Toms Čevers 26.03.2018

Ārpus laika un telpas

Ņurbulis – Guna Zariņa // Foto – Jānis Deinats

Par nožēlu jāatzīst vai arī informācijas neaptveramajā plūdumā vēsā mierā jākonstatē, ka nepiederu tiem, kam dzejnieka Aivara Neibarta vārds izsauktu kādas zīmīgas asociācijas. Tādēļ personiski vispirms paldies režisoram Alvim Hermanim un aktrisei Gunai Zariņai par šī nepieradinātās dzejas mantojuma aktualizēšanu Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa radošajai personībai veltītajā Jaunā Rīgas teātra monoizrādē “Dieviņš pillā”.

Kaut arī izrādes programmā režisora teiktais un pirms pirmizrādes aktrises intervijā atklātais vedināja domāt, ka mākslinieki ar Aivara Neibarta tēlainās pasaules starpniecību runās par dzīvo valodu, kas tinas un vijas, un veido pati sev vien zināmas attīstības cilpas, kurās nomaldināt tās šķietamos saimniekus – valodas patērētājus, izrāde tomēr ir par mākslinieka personību un tieši par Ņurbuli, kam dzeja ir vienīgais medijs saziņā starp ārpasauli un sevi pašu. Dzejniekam atzīstot, ka mezglains bijis viņa dzīves ceļš, jo neprata noiet taisni, domāju, ka Ņurbuļa personības piemērs kļūst par universālu mākslinieka eksistenciālā stāvokļa atklājēju. Nepretendējot vienā rindkopā ietilpināt radošā impulsa darbības mehānismu, tomēr jāpiefiksē, ka dzejnieks iemieso iekšējo, racionāli nekādi neizskaidrojamo nepieciešamību izteikties tēlos, šajā gadījumā – nepieciešamību dzejot. Tajā pašā laikā šis process ir pašanalītisks un līdz ar to mokošs, nekad nezinot, kādus augļus tas nesīs un vai vispār domās tik labi iecerētā vīzija vienlīdz spēcīgi aizraus arī apkārtējos, lai notiktu mākslas brīnums, kura saprašanai nevajag ne kompasu, ne karti.

Izrāde precīzi notver paša dzejnieka par sevi teikto un izrādes programmā citēto atzinumu, ka viņš neraksta pantus, bet gan tos pieraksta.

Viņš ir reproduktors, kas uztver visapkārt esošos pantus un pēc tam piefiksē uz papīra, lai tie atkal jau nepagaist. Un te lielākie nopelni aktrisei, lai arī režisora paša veidotā scenogrāfija ir visnotaļ atbalstoša. Gareni iekārtotās Mazās zāles skatuves labajā malā ir naturālistiski ieturēta guļamistaba, kabinets un virtuve vienlaikus jeb dzejnieka sadzīves laboratorija, bet kreisajā malā ir viņa mūzikas studija jeb radošā laboratorija. Tikai – vai nebūtu efektīgāk dzejas koncentrātu piegādāt it kā taisni no kosmosa, kur tā arī radusies, nekam neļaujot novērst uzmanību no Ņurbuļa teju mitoloģiskā tēla? Viņš būtu varējis palikt stāvam, tikai sevis paša un savas dzejas ieskauts, ar balto, garo bārdu, vilnas zeķēm kājās un sakaltušu līgo vainagu galvā uz skatuvei pa vidu izklātajiem ritmiski baltā gaismā mirgojošajiem kvadrātiem.

Skats no izrādes "Dieviņš pillā" // Foto – Jānis Deinats

Diezin vai kādam bija kaut mazākās šaubas par to, vai Guna Zariņa tiks galā ar šo uzdevumu. Prieks dzīvot vienā laikā ar aktrisi, kurai pārtapšanas spējās nav ierobežojumu, kura var būt šarmantā skaistule Spīdola, fatālas dzīves izjūtas sakropļotā Mēdeja un nu arī ekscentrisks vīrelis. Aktrises sniegums droši liekams vienā svara kategorijā ar viņas kolēģa Viļa Daudziņa šīs sezonas formā nevainojamo Ļeņinu izrādē “Pēdējā Ļeņina eglīte” un Omi izrādē “Cerību ezers aizsalis”. Te nu jāpiedomā, vai, piešķirot balvas, jāņem vērā aktiera vai drīzāk jau lomas dzimums. Tāpat kā nav iespējams noticēt, ka Vlada Nastavševa vecomāti spēlētu vīrietis, tāpat nav ne mazāko šaubu, ka Aivaru Neibartu spēlē kalsna neliela auguma vīrišķa būtne.

Guna Zariņa, pilnīgi iemiesojot dzejnieku, viņa dzīves uztverei piešķir atbruņojošu pašironiju. Aktrises sievietes izpildījumā kolorītais tēls iegūst šķietami nemanāmu, bet labi sajūtamu maiguma starojumu.

It īpaši brīžos, kad dzejnieks sakautrējas par to, vai īpatnējie salīdzinājumi un vārdu mežģi nu nebūs jau par trakiem, vāji gan slēpdams gandarījumu par to, ka izdevies pārsteigt pašam sevi. Rezultātā esam liecinieki nevainojamam liriskās groteskas paraugam. Tālāk jau tikai subjektīvu apsvērumu dēļ kāds gārdziens izklausās par griezīgu, sēciens par šņācošu vai solis par kleinu.

Guna Zariņa uzskatāmi atklāj, ka izrādes varonis ir kā dzejas apmāts. Viņš pie sevis bubina rīmes, saver kopā vārdus absurdās virknēs un sprēgājošās atskaņās, pēc tam azartiski pārbauda iegūtos efektus skaņu iekārtās, neraugoties uz to, ka viņam jau fiziski grūti ir tik daudz izrunāt un steberēt no viena skatuves gala uz otru. Mākslinieki smalkjūtīgi apspēlē tēmu par to, cik daudz neparastā dzīvesveida ir paša dzejnieka daba un cik tā ir rotaļa, kas jau saplūdusi ar pašu dzīvi, vienalga, vai tās motīvi būtu apzināti disidentiski vai vispārcilvēciski. Lai cik drosmīgos pantos stātos viņa vārdi, viņš tik un tā paliek nedrošs – varonis taustīdamies uzmanīgi sper soļus ārpus sava pieticīgā mitekļa zonas uz spožās grīdas, mēģina pat noslēpties aiz saulesbrillēm, bet tas nevar līdzēt, jo nevar noslēpties no sevis, no sava spēka un vājuma.

Skats no izrādes "Dieviņš pillā" // Foto – Jānis Deinats

Taču šim izteiksmīgi vizualizētajam dzejas lasījumam ar dažiem filozofiski iegremdētiem komentāriem nav mērķtiecības, ja vien mērķis nav pats līdzeklis – Ņurbulis. Un arī stunda un četrdesmit minūtes ir par daudz, lai Gunas Zariņas amizantā rosīšanās nekļūtu vienmuļa un kādu brīdi nesāktu garlaikot.

Izrāde nepretendē izstāstīt dzejnieka dzīvesstāstu vai palūkoties uz to, kas Ņurbulim paliek pāri, atskaitot dzeju un ikdienas rituālus.

Var būt, ka tur nekas arī nepaliek. Bet vai bija kāda cena tam, ko viņš maksāja, izvēloties dzīvot tā, kā pats vēlējās, un vai viņš tieši tā arī vēlējās, kā dzīvoja? Ko viņa dzīvesveids nozīmēja citiem, un vai tam ir kāda nozīme? Ņurbulis kā mākslinieks vai sabiedrības margināļu domas apzīmētājs nav arī ievietots jebkādos kontekstos, ja neskaita Inga Baušķenieka oriģinālmūziku, tādējādi iezīmējot padomju Latvijas kontrkultūras visai sulīgo miesu. Dzejniekam uz skatuves nav arī dota iespēja nodibināt kādas savstarpējo attiecību saites, lai pārbaudītu viņa personības cilvēciskās, ne tikai mākslinieciskās šķautnes. Tikai vienu reizi magnetofonā ierunājas dzejnieka sievas balss Gunas Zariņas izpildījumā, komentējot viņa dzīves pēdējos mirkļus un tādējādi ieviešot zināmu pseidodokumentalitāti, kuras izrādē varēja būt vairāk. Citādi sadzīviskie nieki, ar ko piekrautas skatuves abas puses, ir vien laikmeta nosacīts dekoratīvs ierāmējums ārpus laika un telpas levitējošam māksliniekam.

Turpretī izrādes patiesi pamodinātā interese par dzejnieku lika atskārst, ka viņš ir autors arī psihedēliskajiem pantiem Līvu dziesmā par mītisko seskudāli, kur “seskiem rozā nadziņi, rozā, rozā kažociņš un ap kaklu arī bantītes rozā, rozā, rozā, un nekož tie vistiņām kaklus nost”, un hipnotiskajiem buramvārdiem no “Spoku koka”: “No vakardienas caur šo dienu/ caur šo dienu uz rītdienu/ laika upelei pāri laipu liek/ līvs – spoku koks.” Tas Aivara Neibarta personībai nejauši ļauj pievienot negaidītus kontekstus, atkal jau pārliecinoties, ka izrāde var veidoties ne vairs tik daudz uz skatuves teātrī, cik paša galvā jau labu laiku pēc noskatīšanās. Sašaurinās iestudējuma uzstājīgi kultivētā poētiskā telpa, priekšplānā izvirzot skaudru un sūrstošu, bet vīrišķīgi izturētu skatu uz dzīvi.

To, vai Aivars Neibarts bija tikai dzejas parauts dīvainis, izrāde ļauj apšaubīt tikai dažas reizes. No skatuves izskan gara acīm aiztekošās dzīves vērotāja alegoriskie vārdi, ka mēs katru dienu būvējam māju. Galvenais, lai darbdienas beigās virs ikdienas plaknes kas paceltos – varbūt cietoksnis vai vismaz uzslieta būdiņa. Guna Zariņa izrādes vakaru noslēdz, uzmūrējusi pamatīgu pili, bet dotā iespēja pieredzēt ar iedvesmu padarītu darbu ir tikpat kā aizsniegties līdz vienam ķieģelītim, ko iemūrēt savā ikdienā.

Atsauksmes

  • līdzskanis 26.03.2018

    Manuprāt, IZCILS vērtējums, skaidra autora doma, attieksme pret mākslas notikumu bez hipertrofēšanas un jūsmas trakuma, kādu uzrādīja mūsu dāmas, izkrizdamas no jau tā izļodzījušamies eņģēm. Sajūsmina autora spēja nepasniegt izrādes panākumus, kas būtu veltīti tikai un vienīgi tālejošiem nolūkiem. Klusībā cerēju un gaidīju Toma Čevera recenziju, kā glābiņu no apmātas urjavošanas. Sagaidīju. Paldies. Viena maza iebilde. T.Č. raksta : Par nožēlu jāatzīst vai arī informācijas neaptveramajā plūdumā vēsā mierā jākonstatē, ka nepiederu tiem, kam dzejnieka Aivara Neibarta vārds izsauktu kādas zīmīgas asociācijas. ? Kam gan šī paššaustīšana vajadzīga. Mums latviešiem tik daudz izcilas DZEJAS. Lādēs, plauktos, noputējušas, metodiski paļātas un aizmirstas. Uzskatu, ka Neiberta (dzeja) ir vien izejas punkts izrādei, kuru veido Alvis Hermanis, kā jau visa dīvainā, savādā, īpatnā aizstāvis un cienītājs. Ar interesi noraudzījos Gunas Zariņas titāniskā darba augļos un, piedodiet, tas arī viss. Ticu, ka bez Neibarta daiļrades iepazīšanas nāves draudi nav gaidāmi.

  • vai šī infekcija ir bīstama? 27.03.2018

    Vai tikai kritiķi sāks neatpazīt aktierus lomās, vai arī skatītāji pārvērtīsies mākslas iespaidā? Patiesi, vai tas ir Znotiņš vai Vlads (režisors), Daudziņš vai Ļeņins, vai Ome... Padomā, tik G. Zariņa pārmiesojusies par sažuvušu vecīti, ka ne atpazīt, pilnīga dzimumu neskaidrība. Jāvelk ar ķemmi, ja aizķeras, tad ir puika. Omi varbūt paspēj atmaskot, kamēr sēž uz spaņņa. Uzteicami, ka laikus jau ieskicēta virzība pret balvām. Cerams, ka uz to brīdi dzimums jau būs noskaidrots.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt