Līvija Dūmiņa 05.04.2018

Stipro sieviešu līga

Džons – Dainis Grūbe, Jūlijas jaunkundze – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Daina Geidmane

Laura Groza-Ķibere šosezon iestudējusi divas britu dramaturga Patrika Mārbera veidotās skandināvu klasiķu darbu skatuves versijas: oktobra sākumā Liepājas teātrī pēc norvēģa Henrika Ibsena lugas motīviem tapa “Heda Gablere”,  marta izskaņā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja “Pēc Jūlijas jaunkundzes”, un nosaukums jau pasaka, kuras zviedra Augusta Strindberga lugas motīvi izmantoti laikmetīgajā versijā. Laikmetīgums ir prasība, ko arī pats Strindbergs izvirzījis teātra mākslai.

Raugoties no mūsdienu viedokļa, Mārbera “Pēc Jūlijas jaunkundzes” nav nemaz tik laikmetīga luga. Protams, attiecībā pret pašu pirmavotu, kas tapis senajā 1888. gadā, autora dotie apstākļi – 1945. gada 26. jūlija nakts, kad britu leiboristu partija svin uzvaru, gūstot pārsvaru parlamenta vēlēšanās, – ir šodienai tuvāks laiks. Tomēr tā arī jau ir 73 gadus sena britu vēsture, un, izvēloties iestudēt šo darbu, tā ir risinājumu prasoša problēma. Režisore to arī risinājusi, pārceļot darbību uz mums krietni tuvāku notikumu, kura sekas vēl joprojām ir aktuālajās ārvalstu ziņu lentēs, – 2016. gada 23. jūniju, kad briti referendumā izšķīrās par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.

Balsojums par vai pret breksitu teorētiski ir faktors, kas varētu treknāk iezīmēt uzskatu atšķirības, kuras nosaka sociālie apstākļi, tomēr, tā kā Mārbera lugas un Grozas-Ķiberes izrādes Džons savu izvēli referendumā neatklāj, tam nav būtiskas nozīmes Jūlijas jaunkundzes un viņas tēva šofera, kalpotāja Džona attiecībās.

Laikmetīga ir izrādes scenogrāfa -8 radītā spēles telpa – uz Mazās zāles skatuves uzbūvēta virtuve pelēkos toņos ar dažām sarkanajām līnijām, pāris sarkanas detaļas pie griestiem saliktajā pelēko santehnikas cauruļu vijumā, kā arī sarkana magnēta svītra uz sienas virtuves iekārtas zonā. To visā garumā sedz dažādu izmēru un funkciju naži, kas, zinot lugas saturu, liek minēt, kurš vai kuri no tiem kā Čehova bise vēlāk izšaus. Un šauj arī. Izrāde pieteikta kā kaislību drāma, kaislības krāsa ir sarkanā. Tāpēc scenogrāfijas sarkanais ir uvertīra tām īstajām asinīm, kas parādīsies vēlāk. Kopā ar nažiem sarkanā svītra grafiski asociatīvi atgādina dzīvības jeb sirds ritma līniju. Naži signalizē par Strindberga piedāvātā, Mārbera un režisores interpretētā dzimumu un personību kara nopietnību un mērogu. Scenogrāfija it kā piesaka spēli uz dzīvību un nāvi, kurā pretinieka solis, vārds, skatiens, kustība var būt mērķtiecīgs uzbrukums. Ja katrs nazis pietiekami ass un trāpīs mērķī, izrādes sirdsritmam jābūt augstam. Augstu to tur Ilze Ķuzule-Skrastiņa titullomā. Vērot aktrises spēli ir bauda, jo viņas tēls veidots nemitīgā mainībā.

Jūlijas jaunkundze – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Džons – Dainis Grūbe // Foto – Daina Geidmane

Šķiet, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, veidojot Jūlijas jaunkundzes tēlu, varētu būt iedvesmojusies no Šērlijas Templas – populārās amerikāņu bērnu lomu aktrises ar īso čirkaino matu ieskauto mīlīgo seju. Ar skruļļainajiem matiem Jūlijas jaunkundze atgādina trauslu porcelāna lelli, un viņas bērnišķīgo tēlu papildina soma krāsainas vistas atveidā. Mārbers saglabājis Strindberga doto tēlu vecumu – Jūlijai ir 25, bet Kristīna piecus gadus vecāka par Džonu, tātad –  35 gadi. Līdzīgs varētu būt Džona un Kristīnas  vecums izrādē,  Jūlija sākotnēji šķiet daudz jaunāka, bet, tāpat kā nakts laikā mati zaudē formu, notikušais maina viņu pašu.

Pārceļot darbību uz 2016. gadu, rodas jautājumi par feminisma idejām, kas, pateicoties mātei, veidojušas Jūlijas personību, izskaidro viņas rīcības motivāciju un ko Mārbers skopāk, bet pārnesis uz 20. gadsimtu vidu.

Dzimumu lomas gan kopš 19. gadsimta beigām, gan 20. gadsimta vidus ir mainījušās un attīstās, tāpat attieksme pret seksu, seksualitāti. No šodienas skatpunkta raugoties, viss šķiet gan sarežģītāk, gan vienkāršāk vienlaikus. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Jūlijā ir pārāk daudz rafinētas gudrības, lai izslēgtu ticību mīlestībai vai patiesai kaislībai, un par daudz patiesa izmisuma, pārbaudot vīrieša jūtas un atriebjoties, lai neticētu tai.

Mārbera lakonisko lugu režisore papildinājusi ar būtisku Strindberga darba tekstu, kura tēlainība gan piešķir apjomu un dziļumu Jūlijas un Džona tēliem, gan skaidro katra raksturu un iekšējo konfliktu. Proti, tie ir fragmenti, kuros varoņi viens otram izstāsta par saviem atšķirīgajiem sapņiem, tādējādi atklājot sevi. Jūlija sēž uz augstas kolonnas un neredz iespēju nokļūt uz zemes, no viena skatiena lejup reibst galva. Viņai pietrūkst vīrišķības mesties lejup, grib nokrist, bet tas neizdodas. Tomēr viņa jūt, ka negūs mieru, kamēr nenokļūs uz zemes. Bet, tiklīdz sasniedz zemi, gribas iet vēl tālāk – dziļāk tajā. Lūk, šo dziļāk, arvien dziļāk zemē, tajā netīrajā melnumā, zemapziņas dzīlēs, kas pārsteidz pašu, Ilze Ķuzule-Skrastiņa nospēlē kā galveno Jūlijas motīvu.

Savukārt Džons bieži redz sapnī, ka guļ zem augsta koka tumšā mežā. Viņš grib  nokļūt galotnē, raudzīties saules apmirdzētajā tālē un izpostīt putna ligzdu ar zelta olām. Bet viņš zina, ka, lai cik grūti, stumbrs resns, viņam atliek sasniegt pirmo zaru, un augstāk varēs kāpt kā pa kāpnēm.

Džons – Dainis Grūbe, Kristīna – Kristīne Nevarauska // Foto – Daina Geidmane

Dainis Grūbe ar smalkām līnijām izzīmē tēla raksturu pavedināšanas un pavedināšanās spēlē jeb tikšanu līdz pirmajam koka zaram. Viņš zina, ko grib, mērķtiecīgi izmanto iespēju to sasniegt. Viņš spēlē divas lomas vienlaicīgi – krietno, kārtīgo, uzticīgo Džonu  Kristīnes Nevarauskas Kristīnai un Jāņu nakts atmodināto donžunānu Jūlijai. Viņš ir pārliecinošs uzvarētājs. Lomas otrajā daļā, kurā Džona plāns brūk, jo Jūlija viņa ceļā uz minētā koka galotni izrādās neparedzēti sarežģīts un neprognozējams posms un maskas krīt, viņam paliek viena loma – viņš pats. Vāja rakstura karjerists, kurš domā, ka, uzvarot pirmajā kaujā, uzvarējis arī visā karā. Kaut Strindberga dotais Džona teksts par to, ka tad, ja kungs pavēlētu, pārgrieztu sev rīkli, pārveidots kā pazemojošs Jūlijas jautājums viņam – ko viņš darītu, ja tā būtu –, Mārbers saglabā izpratni par kalpa dvēseli kā iedzimtu kategoriju, ko Laura Groza-Ķibere akceptē. Tomēr šajā daļā šķiet, ka Dainis Grūbe mazliet zaudē Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, jo viņas spēlētā rakstura jauda arvien palielinās, kamēr Džona – samazinās. Aktieris, šķiet, vēl meklē (pirmizrādes iespaidi) tās krāsu nianses, kas neļaus vāju vienādot ar blāvu.

Kristīnes Nevarauskas Kristīna ir no sākuma līdz beigām izstrādāta un ļoti labi nospēlēta loma. Viņa šajā trijstūrī ir otra kundze līdzās Jūlijai, kuras pragmatismam Džons pakļaujas. Tāpat kā Jūlijas un Džona, tāpat arī Kristīnas un Džona attiecībās stiprākā izrādās sieviete. Atšķirīgi ir likteņi, bet abas ir savas dzīves kundzes, noteicējas par to, kamēr vīrietis pakļaujas kādam, kas stiprāks par viņu. Vai tā ir laikmetīga atziņa, kas pārkāpj sociālo slāņu noteiktās robežas? Var jau būt...

Drukāt 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 08.04.2018

    Prieks lasīt. Jākonstatē it kā vienkārša doma - ir vērtētāji, kuri iedziļinās izrādē un precīzi izklāsta uztverto

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt