Anna Andersone 29.03.2018

Uz tikšanos radioviļņos

Konstantīns Raudive – Gatis Gāga // Foto – Kristiāna Zelča

Izvēloties veidot izrādi par rakstnieku, parapsihologu un Zentas Mauriņas vīru Konstantīnu Raudivi (1909-1974), režisore Daiga Kažociņa un filozofs, izrādes teksta autors Ainārs Kamoliņš ir trāpījuši desmitniekā. Ne tikai tāpēc, ka Raudive ir tik neparasta, pretrunīga personība latviešu kultūras vēsturē un neapšaubāmi pateicīgs izejmateriāls (šajā ziņā pat mazliet mazliet pārsteidz fakts, ka viņa “debija” teātrī notiek tikai tagad), bet arī tādēļ, ka Raudives mūža darbs – viņpasaules balsu ierakstīšana ar radiouztvērēja palīdzību – šobrīd ieguvis jaunu aktualitāti, ko, šķiet, sajutuši arī izrādes veidotāji.

“Parapsiholoģija nebūtu tik ļoti vajadzīga cilvēkiem, ja nebūtu kara haosa un bezjēdzīgas nāves,” izrādē sievai Zentai saka Gata Gāgas atveidotais Konstantīns jeb Kostja, kā viņu uzrunā tuvinieki un gari. Parapsiholoģijas lielā popularitāte pēckara gados tiešām daļēji skaidrojama ar šaisaulē palikušo vēlmi rast mierinājumu domā, ka karā bojāgājušie turpina dzīvi kādā paralēlā realitātē un nāve nav visa gals. Šodien Rietumu pasaulē plaša karadarbība nenotiek, taču tehnoloģiju attīstība atkal ļauj fantazēt par iespēju dzīvot mūžīgi. “Iztēlojies pasauli, kurā nav slimību, nāves un novecošanas,” mudina Krionikas institūta mājaslapa, piedāvājot iesaldēt nesen mirušu cilvēku ar mērķi saglabāt ķermeni nākotnei, kurā to būs iespējams ne tikai atdzīvināt, bet arī uzlabot un atjaunināt. Savukārt amerikāņu stārtaps “Nectome” piedāvā revolucionāru servisu – cilvēka apziņas augšupielādi (vienīgais mīnuss – process ir “simtprocentīgi letāls”, jeb pirms pārcelšanās uz datu mākoni cilvēkam ir jāšķiras no dzīvības). Vietne “Eterni.me” ikvienam piedāvā apkopot un saglabāt savus sociālo tīklu ierakstus un personīgo informāciju, lai izveidotu virtuālu avatāru, ar kuru pēc cilvēka nāves varēs sazināties viņa tuvinieki (“Kurš grib dzīvot mūžīgi?” aicinoši vaicā servisa reklāmsauklis). Brīnišķīgais amerikāņu seriāls “Melnais spogulis” (Black Mirror) regulāri apspēlē gan vilinošus, gan biedējošus nākotnes scenārijus gadījumā, ja cilvēkiem tiešām izdotos nokopēt un atdalīt savu apziņu.

Vārdu sakot, zinātne un tehnoloģijas metas apkalpot mirstīgā cilvēka nemirstīgo sapni – dzīvot mūžīgi, un arī izrādes “Raudives radio” veidotāji, meklējot atbildi uz jautājumu, kas pamudināja Konstantīnu Raudivi desmit savas dzīves gadus veltīt mirušo balsu medīšanai, nonākuši pie šīs tēmas.

Zenta Mauriņa – Gita Grīnberga, Konstantīns Raudive – Gatis Gāga // Foto – Kristiāna Zelča

Dirty Deal Teatro izrādes pamatā ir filozofa Aināra Kamoliņa jaunradīts dramaturģiskais teksts, kurā viņš izmantojis gan Raudives filozofiskos darbus, pētījumu rezultātā tapušos tekstus un biogrāfiskus faktus no viņa dzīves, gan ļāvies fantāzijai par Raudives personību, uzskatiem un attiecībām ar Mauriņu, iestrādājot lugā arī saistītu darbu – piemēram, brošūras “Spiritisms ikdienas dzīvē” – atziņas.

Izrādes darbība risinās 60. gados, kad filozofs strādā pie savas grāmatas “Nedzirdamais kļūst dzirdams”, kurā skaidro gadiem ilgo pētījumu metodiku un apkopo rezultātus. Gata Gāgas Raudive ir noslēdzies no ārpasaules savā pagrabā, kur iekārtota ierakstu studija un kur vēlīgi ieaicināti arī skatītāji. Ir zināms, ka Raudive mirušo balsu ierakstu atšifrēšanai piesaistīja ne tikai savu sievu, bet arī draugus, paziņas un pavirši pazīstamus cilvēkus, un arī žanriski izrāde nodēvēta par “balsu klausīšanās seansu”, it kā padarot skatītājus par pētījumu dalībniekiem. Brīžiem zālē nodziest gaismas, skan ierakstu čerkstoņa, uz skatuves notiekošais tiek filmēts ar termokameru, kas uztver uz skatuves notiekošo un uz sienas projicē spokainu attēlu, radot sajūtu, ka teātra telpa tiešām atraujas no realitātes. Arī Gitas Grīnbergas tēlotās Zentas bezķermeniskā balss augšstāvā skan it kā ne no šīs pasaules, pastiprinot iespaidu, ka Raudivem īstāka par realitāti ir garu valstība, kuru viņš iztēlojas klātesošu savā pagraba cellē.

Izrāde, protams, nemēģina noskaidrot, vai Raudivem tiešām bija taisnība un līdzās pastāv paralēlā pasaule, jo atbilde taču ir skaidra. Uzmanības centrā ir jautājums, kāpēc un kā veidojas viņa un viņam līdzīgo nepārejošā, apskaužami pašpārliecinātā aizrautība ar šādām idejām.

Izrādes veidotāji pret varoni izturas gan ar labdabīgu ironiju (daži no Raudives pētījumu ceļā gūtajiem secinājumiem tiešām pārspēj iztēli, piemēram, ticība tam, ka pie viņa radioviļņos regulāri viesojas Hitlers), gan iejūtīgu sapratni, parādot, ka viņa apsēstību virza gluži cilvēciski motīvi. Tā ir vēlme ticēt, ka šī realitāte ar naudas trūkumu, veselības problēmām un sīkajām sadzīves likstām, par ko ik pa laikam atgādina Gitas Grīnbergas Zentas lietišķā, samiernieciskā balss no augšstāva, nav vienīgā. Ka dzīvei ir kas vairāk, ko piedāvāt. Galu galā arī nāve var nebūt ceļa beigas – ja vien izdotos uztaisīt radio, ko piestiprināt pie Zentas ratiņkrēsla, un sarunāties ar sievu no viņpasaules.

Konstantīns Raudive – Gatis Gāga // Foto – Kristiāna Zelča

Gata Gāgas Raudive nav ne jucis ģēnijs, ne fantasts. Viņš aizkūpina cigareti un stāsta par neticamām un brīžiem absurdām lietām lietišķi un ikdienišķi kā cilvēks, kam nav ne mazāko šaubu par savas nodarbošanās pareizību un derīgumu (arī īstais Raudive nomira pārliecībā, ka viņa veikumu zinātne vēl nespēj novērtēt). Šaubas izrādē ienāk caur Zentu – aiz sadzīviskajām piezīmēm, kas nelaikā pārtrauc Raudives pārdomas par garu entropiju, nāves būtību un savu pētījumu nozīmi, atklājas upuris, ko viņa nes, lai atbalstītu vīra centienus un vienlaikus uzturētu abu kopdzīvi. Raudive to visu varbūt arī apzinās, taču savā mērķī redz attaisnojumu visam – kāpēc neziedot dažus gadus šeit uz zemes, ja veiksmīga izpētes rezultāta gadījumā priekšā paveras visa mūžība kopā, “Raudives radio” viļņos?

Jāsaka, ka uz izrādi devos nesagatavojusies un par Raudivi zināju vien dažus recenzijas sākumā minētos faktus, taču kā trūkumu to nejutu. Arī izrādes veidotāji apzinājušies, ka publikas priekšstats par šo personību varētu būt visai ierobežots (par to liecina arī izrādei sekojošās mediju publikācijas, kas iepazīstina ar Raudives biogrāfiju). Iestudējums savā nelielajā formā veiksmīgi ieskicē Raudives personības paradoksus – gan nenoliedzamo izglītotību, inteliģenci, ideālismu, mērķtiecību un kādam aizgājušam laikmetam (pēc kura, šķiet, ilgojas arī pats Raudive) raksturīgo “gara aristokrātismu”, gan tādas viņa cilvēciskās vājības kā sānsoļus vai pretrunīgi vērtējumus politiskos uzskatus, kuros parādās piesliešanās nacionālsociālismam. Taču radošā komanda Raudivi nevērtē, nenosoda un arī neidealizē. Ir atrasts optimāls līdzsvars starp nopietno un komisko – galvenā varoņa pārspriedumi par savām likstām ar asistenti Spīdolu, uz kuru vērstā Zentas greizsirdība mudina Raudivi apcerēt seksa iespējamību radioviļņos, mijas ar eksistenciāliem un mums, visiem dzīvajiem, svarīgiem jautājumiem. Un varbūt arī atbildēm, ko vēlamies dzirdēt un kam noticēt. Jo varbūt tiešām nāves nav, ir tikai transformācija?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt