Atis Rozentāls 09.03.2018

Ilgas pēc loga

Jānis Bērziņš – Ģirts Liuziniks // Foto – Margarita Germane

Izvēloties savas lugas galveno varoni nosaukt par Jāni Bērziņu, dramaturgs Artūrs Dīcis uzsver, ka šis ir stāsts par ierindas cilvēku, ko pastiprina arī Edgara Mākena dziesmu teksti. Stingri ņemot, tā gluži nav, jo varonim ir ekskluzīva profesija – viņš ir plastikas ķirurgs.  Nonākt situācijā “kā visi citi” ir Jāņa Bērziņa brīva izvēle – reizē ar sajūtu, ka dzīve nerit, kā vajadzētu. Taču pozitīvas pārmaiņas pašā varonī notiek tieši tad, kad viņš nokāpj no pjedestāla, kam apkārtējā sabiedrība īsti nav gatava.

Artūra Dīča luga, īpaši tās pirmais cēliens, ir uzrakstīta veiklos dialogos, precīzi iezīmējot situācijas, brīžiem ļaujot dialogiem mest gluži absurdas cilpas. Tas, kas izdodas un raisa sajūsmu, ir mūsdienu cilvēka izjūtu precīzs tvērums, vienlaikus nemaz (!!!) nerunājot par politiku un nežēlojoties par to, ka citi dara pāri. Šo cilvēku veiksmes un neveiksmes lielākoties ir viņu pašu rokām tapinātas. Dialogi ir asprātīgi, un starpbrīdī var novērot sen nepiedzīvotas ainas, kad skatītāji pulcējas bariņos, lai viens otram citētu labāk iepatikušos teicienus (“Ko es esmu sasniedzis? Solīdu vecumu un Gaiziņa virsotni”). Šī ir izrāde, kuras laikā negribas skatīties pulkstenī un nudien nenāk prātā domas par darbu, vakariņām vai ko citu.

Lugā ir sadzīviskais slānis, kas radies precīzos novērojumos, un ir metaforiskais līmenis ar loga izciršanu sienā, kas kļūst par Jāņa Bērziņa uzmācīgo ideju.

Scenogrāfs Reinis Suhanovs uz skatuves radījis tumši lakota koka ēku – kaut ko līdzīgu šķūnim. Asociāciju līmenī prātā ienāk arī Lipkes memoriāls, bet tā ēkas sienām dēļi ir līmeniski, kamēr Suhanova konstrukcijai – stateniski. Logu te nav (beigās viens ir), bet vide vienlīdz labi der gan ainām iekštelpās, gan ārpusē. Un caurums sienā tiek cirsts pa īstam, koka šķēpelēm lecot pa gaisu.

Pirmajā cēlienā skatuves ripa praktiski nepārtraukti griežas – ātrāk vai lēnāk, kas rada papildu dinamikas sajūtu, to, ka Jāņa Bērziņa dzīve notiek nemitīgā kustībā, ko nav iespējams apturēt. Skatītājam ir jābūt gatavam gluži mūsdienīgai informācijas plūsmai – spraigos dialogus papildina dziesmu teksti, ko uztvert nav pārāk viegli, jālasa uz sienas projicētās īsziņas, kas brīžiem arī pārlec ļoti strauji.

Ģirta Liuzinika varonis ik pa brīdim vēršas zālē ar monologiem, savukārt dialogos ar Maijas Doveikas Annu Bērziņu, viņa priekšzīmīgo sievu blogeri, vīrietis neko daudz viņai nepaskaidro, izraisot sievas apmulsumu un pat paniku. Autoru attieksme pret “pareizi dzīvojošo” ģimeni, kas neēd gaļu un uz veikalu iet ar saviem iepakojuma trauciņiem, ir ironiska, bet ne dzēlīga. Jāņa izkrišana no nevainojamā dzīves modeļa ir svarīga viņam pašam, lai saprastu, kas ir viņa prioritātes un kādas ir viņa attiecības ar cilvēkiem; ne velti viens no jautājumiem, ko viņš uzdod sievai, ir – ko īsti viņa mīl, dzīvu cilvēku vai viņa sociālo funkciju – respektīvi, Jāni kā Jāni vai Jāni kā vīru un divu bērnu tēvu. Marijas Bērziņas ikdienā diezgan neatkarīgā Vita, kurai ir tieksme uz mazohismu, savukārt ir kā neliels sveiciens no Marjus Ivaškeviča “Tuvās pilsētas” tematikas – par mūsos slēptajām dziņām.

Paaudžu attiecību šķetinājumā ir svarīgi, ka ir iezīmēta būtiska plaisa starp brāļiem, kuriem ir nieka astoņu gadu starpība, un te pat nav īsti nozīmes tam, vai viņiem ir viens tēvs vai nav. Uz mērķi (līdz šim) orientētais, materiāli visnotaļ situētais Jānis un viņa pilnīgi dezorientētais brālis Pēteris Igora Šelegovska atveidojumā tiešām ir kā cilvēki no divām planētām, un viņu emocionālās tuvināšanās mēģinājumi ir neveikli un smieklīgi, tomēr patiesi. Ikdienas rutīnas nomocīti ir vecāki – Lāsmas Kugrēnas “pareizā” Ilze Bērziņa un Normunda Laizāna alkoholiķis Mārtiņš Bērziņš.

Mārtiņš Bērziņš – Normunds Laizāns, Pēteris Bērziņš – Igors Šelegovskis // Foto – Margarita Germane

Otrajā cēlienā notiek piezemēšanās –  mainās izrādes intonācija, ritms, pazūd joki, varoņi mokoši cenšas saprast, kas ar viņiem notiek.

Šajā brīdī Dīcis kā dramaturgs nespēj atturēties no kārdinājuma stāstīt un komentēt, piemēram, lieks ir Jāņa stāsts par pirmo satikšanos ar Daigas Gaismiņas Andželu, kuru skatītājs ir jau redzējis, un šī papildinformācija nav obligāta. Turklāt Andželas tēlam sākotnēji ir liktenīgā pavērsiena funkcija, tieši viņa iedarbina galvenajā varonī to atsperi, kas liek viņam skriet apkārt un atteikties no ikdienišķās rutīnas. Un izcirst sienā logu. Otrā cēliena sižeta samezglojumos parādās arī klišejas – lai cik skaists nebūtu vēža slimnieces sapnis par Everestu, tā tomēr ir klišeja, un, lai cik psiholoģiski pamatotas nebūtu jauniešu seksualitātes studijas, arī geju tēma nupat jau nevienu nespēj īpaši pārsteigt (kaut Kārlis Reijers saspēlē ar Igoru Šelegovski šo līniju iezīmē gaumīgi un neuzbāzīgi). Dramaturgs atsevišķas detaļas skaidro par daudz, savukārt citas līnijas atstāj līdz galam neatrisinātas, piemēram, Lienes Sebres atveidotās Pētera draudzenes Ketijas likteni.

Uz šīs sezonas nedaudz miegainā fona “Arī vaļiem ir bail” ienes pavasarīgu svaigumu. Tā ir izrāde par mūsdienīgiem cilvēkiem mūsdienīgā leksikā – arī ar dažiem rupjiem vārdiem, par kuriem vecākā paaudze jau tradicionāli kurn, bet kas šķiet absolūti organiski. Aktieru ansambļa enerģētika atrod atbalsi vienaudžos skatītāju zālē, un sirsnīgie aplausi (bez liekulīgas celšanās kājās) izrādes beigās pierāda, ka kontakts ir noticis.

Drukāt 

Atsauksmes

  • ZINKAS 20.03.2018

    patīkams pārsteigums NT sadarbībā ar Dīci.Laba ,mūsdienīgi aktuāla luga.SEņkovs jau ir laba produkta firmas zīme.No aktieriem gribu atzīmēt Kugrēnu,Doveiku,Bērziņu un fantastisks ir Laizāna dzīves un alkohola sagrauztais metinātājs. P.S Kad kritiķi sāks recenzēt izrādes,nevis pārstāstīs to saturu?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt