Mārīte Gulbe 19.03.2018

Atraidīto salons un Heda

Heda – Iveta Pole, Braks – Gatis Gāga // Publicitātes foto

Ģertrūdes ielas teātra jauniestudējums “Heda” ir nebijis precedents – aktieru kopdarbs. Izrādes pieteikumā nav norādīts ne režisors, ne scenogrāfs, ne horeogrāfs vai kostīmu mākslinieks. Aktieru ansambli veido sezonas sākumā no JRT atbrīvoto/aizgājušo aktieru grupa un Andris Bulis. Negribu spekulēt, vai viņus vadījusi nikna apņēmība, jaukta ar izmisumu, vai nepieciešamība turēties kopā, bet katrā ziņā nolasāma un saprotama ir vēlme apliecināt sevi un pierādīt sev, ka viņi nav norakstītie. Tomēr nesaprotu, kādu iemeslu vai apstākļu rezultātā aktieri nav vienojušies par režisora piesaisti. Jo “Heda” ir piemērs tam, ka iestudējumam vajadzīgs līderis un skats no malas, lai rezultāts būtu līdz galam profesionāls. Esam pieraduši pie režijas teātra, teksta interpretācijas, subjektīva skatījuma.

“Hedā” ir redzams, ka izrāde veidojusies no aktieru divskatiem, aktiera dabā ir fokusēties uz savu lomu un partneri, bet diemžēl arī visa izrāde sairst šajos divskatos.

Aktieri spēlē reālpsiholoģiski, bet nemeklējot zemtekstus, kurus var atklāt ar ķermeņa valodu, un maz izmanto kustību. Viņi strādā priekšplānā, bet, atkāpjoties otrajā plānā, aktieru iekšējā darbība izplēn, paliek tikai fiziska darbošanās. Režisora skats to varētu novērst, tāpat kā piešķirt izrādei ritmu, kas pašlaik ir vienmērīgi līdzens. Galu galā vajag kādu, kas izstāsta stāstu, pievēršot uzmanību visām detaļām, arī tai, ka mūzika var nomākt aktieru balsis.

ĢIT telpa agra pavasara krēslainajā vakarā ir skaista – skatītāju krēsli novietoti pret atklātajiem, lielajiem logiem un vakara debesīm. Skatiens tiecas laukā. Debesu fragments logu stiklos neviļus raisa ilgas un vēlmi izlauzties. Tāpat kā Hedai.

Telpa iekārtota minimāli, kā jau vēl neapdzīvotā mājā – dīvāns, liels, tumšs paklājs, pāris saliekamo krēslu un klavieres. Puķes. Tea tās atsūtījusi, piesakoties vizītē, pirkusi lētākās, un puķes ir vecas – Hedai naidā sviežot pret sienu, tās sašķīst, un uz grīdas nobirst ziedlapiņu jūra. Seklums apņem no visām pusēm. Kā sprostā. Heda bieži tiecas pie logiem. Tikt ārā, prom.

Henrika Ibsena luga aktieriem piedāvā nopietnas lomas, bet būtībā visi paliek tradicionālas interpretācijas robežās. Liena Šmukste (Juliāne) ir labdabīga un sirsnīga tante, kas vēlas būt noderīga, kā prazdama. Edgara Samīša Jorgens Tesmans ir tantīšu audzināts zēns, patiesībā labsirdīgs un krietns puisis, kas uzlēcis augstāk par sevi – Hedai nopirktā villa nav viņa finansiālajām iespējām un cilvēciskajai būtībai atbilstoša. Samīša varonī mīt naivā vēlme pēc trīsvienības – Heda, viņš un tante sadzīviski siltā ģimenes ligzdā. Kā zinātnieks būdams viduvējība, bet centīgs, Tesmans ir tāds sīkais un sīkstais “racējs”.

Andris Bulis Lēvborga lomā uzsver tēla donžuāna un plītnieka dabu. Tikko ieradies, viņš intensīvi metas skaidrot pagātnes attiecības ar Hedu, ievirzot viņu stāstu pagalam banālā un pliekanā plānā. Šis Lēvborgs nav pretrunīga, izdegusi personība un ģeniāls domātājs, bet parasts mačo. Par savu mūža darbu runājot, viņš šķirsta kladi, it kā no tās gribētu nolasīt galvenās tēzes, kaut par to vajadzētu stundām runāt no galvas. Sīks mērogs arī Gata Gāgas Brakam, kuru interesē baudas un izklaides. Ingas Alsiņas-Lasmanes Tea ir drosmīga, jauna sieviete, jūtīga un arī stipra. Bet finālā arī viņas stāsts apraujas pārāk formāli.

Lēvborgs – Andris Bulis, Heda – Iveta Pole, Tesmans – Edgars Samītis // Publicitātes foto

Tomēr galvenais jautājums ir – ko jaunu par Hedu Gableri pateiks Iveta Pole? Vai viņas Hedai piemīt kas īpašs, izņemot augstprātību pret sīko un ikdienišķo dzīvi, kurā viņa iekļuvusi? Sākumā Poles varone ir skaista, atsvešināti pieklājīga būtne, kas jūtas neiederīga Jorgena Tesmaņa ģimenē. Tā ir cita sabiedrība ar slimām un uzmanīgām tantītēm, viss te tik sadzīvisks, viss riebj. Heda ir nepiemērota ģimenei, čībām, bērnu dzemdēšanai un audzināšanai. Sievas un mātes loma ir viņai sveša. Tikpat nepieņemama kā mīļākā ģimenes paziņas Braka piedāvātajā modelī. Viņa varētu būt pielūgta namamāte, viesību dvēsele, ekstravaganta mūza. Bet šī dzīves loma nav iespējama. Izrādes otrajā daļā Poles Heda novelk oranžo žaketi, paliekot melnā kokteiļkleitā ar atsegtu muguru un muskuļotām, stiegrainām rokām. Nomet laiviņkurpes, atraisa matu mezglu. 

Parādās nesievišķīga gaita, caur nolaistajiem pleciem Hedas kustību valodā atklājas kaut kas androgīns vai dzīvniecisks. Tas izskatās pat mazliet neglīti, it kā caur kustību Heda atbrīvotu neglīto iekšējo dabu.

Poles Heda paliek atmiņā tieši ar šo īpatnējo kustību valodu. Heda nolaižas ļoti zemu, kad viņa palien zem lielā paklāja un rāpo, zemiskums un atriebība ir ņēmusi virsroku. Nonākusi pie Lēvborga manuskripta, Heda pat neieskatās tajā, neizlasa ne rindiņas, vienkārši sāk plēst laukā lapas. Finālā viņa ir pilnīgi lieka – Tesmans un Tea ir raduši saskaņu un mērķi Lēvborga darba atjaunošanā, bet viņa ir traucēklis, lieta, kuru iestumt Braka rokās. Heda, zaudējusi iepriekšējo dzīvi, nevar pa vecam un negrib pa jaunam. Adaptēties nevarēs. Vienīgā izeja – nošauties.

Empātiski varu nojaust, ka “Heda” aktieriem emocionālā līmenī varbūt iemieso tēlu, ar kuru pašreizējā dzīves posmā identificēties. Varbūt darba tapšanas iemesls ir pavisam cits un vienkāršs – laba luga. Bet šis kopdarbs ir arī piemērs tam, ka darbs darba dēļ vēl nav garantija mākslas rezultātam.

Atsauksmes

  • Linda 21.03.2018

    Šai “ekspresrecenzijai” drīzāk pienāktos virsraksts “Tā taču neviens nedara!” (esošais virsraksts un iecentrēšanās uz “atraidītajiem” ir drīzāk dzeltenās preses cienīgi. Cilvēks ar kaut minimālu cieņas izrādīšanas vēlmi būtu teicis, ka izrāde ir Liepājas kursa satikšanās! Tie ir aktieri, kurus skatītājam ir milzīgs prieks redzēt uz skatuves! )
    Jo tā taču neviens nedara, ka programmiņā nepublicē režisora vārdu. Režisoram jābūt un ne vairāk par vienu! Vai tas ir saistīts ar to, ka kritiķim patīk analizēt režisora “rokrakstu”, pateikt, kas ir viņa stilā un kas ir ārpus tā? Nezinu. Jā, piekrītu, ka cits režisors būtu salicis uzsvarus citādi. Vēl jo labāk būtu bijis, ja būtu lūguši, lai iestudē Gulbes kundze.
    Jo pēc recenzijas skaidri redzams, ka radošā komanda nav trāpījusi nevienā no recenzentes kundzes ekspektācijām, kuras nepieļauj neko citu. Heda neglīti staigā, bet varbūt viņa tieši tāda sterva arī ir? Viņa pat neiemet skatu kladē, bet varbūt tas ir tāpēc, ka viņa negrib redzēt ne vārda, kam pieskārusies Teas roka? Lēvborgs (nevis Lavborgs! Tas bija Liepājas izrādē!) šķirsta kladīti, nevis runā no galvas, bet varbūt viņš augsti vērtē tieši šo uzrakstīto versiju, kuras tēzes ir devis pats, bet vārdos ietērpusi Tea, tā ir “viņu klade”, viņu bērns, un tieši tāpēc viņš tā pārdzīvo pazaudēšanu/nodevību, nevis “uztaisa jaunu”? (Es Buļa Lēvborgā saskatīju perfektu nedzerošu alkoholiķi, kuru vecai brūtei ir gana viegli nogrūst no ceļa.. ar visām izrietošām sekām, līdz pat viņa nāvei). Savukārt tante un Tesmanis esot krituši otrā grāvī – pārāk tradicionāli.
    Jā, izrāde var konkrētam cilvēkam nepatikt ( arī man bija pāris lietas, ko gribētu citādāk, tai skaitā skaļā mūzika viena dialoga laikā), bet , ja esi uz izrādi atnācis kā Kroders.lv pārstāvis, tad jāmēģina turēt Krodera latiņa augstāk.
    No recenzijas staro tikai viens viedoklis – TĀ NEVIENS NEDARA!
    Ak, kur gan es nesen dzirdēju šos vārdus? Vai tik tā neteica “sīkā mēroga” ( c ) asesors Braks?

  • Pārdomas 21.03.2018

    Uz šo izrādi vēl tikai iešu, bet kaut kā pēdējā laika recenzijas vedina uz domām - kāpēc tik ļoti patīk noniecināt. Un vēl kāds paradokss - ja kritiķis izrādi akceptē, tad par nepilnībām, kas, protams, ir kātrā izrādē, nav ne vārda, bet ja ne - tad savukārt nav neviena laba vārda. Bet varbūt ne tik perfekta izrāde ir pelnījusi vairāk saudzējošu un uzmundrinošu vārdu, lai būtu prieks par to, ka ir ievēroti, novērtēti un saprasti.

  • Dace 21.03.2018

    Neesmu eksperte, bet skatuves mākslas pasākumus apmeklēju bieži gan teātri, gan deju, gan kino, gan vizuālo mākslu. Biju arī šajā izrāde, tomēr ļoti mulstu, jo tas, kas rakstīts, manuprāt , neatbilst tam, ko redzēju es. Manā skatījumā bija ļoti režisoriski pārdomāti gājieni, labi izmantota skatuves telpa, precīzi aktierdarbi, kas latviešu teātros ir retums. Protams, kritiķi var izteikties kā vēlās, bet šoreiz šķiet kundzei vienkārši nav patikuši izrādes dalībnieki, iespējams. personisku iemeslu dēļ, iespējams ,ir kvēla JRT fane, to jau zinās tik viņa pati. Esmu tik parasts nieka skatītājs.

  • Ilze 22.03.2018

    Kroders.lv vajadzētu daudz rūpīgāk izvērtēt to cilvēku spējas, ko pieaicina līdzdarboties satura radīšanā -
    izrāžu vērtēšanā. Citādi izskatās pagalam neprofesionāli!!!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt