Maija Svarinska 09.04.2018

Mūžsens satvars jaunā formā

Artūrs Dīcis un Ģirts Ķesteris izrādē "Atzīšanās" // Foto – Daina Geidmane

Skatuves mākslas profesionāļi, domāju, man piekritīs, ka Latvijas teātrī aug, nostiprinās un jau plaukst ne tikai jauno režisoru, bet arī dramaturgu komanda. Starp tiem, kas raksta lugas, ir Justīne Kļava, kuras daiļrade atraisās līdzīgi rozei, spējot gan apburt, gan dzelt. Turklāt šī jaukuma un dzelkšņainuma sintēze ir ļoti organiska, jo ne velti pēc viņas darbiem tapušās izrādes gandrīz visas ir izpelnījušās “Spēlmaņu nakts” nominācijas: “Dāmas” (“Teātris TT”), “Visas viņas grāmatas” (Dailes teātris), “Jubileja’89” (Daugavpils teātris) un “Dvēseļu utenis” (Dirty Deal Teatro). Režisoriem ir materiāls, ko inscenēt, kur iedziļināties, par ko iesmīkņāt un kā labad beigt iestudējumu ar klusumā gaistošu daudzpunkti.

Arī izrādē “Atzīšanās” atkal ir gan jauna forma, gan satvara mūžīgums. Režisoram Dmitrijam Petrenko, kā man šķiet, ir garīgi tuva Justīnes Kļavas daiļrade un vispār tas mākslinieku pulks, kas prot, citējot Undīnes Adamaites trāpīgo izteicienu, “pavērst savu mākslinieka radaru prom no savas nabas” (“Teātra Vēstnesis”, 2018/I). Tikpat būtiski ir arī tas, ka, runājot par nopietno, Petrenko nekad neiestrēgst melodrāmas robežās. Viņš prot domāt, saglabājot smaidu, kas arī ir mākslinieka iekšējās brīvības rādītājs: redzēt, analizēt, saprast un, ja izdodas, palīdzēt.

Luga “Atzīšanās” jo īpaši vedina uz sapratīgu domāšanu, ko citiem vārdiem mēdz dēvēt par intelektu. Saprotu, kāpēc Justīni Kļavu iedvesmojusi slavenā kristiešu domātāja un filozofa Aurēlija Augustīna (354-430) grāmata. Palasiet to, un teju katrs teikums jūs iegremdēs apbrīnojamā domu, emociju un vārdu tēlainības pasaulē, kas vienlaikus to visu mudina uztvert kā kaut ko savu, paša izdzīvotu un pazīstamu. Būtībā šī grāmata “Atzīšanās” ir precīzs katra cilvēka dzīves konspekts: cauri grēkiem pretim svētumam. Taču svētums nebūt nav jāuztver kā svētulība – verdziska pakļaušanās Dieva likumiem. Patiess svētums – tā ir cilvēka dvēseles gaisma un brīvība. Vienīgais atbalsta spieķis pretim šim mērķim ir Mīlestība, bet, ja tās nav, tad iet kā pa celmiem, kritieni vien.

Tieši par šiem kritieniem arī stāsta Kļavas luga un Petrenko izrāde. Viss aizsākas bez jebkāda “svētuma”. Gandrīz tukša Dailes teātra Kamerzāles skatuve, uz tās ielokā izvietoti parasti krēsli un šur tur rēgojas tādas kā senlaiku drazas: milzīgu baltu kolonnu atlūzas, liela māla krūka un vēl viens otrs Augustīna laika “vizuāls citāts” (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Sintija Jēkabsone). Pēc tam ienāk aktieri – Lilita Ozoliņa, Juris Bartkevičs, Artūrs Dīcis, Aija Dzērve. Programmiņā nevienam no viņiem nav minēts lomas vārds. Nav tādēļ, ka viņi ir drāmas terapijas dalībnieki, kuriem jāspēlē kāds no Augustīna laikabiedriem, savukārt mēs esam liecinieki mūsdienīgai medicīnas programmai, kuras mērķis ir palīdzēt atkarīgajam tikt vaļā no sava grēka.

To, ka tiks spēlēts “teātris teātrī”, var saprast diezgan ātri. Tiklīdz parādās Ģirts Ķesteris, skaļi paziņodams, ka viņš, lūk, esot Aurēlijs Augustīns, grupas dalībnieku reakcija pasaka priekšā, ka viņš arī ir tas subjekts, kura dēļ viņi šeit sanākuši, lai kaut ko atainotu. Izrādes beigās uzzinām, ka šis cilvēks, vārdā Artūrs, ir atkarīgs no alkohola un tieši viņam ir tikusi organizēta šī medicīniskā procedūra.

Šāds “teātris teātrī” princips, kad nemitīgi tiek šķērsotas laika robežas, pārejot no Augustīna laikmeta uz mūsdienām, pieprasa patiesi nopietnu skatītāju uztveres klātbūtni un vērīgumu.

 

Citādi neviļus var palaist garām visu dramaturģijas, bet jo īpaši režijas uzbūves daudzslāņainību. Skatoties izrādi otro reizi, pārliecinājos, cik daudz tajā ir māksliniecisku saspēļu.

Ģirtam Ķesterim faktiski jāspēlē trīs lomas: Artūrs, kas tēlo Augustīnu, pats Artūrs un vēl Augustīns. Līdz pat izrādes beigām viņš ir ieģērbts īpašā katoļu bīskapa tērpā – albā. Tas arī neļauj uzreiz uztvert to brīdi, kad režisors dod vārdu vēsturiskajam Augustīnam. Kaut arī skatuves paņēmieni uz to vedina. Sāk skanēt skaista mūzika (komponists Andrejs Eigus), bet gaismas stars (gaismu mākslinieks Rihards Sokolovs) izgaismo vienīgi Ķestera Augustīnu, kas norunā fragmentus no savas grāmatas. Pēc tam atkal ir visaptveroša skatuves gaisma, un mūsu priekšā no jauna ir Artūrs, kas mēģina ietiekties slavenā vīra iekšējā pasaulē. Mainās arī Ģirta Ķestera spēle: bija maģisks pieskāriens personības dziļumam, bet tagad mūsu priekšā vientuļš mūsdienu cilvēks, kas, sakopojis visu savu vārgo garīgo spēku, cer atbrīvoties no grēka un tagad paklausīgi pieņēmis visus sev atvēlētos spēles paņēmienus.

Skats no izrādes "Atzīšanās" // Foto – Daina Geidmane

Bet paņēmienu ir pilnum pilns. To pieļauj Augustīna teksts, un, kad tas izskan no Augustīna/ Artūra mutes, var just, cik ļoti labi skatītāji zālē atpazīst šo grēcīgo ceļu. Tik daudz pazīstamu vājību – vai nu tas būtu pats Aurēlijs Augustīns, vai cilvēki no viņa apkārtnes. Sieviete gados (Lilita Ozoliņa) šajā medicīnas programmā tēlo Augustīna māti Moniku, kas baznīcas vēsturē, starp citu, arī ir iemantojusi svētās godu. Taču Aurēlija audzināšanas laikā diezin vai viņa tāda ir bijusi. “/../ manas miesas māte /../ mudināja vien mani būt šķīstam, bet neparūpējās, lai es šo kaisli ieslēgtu laulības robežās. /../ Viņa par to neparūpējās, jo baidījās, ka laulības važas varētu traucēt piepildīties uz mani liktajām cerībām /../ vārda mākslas mācībām.” [1] Tādēļ dabiski, ka gan dramaturģe, gan režisors ļauj Ozoliņai spēlēt mammu, par kuru runājot grūti saprast, vai viņa vairāk mīl dēlu vai pati savas idejas par viņa nākotni. Mamma, kas nemitīgi skandē, ka ir kristiete, bet tajā pašā laikā viņas dvēsele ir gandrīz kurla pret citiem cilvēkiem, kā arī pret dēlu. Būtībā skarbs diktāts. Mūsdienās tik atpazīstams tēls, kura mūsdienīgumu vēl jo vairāk paspilgtina tādi pantomīmiski apspēlēti atribūti kā telegrāfs un telefons.

Šo diktātu ik pa laikam izjūt arī viņas vīrs – pagāns, romiešu pilsonis, sīks zemes īpašnieks, ko atveido terapeitiskā projekta dalībnieks. Jura Bartkeviča darbs šajā izrādē ir sava veida jaunrades augšupeja. Viņš spēlē ne tikai tēvu, bet arī citus Augustīna laikabiedrus. Aktieris to dara virtuozi. Projektā paredzētos tipus, piemēram, pamuļķo burvi, viņš rada viegli, taču vienlaikus attīsta to tēlu, kam nav konkrēta vārda, proti, to cilvēku, kas piekritis dalībai šajā programmā. Gudru, skumju vīrieti, kas tik labi izprot otra cilvēka smeldzi.

Interesants mūsdienu tips jaušams arī Artūra Dīča varonī. Aktieris, kas pats raksta lugas, arī Petrenko izrādē itin kā spēlē topošu dramaturgu.

Tieši šī persona būtībā ir visa projekta autors. Tieši viņš nosaka darbības un vietas maiņu: vai nu tā ir Augustīna bērnība, vai mācību laiks Romā. Interesanti vērot šo aktierdarbu: vārdu maz, tikai atsevišķas norādes, bet doma “strādā”. Nevis vienkārši vēro notiekošo, bet darbības kontekstā kaut ko apsver, pārdomā. Varbūt lugas ieceri?

Aijai Dzērvei šajā izrādē jāspēlē, iespējams, pati ordinārākā loma. Jauna sieviete, kurai jātēlo prasts sievišķis, kas beigu beigās nevienam nav vajadzīgs, kaut arī dzemdē Augustīnam dēlu. Visumā nodeldēts stāsts par mūžīgi mūžam neuzveicamo seksuālo grēku. Labi, ka Dzērve to pavēsta viegli un jautri, liekot saprast, ka projektā iesaistītā jauniete vienkārši jūt prieku par to, ka spēlē.

Ģirts Ķesteris izrādē "Atzīšanās" // Foto – Daina Geidmane

Kad paredzētās epizodes ir izspēlētas vai, precīzāk, apstādinātas (droši vien nav retums, ka šādu projektu laikā izceļas skandāli: cilvēki taču sāpes izjūt līdzīgi, toties sava temperamenta izpausmēs ir tik dažādi), uz skatuves paliek vienīgi Ķestera atveidotais Artūrs. Viņš, novilcis priestera tērpu, dodas meklēt pazudušos spēles dalībniekus. Atver arī skatītāju zāles durvis, aiz kurām redzama meitene – biļešu kontroliere. Artūrs uzaicina viņu kāpt uz skatuves, piesēst uz viena no krēsliem un parunāties.

Režisors Petrenko tādējādi brīdina, ka katru cilvēku apdraud kritiens lejup – nekurienē – un nāksies meklēt palīdzību kaut vai šādā drāmas terapijā.

Bet paralēli atkal režisora smaids. Skatuves strādnieki klusītēm uznes uz skatuves milzīgu ģipša roku. Cik pazīstams tās stingrais rādītājpirksts! Tas varētu būt kaut vai sava veida citāts no slavenās gleznu kopas Siksta kapelā, kur simboliski attēlots cilvēka grēka ceļš. “Tev nebūs...!” Drīz laikam sāksies nākamā ārstēšanas tūre, kur šis atgādinājums varētu būt vietā.

Finālā uz skatuves atgriežas tas cilvēks, ko tēlo Bartkevičs, sak, esot aizmirsis šķiltavas. Un, vēlreiz prom iedams, viņš pēkšņi izstāsta par savu mammu, par to, ka viņa reti izrādījusi maigumu, un atceras pāris savas mātes mīlestības epizodes, kas uz visiem laikiem palikušas viņa atmiņā. Cilvēkam ļoti vajag, kā šis vīrietis teic: “Siltumu.” To apstiprina arī Artūrs, atzīstoties pats savās skumjās pēc maiguma un sapratnes. Atzīšanās! Kluss un daiļrunīgs fināls… visiem laikiem.

 


[1] Augustīns. Atzīšanās – Rīga, 2008, 45.lpp.

 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 09.04.2018

    Vērtīgs skatījums

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt