Normunds Akots 05.04.2018

Caur Liepāju uz Tranaju

Skats no izrādes "Biļete uz Tranaju" // Foto – Ziedonis Safronovs

Liepājas teatrālo ceļojumu aģentūra par publikai draudzīgām, aplausos konvertējamām cenām no 10. marta piedāvā iegādāties “Biļetes uz Tranaju” – skatuves ripas izmēra rotējošu planētiņu, kuras iemītnieki fantastikas universa perifērijā ir pamanījušies piepildīt seno cilvēces sapni par utopiju. Pazīstamais amerikāņu fantasts Roberts Šeklijs to atklāja 1955. gadā un kolorīti aprakstīja savās “ceļojumu piezīmēs”, kuras 20. gadsimta vidū regulāri publicēja zinātniskās fantastikas žurnāli visā pasaulē. Interesanti, ka lielāko popularitāti rakstnieks un viņa stāsti iemantoja toreizējā kosmisko atklājumu lielvalstī Padomju Savienībā, kuras iedzīvotāji cītīgi pūlējās īstenot otru cilvēces sapni – antiutopiju. Šodien apskatīt laimīgo pārpilnības zemi un iepazīt tās miermīlīgo iedzīvotāju dzīvi var katrs, dodoties caur Liepāju režisora Ģirta Šoļa organizētajā, scenogrāfa Oskara Dreģa starpplanētu telpā vizualizētajā un komponista Mikus Frišfelda muzikalizētajā ceļojumā uz Tranaju. Izlidošana saskaņā ar repertuāru no Liepājas teātra Lielās zāles platformas.

Lai atgriešanās mūsu pašu pieticīgajā realitātē pēc ceļojuma izbaudīšanas vienam otram nesanāktu tikpat sasteigta kā izrādes galvenajam varonim Marvinam Gudmenam, padalīšos ar dažiem iespaidiem, kas palikuši atmiņā pēc Tranajas apmeklējuma kopā ar teātra radošo komandu. Šeklija stāstu pamatos ir ielikta visai vienkārša formula: izklaidējošs sižets, labs humors, cilvēkmīlestība un negaidīts nobeigums, kas teicami darbojas ne vien literārās, bet arī citu mākslas nozaru kompozīcijās. Turklāt amerikāņu rakstnieka teksti ar saviem raitajiem dialogiem ir viegli transformējami dramaturģiskā izejmateriālā un pielāgojami skatuves vajadzībām, dodot aktieriem iespēju iepriecināt publiku ar veselu komisku tēlu skiču galeriju.

Ģirts Šolis to visu arī vairāk vai mazāk veiksmīgi izmanto savā skatuviskajā versijā, lai liktu skatītājam vēlreiz pasmaidīt par liberālo demokrātiju un cilvēka dabā dziļi iesīkstējušiem rīcības un domāšanas paradumiem.

Pēc nepārstāstāmu grūtību pārvarēšanas, šķērsojot Piena ceļu un dažas bīstamas galaktikas, Marvins Gudmens beidzot nonāk Tranajā un ir patīkami pārsteigts par vietējo varas vīru laipno uzņemšanu. Šeit patiesi valda utopija: nav karu, nabadzības, korupcijas, noziedzības un līdz ar to arī nav policijas, tiesas un cietumu. Visu nosaka brīvā iniciatīva, un bagātību sadale sabiedrībā notiek bez valdības iejaukšanās. Nav nekādu juridiski sapiņķerētu likumu, izņemot nerakstītos, kurus būtu tikai ieteicams pārzināt un ievērot. Gatavā paradīze, par kuras pastāvīgo iemītnieku pēc nelielas aklimatizācijas grasās kļūt arī Marvins. Iepazīstoties ar planētas dzīvi tuvāk, viņš gan ievēro vienu otru mulsinošu parādību, bet saule taču arī nav bez plankumiem. Ātri iemīlējies un apprecējies ar seksīgo Žannu, Marvins tomēr atklāj vienu diezgan satraucošu plaisu šajā paradīzē, proti – visas sievietes šeit ir aizdomīgi jaunas tāpēc, ka vīri tās ieslodzījuši tā saucamajā “stāzē” jeb Dersin stasis laukā, kas aptur jebkādu izaugsmi un izlaiž viņas no tā tikai kopīgu prieku baudīšanai. Tas pārliecinātajam demokrātam no nervozās kņadas pārņemtās planētas Terra (Zeme) nešķiet diez ko taisnīgi, un viņš pat ir gatavs pieņemt jauno draugu piedāvājumu un kļūt par Tranajas virsprezidentu, lai reformu ceļā šo kārtību izmainītu.

Skats no izrādes "Biļete uz Tranaju" // Foto – Ziedonis Safronovs

Negaidītu pārsteigumu Marvinam sagādā arī darbs robotu rūpnīcā, kur viņa uzdevums ir padarīt lēnākus un vieglāk iznīcināmus sadzīves robotus. Izrādās, ka tas tiek darīts tāpēc, lai cilvēki ātrāk noskaistos un izgāztu uz tiem savas dusmas. Skaidrs, ka veselīgāk ir sist robotus un nevis savus līdzcilvēkus! Līdzīgu loģikas pielietojumu utopijas laimīgā sabiedrība izmanto arī savos nerakstītajos likumos, kas uz skatuves parādās kā virkne asprātīgi veidotu situāciju, sniedzot aktieriem burvīgu iespēju likt lietā izdomu un atjautību. Vairākās lomiņās Viktora Ellera, Egona Dombrovska un Edgara Pujāta izpildījumā šo īpašību dēļ arī uzdzirkstī pa sprēgājošai humora šaltij, liekot publikai no sirds pasmieties, tomēr taisnības labad jāpiebilst, ka daudzviet izrādes veidotāji ir samierinājušies ar stipri vien klišejiskiem mizanscēnu risinājumiem un personāžu rīcības atainojumiem. Brīžiem pat liekas, ka režisors un aktieri ir piemirsuši Šeklija teikto – “fantastika ir žanrs, kas dāvā pilnīgu brīvību”.

Ģirts Šolis ar nedaudz draisku, bet atzīstamu komponista atbalstu autora formulā galveno uzsvaru liek uz izklaidējošo faktoru, kas atbilst viņa iecerei iestudēt komēdiju, vienīgi scēniskajā telpā izmantotā stilistika jeb mākslinieciskais izteiksmes veids, paņēmieni un metodes ir stipri apbružātas un šodien atrodamas teju vai visos teātros.

Cerība, ka politiskie mājieni un paralēļu vilkšana vien raisīs skatītājā nepieciešamo sajūsmu, ir vāji pamatota. Protams, politisko un sociālo mehānismu atpazīšana zināmu prieku dāvā, taču tas ir pārāk īslaicīgs, ja režisors tajos nepaurķējas dziļāk un neparāda mums tos zobratiņus, kas ikdienā nav ieraugāmi. Šeklija tekstā ir ļoti daudz paradoksu, kas caur aktiera “iekšējās darbības kūleņiem” ļauj uz skatuves to izdarīt viegli un eleganti, bet izlīdzēties ar vienkāršu dekoratīvu ironiju šoreiz ir par maz. Fantāzijas mērogi ir krietni jāpaplašina un aktieru eksistence jābalsta smalkākās spēles substancēs, kas spēj atsegt cilvēka dabā mītošo tieksmi darbināt minētos mehānismus tieši tā un nevis citādi.

Lielā mērā režisors šo iespēju ir palaidis garām kopīgi ar Kasparu Kārkliņu radītās Marvina Gudmena lomas dēļ, kuru izcelt no pelēkās zonas nespēj arī saspēle ar Ilzes Juras klišejiski atveidoto sieviņu Žannu Vleju. Kontrasts starp galveno varoni un pārējiem izrādes personāžiem ir ielikts lomas šifrā, bet tas nav obligāti jāatkodē, ejot pretī visai izrādes stilistikai. Kāpēc Gudmena ideālismam un brīvības ilūzijām aktieriskajā izpildījumā ir jābūt tik nomācoši smagnējām un sagumušām? Tieši savu ideālu dēļ viņš beigās ir spiests bēgt no “reālās” utopijas un atgriezties sapņos, lai kopā ar kapteini Sevidžu Zemes bārā sūktu kokteili “Tranai Special” un klāstītu visiem, ka doties uz kāroto utopiju viņam neļauj kosmiskā podagra. Vai tad tas nav tikpat smieklīgi kā Tranajas ubags ar savu privāto ložu operā vai pilsoņu stends ar sarkano podziņu prezidenta žetona detonēšanai? Smieklīgais taču var būt tikpat rosinošs uz pārdomām kā nopietnais, un skatītājam nav uzmācīgi jāliek saprast, ka te vairs nevajadzētu smieties. Vērojot visai nenoteikto Kaspara Kārkliņa spēli galvenajā lomā, rodas sajūta, ka režisors nav līdz galam izsvēris varoņa izvēlē un rīcībā ietvertās pretrunas, kuru motivācija ir tikpat komiska kā Tranajas iemītniekiem, un varbūt tieši tādēļ aktieris nav spējis atrast īsto toņkārtu savai lomai. Starp citu, viena epizode vedina uz domām, ka režisora prasmes strādāt ar aktieriem vēl ir krietni pilnveidojamas, jo tur, kur Šolis izmanto leļļu spēles tehniku, rezultāts ir ideāls – kāzu ainiņa trāpīgi atsedz notiekošā jēgu no visiem aspektiem, bet aktieru izspēlētajās situācijās bieži pietrūkst tieši šīs slēptās jēgas koncentrācijas un paliek vien virspusēja ilustrācija.

Marvins Gudmens – Kaspars Kārkliņš, Edijs – Edgars Pujāts, Žanna Vleja – Ilze Jura // Foto – Ziedonis Safronovs

Neraugoties uz visiem minētajiem misēkļiem, Liepājas teātra izrādi ir vērts redzēt jau tādēļ vien, ka zinātniskās fantastikas žanrs ir samērā rets viesis mūsu teātros. Konkurēt ar kino tehniskajām iespējām šajā lauciņā ir grūti, un tādēļ jo interesantāk ir vērot, kādus fantāzijas lidojumus piedāvā teātra ļaudis. Umberto Eko savulaik teica, ka “iztēlojoties citas pasaules, mēs galu galā pārveidojam arī šo”, piebildīšu, ka nav svarīgi, vai mēs to darām ar smaidu, vai dziļā nopietnībā. Liepājnieki izvēlas šo pasauli pārveidot ar smaidu. un kāpēc gan mums viņiem nepievienoties?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt