Lauma Mellēna-Bartkeviča 29.03.2018

Simtgade operā – kaimiņu stāsti

Skats no operas uzveduma "Post futurum" (Lietuva) // Foto – Martins Aleksa

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm.

 

Kamēr Latvija tikai uzņem apgriezienus novembrī sagaidāmajai valsts neatkarības simtgadei, Baltijas kaimiņi savu dzimšanas dienu jau sagaidīja februārī. Tostarp ar atzīmēšanas vērtiem notikumiem operā. Februāra pēdējās dienās Rīgā ar vairākām izrādēm viesojās Igaunijas Nacionālā opera, savukārt marta pirmajās dienās Lietuvas Nacionālajā operā notika jaunākās, Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanas simtgadei veltītās lietuviešu oriģināloperas “Post futurum” pirmizrādes.

Savstarpējas viesizrādes ar Igaunijas un Lietuvas Nacionālo operu pieder ne tikai pie regulāras operteātru kaimiņattiecību prakses, bet šogad arī pasvītro simtgades svinības. Ziemeļu kaimiņi uz Rīgu bija atveduši vienu no saviem nacionālajiem opusiem – igauņu komponista Eduarda Tubina baletu “Naudas gars” (Kratt). Tā pamatā ir tautas pasaka par Saimnieku, Velnu un Velna radīto Naudas garu (oriģinālajā pasakā – Naudas pūķi), ko apmaiņā pret trim asins lāsēm un dvēseli pēcmaksā rada Velns, lai tas Saimniekam nestu bagātības, taču gala beigās Naudas gars pret Saimnieku saceļas un sadedzina viņa mantu elles liesmās. Paralēli risinās Nabaga kalpa un Saimniekmeitas mīlasstāsts – runa, protams, ir par attiecību neiespējamību. Fonā – nacionālromantisma iedvesmota vasaras saulgriežu svinēšana ar melodiskām tautasdziesmu apdarēm korim un tautasdeju melodijām iepretim citādi modernistiskajam komponista rokrakstam. “Naudas gara” tematika šķiet tikpat aktuāla arī mūsdienās, sevišķi simboliski Rīgas viesizrāžu laikā pēc abu valstu prezidentu uzrunām ar ministriem, politiķiem un citām prominencēm zālē uz “ABLV” bankas krīzes fona. Igauņi stāsta, ka ar šo baletu ir līdzīgi kā ar Verdi operu “Makbets” – ar to allaž saistītas kādas likstas. Tubina baleta izrādes laikā 1944. gada martā ar pašu komponistu pie diriģenta pults Vanemuines operas un baleta teātrī Tartu notika Padomju gaisa spēku uzlidojums, dejotāji ar visiem velnu kostīmiem esot izskrējuši uz ielas, pamatīgi pārbiedējot iedzīvotājus jau tā saspringtajos apstākļos. Topot šim horeogrāfes Marinas Hesleres veidotajam iestudējumam, mūžībā tika aizsaukts scenogrāfs (pašreizējais scenogrāfs Madis Nurms tika piesaistīts teju pēdējā brīdī).

Šajā igauņu baletā radošā komanda demonstrē igauņiem raksturīgu veselīgu pašapziņu attiecībā pret tautisko motīvu stilizēšanu gan dekorācijās, gan kostīmos un horeogrāfijā.

Kostīmus veidojusi māksliniece Gerlija Tinna, kas pēc Igaunijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas maģistra grādu ieguvusi kostīmu veidošanā skatuves mākslām Londonas Modes koledžā. Iestudējuma vizuālajā noformējumā savijas ekspresionistiski kontrasti elles iemītnieku kostīmos un tautiski elementi zemnieku tērpos – ziedi matos, svītras un koši sārtas zeķubikses igauņu dejotājām.

Skats no Igaunijas Nacionālā operas baleta uzveduma "Naudas gars" // Foto – Harri Rospu

Līdzās “Naudas garam” viesizrāžu programmā ietilpa galā koncerts un Paula Hindemita opera “Kardijaks”, visus trīs vakarus pie diriģenta pults stājoties teātra mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam diriģentam Vello Pehnam. Par īpaši sirsnīgu atmosfēru citkārt gana akadēmiskajā galā koncerta formātā jāpateicas konferansjē – biedrības “Estonia” priekšsēdētājam Martam Mikam, kurš savulaik dienējis Baltijas kara apgabala ansamblī Rīgā un joprojām teicami runā latviski. Turklāt izrādās, ka viņu ar Latvijas Nacionālo operu saista arī personiskas atmiņas – proti, savulaik biļešu realizācijas daļas vadītājas Elgas Skanes kabinetā glabājies Mika civilais apģērbs, un ar viņas laipnu gādību jaunais igaunis bijis biežs Rīgas operas apmeklētājs. Galā koncerta programmā izskanēja gan nacionālais repertuārs – fragmenti no Ēvalda Āva operas “Vikingi”, Eugena Kapa baleta “Kalevipoegs” un Toma Edura balets ar Arvo Pērta mūziku “Klusie monologi”, gan pasaules operu klasika Igaunijas Nacionālās operas solistu Rauno Elpa, Atlana Karpa, Heli Veskus, Helenas Lokutas, jaunā krievu tenora Igora Morozova un Latvijas kolēģu Lauras Teivānes un Krišjāņa Norveļa izpildījumā.

Par trešo igauņu viesizrāžu vakaru – Hindemita operas izrādi – portālā Kroders.lv jau izsmeļoši izpaudies kolēģis Armands Znotiņš (recenziju lasiet  šeit), taču vērts piebilst, ka kopumā uz simtgadi Igaunijā pasūtināti un tapuši 10 jaundarbi gan operas, gan baleta formā, turklāt tie ir ne vien uzrakstīti, bet arī iestudēti un izpārdoti! Atceroties, kā savulaik no Latvijas Nacionālās operas repertuāra kā nerentabla tika noņemta mākslinieciski veiksmīgā Kristapa Pētersona opera-lekcija “Mihails un Mihails spēlē šahu”, un ņemot vērā to, cik reti notiek latviešu operu izrādes arī lielajā zālē, fakts, ka igauņu publika visu sezonu naski steidz uz pašmāju komponistu radītām operām un baletiem, tiešām pārsteidz. Rudenī Igaunijas Nacionālās operas sezona tika atklāta ar Rasmusa Pūra operu “Mākoņu krāsas”, kurā apcerēta igauņu emigrācija peļņā uz ārzemēm, kas raksturīga visām neatkarīgajām Baltijas valstīm. Igaunijas Nacionālās operas direktors Aivars Mae stāsta, ka šo operu teātris jau vedis viesizrādēs uz Helsinkiem – tuvāko pilsētu, uz kuru peļņā dodas igauņi, un zāle bijusi pārpildīta vairākus vakarus pēc kārtas. Jāpiebilst, arī Igaunijas dramatiskajos teātros šosezon goda vietā ir nacionālā dramaturģija, ik mēnesi iestudējot vienu igauņu oriģināllugu no citas desmitgades, kuru katrs teātris izlozē.

Lietuvas Nacionālās operas viesizrādes Latvijas Nacionālajā operā un baletā tiek plānotas oktobrī, taču arī dienvidu kaimiņi nesnauž jauna nacionālā operrepertuāra tapināšanā. 2. un 3. martā Viļņā notika spēcīgas lietuviešu kultūras trijotnes jaunākā kopdarba “Post futurum” pirmizrādes. Jauno oriģināloperu sacerējis komponists Gintars Sodeika, libreta autors ir literāts, 2016. gada Baltijas Asamblejas balvas literatūrā, mākslā un zinātnē ieguvējs Sigits Paruļskis, bet iestudējuma režisors – neviens cits kā Oskars Koršunovs. Opera “Post futurm” atskatās uz Lietuvas vēsturi ne vien pēdējo simt gadu laikā, bet vēl tālāk. Atcerēsimies, ka Lietuvas neatkarības stāstam ir mazliet citādas nianses nekā Latvijai un Igaunijai, proti, lietuvieši atzīmē nevis valsts neatkarības simtgadi, bet gan neatkarības atjaunošanas simtgadi, atsaucoties uz savas valsts vēsturi līdz pat 15. gadsimtam, Vītautu Dižo un Lietuvu “no jūras līdz jūrai”, Polijas-Lietuvas ūniju utt.

Šie fakti iepīti arī Paruļska libretā, kur valsts vēsturi operas formā pārlapo no mūžīgās mīšanās uz velotrenažiera kosmosā pārgarlaikojies Dieviņš ar garu, baltu bārdu, bet Dieviņu izklaidēt mēģina Sātans, kas ieradies no pastaigām pa Zemi.

Skats no Lietuvas Nacionālās Operas un baleta teātra operas uzveduma "Post futurum" // Foto – Martins Aleksa

Tautas pasakas motīvi libretā krustojas gan ar lietuviešu reliģisko misticismu, gan kultūrvēsturiski nozīmīgiem notikumiem un tēliem. Ruletes spēlē, ko Sātans piedāvā uzspēlēt, vispirms tiek uzgriezts vārds “terorisms”, no kura Dievs atgaiņājas kā garlaicības iemiesojuma, savukārt “Lietuva” šķiet kaut kas interesants, jo tādu viņš neatceras. Velns Mindauga Jankauska plastiski un vokāli lunkanā atveidojumā stāsta par mazu valstiņu, kura ir jau simt gadu neatkarīga, par ko Dievs dikti brīnās, kā tas tā gadījies. Sātans piedāvā parādīt operu par Lietuvas vēsturi, un Dievs pēc neilgas stīvēšanās, ka opera ir novecojusi māksla ar neīstām jūtām, arī piekrīt. Pēc tam no tumsas ceļas un tajā grimst atpakaļ gan Vītauts Dižais (Žigimants Galinis), gan citi vēsturiski tēli – vācu patvaldnieks Lietuvā Francs fon Īzenburgs, diplomāts Rūdolfs Nadoļnijs, kurus, veikli pārģērbdamies, visai zīmīgi tēlo Sātans pats, pēc tam par centrālo operas tēlu kļūst neatkarības aktīvists Jons Basanavičs (Eugenijs Hrebtovs), kuru Sātans gan kārdina, gan mulsina, gan rāda tam mirušās sievas tēlu, taču nespēj novērst viņa uzmanību no idejas, ka pienāks laiks, kad Lietuvā nevaldīs ne poļi, ne krievi, ne vācieši, bet gan lietuvieši. Jāpiebilst, iestudējums ir pilnīgi brīvs no nacionālpatriotiska patosa, mazliet atsvešinātais, ironiskais skatījums, kuru reprezentē arī visur klātesošais un notikumus dokumentējošais mīms ar āža galvu un fotoaparātu, veido “skatu no malas”, publiku noliekot tādā pat Sātana inscenētās izrādes skatītāja lomā kā Dievu. Gintars Sodeika, kurš ir arī gleznotājs, savā skaņurakstā glezno ar ambientiem pasteļtoņiem un tremenvoksa [1] dūcošo skaņu, metāla pūšaminstrumentu intensīviem akcentiem un vokālajām partijām kā stāstnieku balsīm fragmentētajā kopainā. Jautājums, ko uzdod autori un režisors – vai Lietuvas neatkarība bijis Dieva vai Sātana plāns –, ir retorisks un atbildams pēc pārliecības mūsdienu situācijā, filozofiski norādot uz nepieciešamību katram savā apziņā pārskatīt tādus jēdzienus kā nacionālā pašapziņa, pilsoniskais briedums, patriotisms utt. 

Iestudējums nav didaktisks, drīzāk intelektuāli pašironisks, aicinot pārvērtēt savas attiecības ar pagātni, tagadni un nākotni ārpus konkrētas laiktelpas – pēcnākotnē jeb post futurum, vienlaikus norādot uz to, cik dažādas šīs attiecības var būt mūsdienu sabiedrībā.

“Post futurum” nav vienīgais jaundarbs lietuviešu nacionālajā operrepertuārā simtgades sezonā. 8. aprīlī pēc 20 gadu pārtraukuma notiks jaunas bērnu operas pirmizrāde – komponists Jons Tamuļonis uzrakstījis operu “Brūklenīte” ar Mildas Bredikītes libretu, kura pamatā ir Martina Vanilaiša mitoloģiskā meža pasaka, kur personāža vidū starp ogām, rūķiem un raganām atkal maisīsies gan Dievs, gan Velns. Vēl ar skatu Lietuvas vēsturē vēršas 2011. gadā iestudētais balets “Barbora Radvilaite” ar lietuviešu un poļu komponistu mūziku. Tas gan arī viss.

Skats no Lietuvas Nacionālās Operas un baleta teātra operas uzveduma "Post futurum" // Foto – Martins Aleksa

Tikmēr Latvijā LNOB cītīgi gatavojas Jura Karlsona jaunā baleta “Antonija. #Silmači” pirmizrādei aprīļa vidū. Līdz marta beigām vēl norit operas libretu konkurss, kas, cerams, nesīs jaunas ierosmes jaunu latviešu operu tapšanai. Simtgades gads tomēr dalāms divās operas sezonās. Šajā, kas beigsies jūnijā, Rīgas operas festivālā plānots vienu nedēļu veltīt latviešu operām – skanēs Ērika Ešenvalda “Iemūrētie”, Andra Dzenīša “Dauka”, Zigmara Liepiņa “Turaidas Roze” un Artura Maskata “Valentīna”. Rudenī, kad simtgades finiša taisnē savukārt durvis vērs LNOB simtā sezona, jaunā veidolā ieraudzīsim arī pirmo latviešu operu – Alfrēda Kalniņa “Baņutu” – un gan jau piedzīvosim arī citus latviešu operu un baletu iestudējumus.

 


[1] Tremenvokss – ar elektrību darbināms akustiskais ģenerators, ko 1919. gadā izgudroja krievu inženieris Ļevs Tremens.

 

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt