Edīte Tišheizere 25.02.2018

No grāmatām un iztēles

Skats no izrādes “Maģijas atslēgas” // Publicitātes foto

Iestudēt izrādi “Maģijas atslēgas” bija Rīgas Krievu teātra goda lieta un misija: kam gan citam iepazīstināt ar savu “patronu” skatītājus, kuru vairumam Mihails Čehovs ir tikai vārds teātra nosaukuma galvgalī. Lugu pēc teātra pasūtījuma sarakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs, iestudējumu veidojusi režisore Marina Brusņikina kopā ar scenogrāfu Nokolaju Simonovu un kostīmu mākslinieci Jūliju Vetrovu.

Izrādei sākoties, septiņi aktieri – Jevgeņijs Korņevs, Ivans Kločko, Aleksejs Kargins, Maksims Busels, Aleksandrs Maļikovs, Olga Ņikuļina, Jana Herbsta – iznāk tieši no zāles. Programmiņā (plašā un informatīvā) viņiem piešķirti tikai kārtas numuri. Cilindros un garos mēteļos tērpušies, viņi tomēr ir šodienas cilvēki, kas uzdod retorisku – jo neatbildamu – jautājumu: kas paliek pēc aktiera, kura loma izgaist mirklī, kad tā nospēlēta. Nu, patiesībā nekas – realitāte ir pazudusi, palikušas subjektīvas atmiņas un akadēmiski pētījumi. Tomēr ir vēl kāds būtisks palīgs – fantāzija.

“Maģijas atslēgu” pirmā daļa ir lielisks pētījumu un iztēles savienojums. Tukša skatuves telpa, ko maina tikai ienesti grimgaldiņi ar spoguļiem, aizmugures prospektā videoprojekcija iezīmē notikumu vietu, vienā malā ekrāns atstāts portretiem – pašam Čehovam un viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem. Pārējais ir aktieru stāsti, etīdes un plastiskas atrakcijas (Olgas Žitluhinas nepārvērtējams darbs, kas, tāpat kā Artura Maskata mūzika un Oskara Pauliņa gaisma, iezīmē laikmetu un stilu).

Šajās atrakcijās tie, kas studējuši vai interesējušies, saskatīs Vsevoloda Meierholda biomehānikas un Jevgeņija Vahtangova “fantastiskā reālisma” vai Gustava Kluča paradoksālo montāžu atskaņas. Bet arī “nezinātājiem”, kā liecināja zāles reakcija pirmizrādes vakarā, ir interesanti.

Pamazām no “kārtas numuriem” izlobās divi, kas runā tieši Mihaila Čehova vārdā. Šī divvienība ir pats svarīgākais, gribētos teikt, pētnieciskais režijas gājiens: viens no viņiem – Aleksandrs Maļikovs – ir tikai Miša, “lielā” Čehova brāļadēls un Maskavas Dailes teātra I studijas audzēknis, bet otrs  – Aleksejs Korgins – arī viņa kursabiedrs un studijas līderis Žeņa Vahtangovs. Izrādē viņi artistiski ampelējas, spēlē mācītus mērkaķus, garāmejot veic sarežģītu abpusēja spēriena deju, un viņu rotaļās ar savu leģendāro “Neticu!” iesaistās arī Jevgeņija Korņeva atveidotais Konstantīns Staņislavskis. Taču spēlītei ir pētniecisks pamats – draudzībai un sāncensībai ar Vahtangovu bija ārkārtīgi liela nozīme Mihaila Čehova skatuves mākslas principu, pedagoģiskās sistēmas un arī aktiermākslas talanta attīstībā.

Skats no izrādes "Maģijas atslēgas" // Foto – Inese Kalniņa

Izrādes otrajā daļā šo mākslas ģenēzes rotaļu nomaina vēsturiski minējumi. Mihails Čehovs ierodas Latvijā, Rīgas Krievu teātra aicināts, bet spiests doties prom Nacionālā teātra aktiera, sava asistenta Jāņa Šāberta intrigu dēļ, un arī tāpēc, ka noticis Ulmaņa apvērsums. Tāda ir lugas un iestudējuma (tātad arī teātra) versija, un tai ir pamats. Iebildumi rodas pret skatuvisko iemiesojumu.

Viens no Čehoviem stāsta par smago mašīnu rindu, kurā plecu pie pleca stāv bruņoti vīri, bet fonā skan draudīga rīboņa. Nu, saprotams, bungas naktī, fašistisks apvērsums – tieši kā no padomju vēstures grāmatas.

Iemesli Mihaila Čehova aizbraukšanai no Rīgas bija tik sarežģīti, pretrunīgi un arī palaikam kaunpilni, ka nav ne mazākās vajadzības tos nivelēt līdz vecām ideoloģiskām klišejām, pietiek, ka tās aizvien no jauna daļā sabiedrības tiecas uzturēt politiķi. Šis darvas piliens tomēr atmet soli atpakaļ citādi tik vērtīgo Rīgas Krievu teātra mēģinājumu iedziļināties vēsturē un personībās, ko aktieri spēlē ar patiesu mīlestību un degsmi.

Atsauksmes

  • Gita VGM 26.02.2018

    Edīte T.: ".... Nu, saprotams, bungas naktī, fašistisks apvērsums – tieši kā no padomju vēstures grāmatas...." - Nu, bet, kā tad tieši notika Ulmaņa apvērsums: ūdensrožu rindām blāvojot mēnesgaismā un lakstīgalu treļļiem skanot fonā???
    Ja Edīte zina "sarežģītos, pretrunīgos un arī palaikam kaunpilnos" iemeslus Mihaila Čehova aizbraukšanai no Rīgas, tad, kāpēc ar tiem nepadalīties (īpaši šajā, uz augstu inteliģenci pretendējošā tīmekļa vietnē)?

  • Sazinkas 27.02.2018

    Redzēju izrādi un tas darvas piliens, ko nebūt tā neuztvēru, nebija pretenciozs, lai kaut ko atmestu atpakaļ un / vai uz to akcentētu uzmanību.
    Jūtams, ka radošajai komandai ir svarīga šī izrāde (un arī objektīvs vērtējums).
    Man patika - inovatīvi un talantīgi

  • Lina 27.02.2018

    Gribētos sniegt nelielu komentāru no RKT puses.

    "Mihails Čehovs ierodas Latvijā, Rīgas Krievu teātra aicināts, bet spiests doties prom Nacionālā teātra aktiera, sava asistenta Jāņa Šāberta intrigu dēļ (...)."

    Izrādē tomēr nav tāda Krievu drāmas teātra un Nacionāla teātra pretstatījuma M. Čehova dzīvē un liktenī: mākslinieku Rīgā gaidīja *abi* teātri, un lugā (kā arī programmiņā) tas ir skaidri norādīts. Turklāt iestudējuma komandai tas ir vērtīgs un svarīgs fakts konteksta veidošanai.

    "Iebildumi rodas pret skatuvisko iemiesojumu. Viens no Čehoviem stāsta par smago mašīnu rindu, kurā plecu pie pleca stāv bruņoti vīri, bet fonā skan draudīga rīboņa. Nu, saprotams, bungas naktī, fašistisks apvērsums – tieši kā no padomju vēstures grāmatas."

    Šis apraksts nemaz nav padomju vēstures grāmatas versija - tie ir *paša M. Čehova* pilnīgi subjektīvie, zināmā mērā pat nervozie, tācu dokumentāli piefiksētie iespaidi - citāts no grāmatas "Путь актёра" ("Aktiera ceļš"). Vispār izrāde, kaut neesot stingri dokumentāla pēc struktūras un satura, visos izvērtējumos tomēr pamatojas tieši ar M. Čehova vārdiem. Tā it apzināta subjektivitāte, jo apvienot šo specifisko stāstu ar vēsturisko precizitāti, saglabājot atmosfēru un izvēlēto māksliniecisko risinājumu, diez vai izdotos.

    Paldies par veltīto laiku!

  • GitaVGM 27.02.2018

    Lina: ".... Tā ir apzināta subjektivitāte, jo apvienot šo specifisko stāstu ar vēsturisko precizitāti, saglabājot atmosfēru un izvēlēto māksliniecisko risinājumu, diez vai izdotos...." - - - Kāpēc lai neizdotos? Kā citādi pietuvoties "vēsturiskajai precizitātei," ja ne caur specifiskiem, subjektīvi pārdzīvotiem stāstiem? Mihails Čehovs bija viens no Ulmaņa puča lieciniekiem; un ne tikai lieciniekiem, bet pučs ietekmēja arī viņa personīgo DZĪVI. Par puču izteiksmīgi raksta arī Mariss Vētra. Un, ar ko beidzās Ulmaņa apvērsums, to mēs visi labi zinām, bet - negribam ATZĪT.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt