. Ir risks pārspīlēt, iekrist melnbaltā tēla krāsojumā, arī sentimentalitātē. Ināras Sluckas režijā tas nenotiek. Teksta saturu, kas gāžas virsū kā ūdens kaskādes, viņš mierīgi, ieturēti, gradēti, bet zibenīgi pārstrādā, pārrada niansētā, intensīvā pustoņu spēlē. Kaspars Zvīgulis, Ivars Kļavinskis (Antuāns), Evija Skulte (Antuāna sieva Katrīne), Sanita Pušpure (Sūzanna), Dace Bonāte (māte) rada to ansambļa sajūtu, kad, šķiet, jūt cits citu ar pakausi vairāku metru distancē.

Ja nav redzēta Kannu kinofestivāla laureāte, Ksavjera Dolana 2016. gada filma “Tas ir tikai pasaules gals”, tad labāk to skatīties pēc izrādes. Tie ir autonomi mākslas darbi, interpretācijas ar dažādiem akcentiem, kuras nav jēgas salīdzināt.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt