Valda Čakare 20.03.2018

Deja, galva un Rihards Štrauss

Salome – Agnese Cīrule // Foto – Kristaps Kalns

Lakoniski un dekoratīvi

Viestura Kairiša versija par Oskara Vailda savulaik skandalozo un cenzūras neatlaidīgi apkaroto lugu ir tikpat lakoniska, cik izsmalcināti dekoratīva. Scenogrāfs Reinis Dzudzilo uzbūris melni drapētu telpu ar melni klātu viesību galdu avanscēnā, no kuras skatītāju zālē līdz desmitajai rindai ietiecas melna “mēle”. Kad īsi pirms izrādes sākšanās publikai tiek ļauts ieiet zālē, redzams, ka uz “mēles” stāv Jānis Kristītājs – Gundars Grasbergs. Tērpts viscaur melnā, viņš, galvu nodūris, stingi skatās uz savām basajām kāju pēdām. Skan Riharda Štrausa operas “Salome” pirmās taktis, un no tumšās telpas kā spožs plankums iznirst Agneses Cīrules Salome zeltmirdzošā kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo modelētā minikleitā un kurpēs ar augstiem spožiem papēžiem. Zeltā vizuļo arī jūdi un nācarieši – Hēroda ballītes viesi, bet Salomes klusie pielūdzēji – sargi un kareivji – no balkona sānu ložām noraugās, tērpti gaišās drānās.  

Reinis un Krista Dzudzilo, kuri parūpējušies par izrādes atturīgo un vienlaikus simboliski piesātināto vizualitāti, drošības pēc tomēr programmas grāmatiņā izstāsta, kas un kā būtu jāsaprot. Nevaru apgalvot, ka scenogrāfiskais vēstījums par to, ka skatuves mute sasaucas ar Jāņa Kristītāja muti un “mēle” ar Jāņa Kristītāja mēli, bez priekšā teikšanas ir nolasāms, taču “bilde” ar gandrīz vai klasicisma estētikai raksturīgā simetriskumā izkārtotām aktieru grupām izskatās skaisti. Turklāt tā iekļauj sevī arī publiku, noārdot robežšķirtni starp izrādes iztēloto pasauli un reālo pasauli, kurā atrodas skatītāji. Jāņa Kristītāja ieslodzījuma vietu izrādes veidotāji redz tieši skatītāju zālē. Tādējādi, iespējams, norādot, ka Jānis Kristītājs jeb ticības (arī šķīstības?) pravietis potenciāli slēpjas ikvienā no mums. Tajā pašā laikā viņš telpā ir novietots virs skatītāju galvām un atrodas augstāk par mums, asociējoties ar garīgo dimensiju cilvēkā. (Jāpiebilst gan, ka, sēžot desmitajā rindā, tieši pie pravieša kājām, Gundara Grasberga staltais augums atstāj teju vai draudīgu iespaidu, liekot domāt arī par gara ārdošo spēku.)

Vailda un Štrausa savstarpējā konkurence

“Salome” ir trešais Viestura Kairiša iestudējums, kurā viņš apzināti un mērķtiecīgi dramatisko teātri pakļauj mūzikai, līdzīgi kā to darīja 20. gadsimta sākuma teātra reformatori Gordons Kreigs un Ādolfs Apia, uzlūkodami mūziku par vienu no galvenajiem izrādes mākslinieciskās vienotības garantiem. Visos trijos gadījumos Kairišs dod priekšroku nevis speciāli konkrētajam iestudējumam pasūtītai, bet klasiskai, aprobētai mūzikai. “Ugunī un naktī” tā bija Vāgnera, “Pērā Gintā” – Grīga mūzika, Vailda “Salomes” tēli dzīvo Riharda Štrausa operas partitūrā.

Neapspriežot citus aspektus, skatīšanās pieredzi šis apstāklis dara visai apgrūtinošu. Nevar nepiekrist kolēģu recenzentu vērojumam, ka Vailds un Štrauss izrādē nevis papildina un spēcina viens otru, bet tieši pretēji – nemitīgi savā starpā konkurē. Gribētos ļauties mūzikai, taču tā skan tik slāpēti, ka jāsasprindzina dzirde, turklāt izrādes tēlu plūsma paģēr visu uzmanību sev, vai arī – gribētos sekot skatuves norisēm, bet mūzika ar savu stāstu tās aizēno vai bremzē.

Var jau būt, ka tieši tāds ir bijis izrādes veidotāju nolūks – radīt skatītājos juteklisku diskomfortu, kas sabalsotos ar spriedzi, kādā eksistē izrādes darbības personas.

Tomēr īsti neizdodas tikt vaļā no aizdomām, ka režisors principa pēc pūlējies dabūt kopā abus komponentus, bet rezultātā sanācis kas līdzīgs melodrāmai šī vārda sākotnējā izpratnē, proti, izrāde ar mūziku fonā.

Salome – Agnese Cīrule, Jānis Kristītājs – Gundars Grasbergs // Foto – Kristaps Kalns

Teksta valdzinājums

Vailda smeldzīgie un skaistie teksti, ko dramaturgs inkrustējis ar daudziem atkārtojumiem, Gitas Grīnbergas tulkojumā skan ar suģestējošu spēku. Izrādē tiem ir piešķirts arī grafisks attēlojums, jo atsevišķas zīmīgas frāzes projicējas uz melnā aizkara skatuves dibenplānā. No valodas stila viedokļa atkārtojums ir efektīvs paņēmiens intensitātes pastiprināšanai, emocionālas spriedzes vai uzsvēruma izteikšanai. Tāpēc aktieru brīžam somnambuliski tvīksmīgo, brīžam uzstājīgi kaislīgo runu, kuras kvalitātei kā konsultante sekojusi pieredzējusi profesionāle – Aina Matīsa, var klausīties kā pašvērtību. Bet intriģē arī režisora intervijās un komentāros paustais apsolījums izstāstīt stāstu par mīlestību. Kas gan publikas savaldzināšanai var būt labāks par to! Arī programmas grāmatiņā Viesturs Kairišs apgalvo, ka nav Vailda pielūdzējs, bet viņu uzrunājuši vārdi “Mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu”.

Skopais Bībeles sižets par Hērodijas meitu, kura Jūdejas tetrarham Hērodam par prieku dejo un kā atalgojumu par savu deju pieprasa apcietinātā pravieša Jāņa Kristītāja galvu, literatūras un mākslas pasaulē raisījis veselu jaunrades eksploziju. Oskara Vailda “Salome” ir sava veida reakcija uz 19. gadsimta vidus racionālistiskajām un materiālistiskajām tendencēm. Emocionāli šī reakcija izpaudās sievietes novērtēšanā par bioloģiska instinkta instrumentu un ekonomisku liekēdi, kas grauj vīrieša garīgo brīvību, ievilinot viņu laulības slazdā. Šī apsēstība rada laikmeta ikonas – Judīti, Dalilu, Nāru – sievieti plēsīgu valdzinātāju un sievieti, kas ir pietiekami bezpalīdzīga (vislabāk jau mirusi), lai viņas skaistumu varētu droši apbrīnot, nejūtoties apdraudēts. Arī Salome pieder pie laikmeta ikonām. Fiziska jaunavība viņā apvienojas ar gatavību izdzīvot savas mātes uzspiesto scenāriju, kas paredz paverdzināt un iznīcināt vīriešus.

Salomes izvarošana

Luga ir noslēpumaina un kā jau simbolisma mākslas darbs nepakļaujas ikdienas pieredzē balstītai interpretācijai, bet prasa atsaukties sapņa un psihes vibrāciju neloģiskajai loģikai. Luga ir arī nedramatiska un drīzāk atgādina izvērstu dzejoli, kur būtiska ir nevis darbība un attiecības, bet tēlu plūsma. Tāpēc allaž vilinoša un intrigu raisoša šķiet doma par to, kā šie tēli, sevišķi jau divi galvenie – Salomes deja un Jāņa Kristītāja nocirstā galva, būs atrisināti uz skatuves.

Salome alkst Jāņa Kristītāja, bet cita ceļa, kā viņu dabūt, nav, kā vien dejot Hērodam. Tehniski tas ir teātrim bezgala sarežģīts uzdevums – rast atbildi uz jautājumu, kas tā ir par deju, kuru redzot Hērods top pakļauts un gatavs darīt pat to, kas viņu biedē vairāk par visu – nogalināt pravieti Jāni Kristītāju.

Viesturs Kairišs loģiski secinājis, ka Salome apmaiņā pret Jāņa Kristītāja galvu Hērodam atdod pati sevi.

Centrā: Salome – Agnese Cīrule // Foto – Kristaps Kalns

Orģiastiskā Salomes deja, kura tiek asociēta ar seksuālu atvieglojumu, ko aprakstīja dzejnieki un praksē īstenoja modernās dejas aizsācējas Loija Fulere un Aisedora Dunkane, Nacionālā teātra izrādē atrisināta kā Salomes publiska izvarošana. Zeltā spīdošos toreadora kostīmos ģērbtie Hēroda ballītes viesi (starp citu, skaitā septiņi – tāpat kā Salomes plīvuri), lokani kā zalkši, vijas ap Salomes augumu, modinot viņas snaudošo jutekliskumu. Horeogrāfes Elīnas Lutces iestudētajā kustību partitūrā viņus var interpretēt kā personificētus Hēroda iekāres taustekļus, kamēr pats Artura Krūzkopa Hērods, kails kā no mātes miesām nācis, uz melnā viesību (saskaņā ar scenogrāfu ieceri, arī svētā vakarēdiena) galda krampjaini ļaujas baudas izjūtām. Priekšstats par Salomes deju kā nevainības zaudēšanu varbūt nav tas izsmeļošākais, taču vizuālais risinājums vismaz iecerē šķiet esam teatrāli asprātīgs. Iekāre ir atdalīta no iekāres avota un padarīta par vizuāli ieraugāmu interpretējamu zīmi.

Salome ar lellēm vairs nespēlējas

Simbolisma estētikai atbilstīgais septiņu plīvuru dejas atveidojums liek sagaidīt, ka arī Kristītāja “galvas jautājums” būs atrisināts ar līdzvērtīgu atjautību. Jāņa Kristītāja nocirstā galva, kuras muti alkst skūpstīt Salome, Vailda lugā ir viens no sarežģītākajiem tēliem. Kad Salome pieprasa un arī dabū, ko gribējusi, viņa atbrīvo Jāņa Kristītāja galvu no ķermeņa konfliktējošām kaislībām. Citiem vārdiem – īsteno Dekarta postulēto duālismu, atdala garīgo dzīvi no fiziskās. Vailda Salome grib būt kopā ar sava mīlestības objekta galvu, bet simbolisma koordinātēs Jāņa Kristītāja galva nav nekas materiāls, visdrīzāk jau šajā tēlā iemiesojusies Salomes vēlme kļūt par viņa domu un jūtu pavēlnieci. Bet viss, ko viņa dabū Viestura Kairiša izrādē, ir Gundara Grasberga galvas mulāža. Salome to glāsta, skūpsta, bet tā ir tikai lelle, ar kurām viņa vairs nespēlējas.

Trīs dramatiskā teātra iestudējumi, kuri tapuši pēdējo divdesmit gadu laikā, proti, Regnāra Vaivara 1998. gadā JRT tapušais uzvedums, Lauras Grozas-Ķiberes 2013. gadā Dailes teātrī iestudētā izrāde un Viestura Kairiša uzvedums ir savstarpēji atšķirīgi tieši “nogrieztās galvas” aspektā. Pareizāk sakot, Groza-Ķibere un Kairišs “galvas problēmu” risina līdzīgi – atstājot Salomi pie sasistas siles – ar butaforisku galvas izbāzeni, kas nespēj raisīt ne nožēlu, ne šausmas, tikai neērtības sajūtu skatītājam. Vaivars Salomi un skatītāju konfrontē ar Jāņa Kristītāja ķermeni. Kad Kaspara Znotiņa Jānis Kristītājs pārmet pāri galvai krekla malu – galvas vairs nav. Iespējams, tas ir intuitīvs risinājums, bet, šķiet, visai precīzi norāda uz galvas nemateriālo dabu, respektējot simbolisma estētiku. Un uzsverot to, ka Salomei nav izdevies kļūt par Kristītāja domu un jūtu valdnieci.

Salome un citi

Aktieru ansamblī centrālā figūra ir Agneses Cīrules Salome – bāla, ēteriski skaista un gara kurpēs uz augstajiem papēžiem. Ziņkārīga un kautra vienlaikus. Bet pāri visam apņēmīga un gatava maksāt visaugstāko cenu, lai piepildītu savu vēlmi. Aktrisei piemīt ķermeniska pašapziņa apvienojumā ar meitenīgi vairīgu plastiku, un viņas atveidotās Salomes stāsts ir par nepārvaramu pusaudzes apsēstību un uzupurēšanos tās vārdā.

Jānis Kristītājs – Gundars Grasbergs, Salome – Agnese Cīrule // Foto – Kristaps Kalns

Cīrules Salome staro pati iz savas gaismas un raida izplatījumā savas nepiepildāmās ilgas tik intensīvi, ka pārējie tēli viņai apkārt liekas gandrīz vai neobligāti.

Tostarp trīs vīrieši, kuri, nonākuši Salomes pievilcības varā, izspēlē trīs atšķirīgus scenārijus atbilstīgi savam vīrišķības tipam un sociālajam statusam. Ulda Siliņa Jaunais sīrietis ir dzīvības pilns un kvēls. Nepacietīgs aiz vēlmes ziedoties, viņš nerimst, kamēr, asins kunkuli izspļāvis, sabrūk uz melnā galda virsmas. Vienīgais, kurš piepildījis savas jūtas un iemantojis saskaņu ar sevi.

Savukārt Artura Krūzkopa tetrarhs nejūtas savā ādā ne tad, kad, ģērbies korektā uzvalciņā, dod pavēles, ne tad, kad, kails izplājies uz viesību galda, trīc baudā. Iegūstot Salomi, viņš nav guvis cerēto piepildījumu. Kaut vēstījums ir nolasāms, šķiet, ka aktierim atvēlētā tēla darbības līnija vairāk balstīta ciniska, kārību izlutināta valdnieka gestus demonstrējumā, nevis liktenīgās izvēlēs un iekšējās pretrunās.

Savukārt Jānis Kristītājs, kurš nespēj ne dot, ne ņemt, bet tikai klaigāt par sieviešu bīstamību, Gundara Grasberga atveidā ir askētisks pēc izskata, jo ģērbies vienkāršās, viscaur melnās drānās, basām kājām, un statisks pēc savas lomas izrādes partitūrā, jo gandrīz visu laiku viņam jāstāv vai jāguļ uz “mēles” skatītāju vidū. Turoties pretī Salomes valdzinājumam, Grasberga Jānis Kristītājs balansē uz riskantas robežas starp idejas iedvesmotu pravieti un aprobežota sektantisma pārņemtu sludinātāju, nereti svaru kausiem nosveroties sludinātāja pusē.

Šajā vīriešu pasaulē vienīgā sieviete blakus Salomei ir viņas māte – tetrarha sieva Hērodija. Lolitas Caukas Hērodija šķiet iecerēta kā meitas nākotnes projekcija, ja iztēlojamies, ka Salome būtu palikusi dzīva. Ar meitenīgi slaidu augumu, garām, pāri mugurai plandošām sirmām matu šķipsnām un kaislīgu temperamentu viņa atgādina izbijušu prieka meitu, kura zvērojošā naidā pieprasa sava atmaskotāja Jāņa Kristītāja nāvi, lai uzturētu cienījamas valdnieka sievas reputāciju.

Salome – Agnese Cīrule, Hērods – Arturs Krūzkops, Hērodija – Lolita Cauka // Foto – Kristaps Kalns

Galavārds

Ja nepieciešams galavārds, Viestura Kairiša mēģinājums eksperimentālā kārtā “salaulāt” dramatisko teātri un operu ir vainagojies ar dekoratīvi skaisti noformētu repertuāra vienību un valdzinošu Agneses Cīrules Salomi. Bet Vailda lugas minamie noslēpumi joprojām paliek, lai katrā iestudējumā no jauna meklētu risinājumus septiņu plīvuru dejai, Jāņa Kristītāja nocirstajai galvai un protams, skaņu partitūrai. Uzticēt Riharda Štrausa operai fona mūzikas lomu šķiet drosmīgi, bet izšķērdīgi arī.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Sazinkas 20.03.2018

    Manuprāt, skaistuma, talanta, muzikālā poētisma, sajūtu un izjūtu ziņā "Salome" ir ierindojama līdzās "Asins kāzām". Un tāda mēroga / dziļuma izrādes top labākajā gadījumā reizi pāris gados, kas pašas par sevi ir vērtības un neapšaubāmas attiecīgās teātru sezonas virsotnes

  • zinkas 20.03.2018

    Kāpēc sūdu,lai arī krāšņu,nesaukt par sūdu? Kad ģeniālais Kairišs beigs publiski pašapmierināties?

  • kaifs 20.03.2018

    "Var jau būt, ka tāds bijis nolūks: radīt skatītājos diskomfortu", pie kam "juteklisku". Valda Čakare pret Kairišu ir, teiksim, iejūtīgi maiga. Štrausa mūzikas kā jēlmateriāla izmantojums ( pasaules izcilāko operas solistu izpildījumā)izrādās ir drosmes apliecinājums, izšķērdība. Noslēpumi paliek. Arī tas, kādēļ katrā Kairiša izrādē vai filmā, operas režijā ir kails vīrietis (vai daudzi) kā no mātes miesām nācis vai pat miris. Šoreiz svētam vakarēdienam atvēlētā vietā gūdams baudu ( ekstāzi). Erotiskas fantāzijas nevienam nav liegtas, bet tās pastāvīgi baudīt savu izrāžu laikā publiski... Nu, jā, Laura Groza- Ķibere jau arī nekonfliktē ar savām vēlmēm. Šobrīd Krodera un Smiļģa balva Kairišam, tad nākošai jābūt...

  • GitaVGM 21.03.2018

    Valda Čakare: ".... Orģiastiskā Salomes deja, kura tiek asociēta ar seksuālu atvieglojumu, ko aprakstīja dzejnieki un praksē īstenoja modernās dejas aizsācējas Loija Fulere un Aisedora Dunkane, Nacionālā teātra izrādē atrisināta kā Salomes publiska izvarošana. Zeltā spīdošos toreadora kostīmos ģērbtie Hēroda ballītes viesi (starp citu, skaitā septiņi – tāpat kā Salomes plīvuri), lokani kā zalkši, vijas ap Salomes augumu, modinot viņas snaudošo jutekliskumu....." - - - - Lasu un mulstu: vai tiešām GRUPVEIDA PUBLISKA IZVAROŠANA autorei saistās ar nevainīgas jaunavas snaudošā jutekliskuma modināšanu??? - - - Ar ko tādā gadījumā saistās izvarotāji - Zeltā Spīdošie Toreadori (bībeliskajā stāstā par Salomi): ar spāņu inkvizīciju vai vēršu cīņām vai pasaules iekarošanu - konkistu - vai ko tieši?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt