Ansis Bērziņš 20.04.2018

Lieliskā izvirtība

Anna – I.Šļubovska-Kancēviča, Toms – P.Kērks, Niks Šedovs – A.Siliņš // Foto – A.Zeltiņa

“Izvirtības hronikas” (The Rake’s Progress) iestudējums uz Latvijas Nacionālās operas skatuves izraisījis šoku un totālu apjukumu teātra un mūzikas mīļotāju sabiedrībā. No sajūsmas līdz pat naidpilnam noliegumam. Ja izrāde būtu tikai aizkavējušos postmodernistu izspēlēšanās un skatītāju konservatīvās domāšanas piespiedu dekonstrukcija, tad liktos, ka ar to vien mērķis jau būtu sasniegts, tomēr notikums ir daudz nopietnāks. To diktējis arī strauji pārmainījies mūsdienu laikmets un morālā degradācija, tāpēc arī operas nosaukums vairs nav “Dīkdieņa piedzīvojumi”, kā tas bija vēl pirms pāris desmitiem gadu, bet gan tieši un nepārprotami – “Izvirtības hronika”. Tiem, kuri operu skatījās “ar ausīm”, droši vien reizēm gribējās aizvērt acis vai pat priekškaru, jo traucēja ļoti aktīvais redzamais slānis, bet tie, kuri operu baudīja kā audiovizuālās mākslas darbu, guva neparasti spēcīgu un vienotu estētisku baudījumu. Pēc izrādes, kuru es skatījos (15.03.), aplausi un bravo saucieni bija ilgstoši.

Stravinska mūzika ir brīnišķīga. Libreta stāstiņš ļoti vienkāršs. Anna, sirdsskaidra meitenīte no provinces (solo Marlēna Keine) dodas uz Londonu meklēt savu aizklīdušo līgavaini Tomu (Mihails Čuļpajevs). Piedzīvojumu meklējumos Tomu vada viņa naudas un izpriecu kāres zeltītā ēna Niks Šedovs (Rihards Mačanovskis), kuru savukārt pavada viņa ēna – zeltītais Mazais Cilvēks (Aleksandrs Radzēvičs). Sižets gauži triviāls, daudzkārt apspēlēts uz dažādām skatuvēm. Tomēr režisorei Margo Zālītei kopā ar scenogrāfu Didzi Jaunzemu, videomākslinieku -8 un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu izdevies panākt neparastu un spirgtu līdzsvaru starp visiem vēstījuma veidošanas elementiem. Jā, arī mūzika nenomāc kopējo audiovizuālo sintēzi – izrādes muzikālais vadītājs un diriģents Jānis Liepiņš smalkjūtīgi un ar prieku vada orķestri, solistus un kori cauri hiperbolizētajiem, reizēm pat ciniski ironiskajiem, piedzīvojumiem.

Visvairāk pretrunu, protams, izraisījusi pirmā cēliena otrā aina suteneres bordelī Londonā. Seksa ainas tagad redzamas vai katrā izrādē un filmā, tāpēc viegli nobrukt banālās, vairākkārtīgi tiražētās erotiskās spekulācijās. Tomēr aina ne mirkli nenoklīst pornogrāfiskas piedauzības virzienā. Jāuzteic izrādes veidotāju inteliģence un mākslinieciskā meistarība nospēlēt šo garo epizodi savdabīgā karikatūrai līdzīgā groteskā, kur pārspīlēti polsterētie sieviešu un vīriešu kailie augumi pat kopošanās skatos izraisa tikai smieklus un nostiprina izrādes pamatintonāciju – humoristisku un ironisku attieksmi pret cilvēku vājībām (kostīmu un grima māksliniece Yashi). Tas būtiski pasargā izrādi no lētas moralizēšanas.

Pārsteidzoši aktivizējies operas koris, kurā gandrīz vai katrs dziedātājs ieguvis individualizētu tēlu un sekmīgi saspēlējas ar aktieriem un kustību māksliniekiem. Pildot aktieriskos, reizēm pat akrobātiskos uzdevumus, kora dalībnieki vienlaikus ļoti atraktīvi izdzied kora muzikālās partijas.

Īpaši jāatzīmē skatuves laikmetīgo kustību grupa, kura bez piedauzības izspēlē gandrīz vai visus Kamasutras attēlus (mīmistu un kustību grupas vadītājs Normunds Zariņš). Scenogrāfa Didža Jaunzema veidotais skatuves dizains organiski, reizēm pat gluži nemanāmi, transformējas no ainas uz ainu, sekojot mūzikas pavērsieniem un Toma gaitu notikumiem. Oriģināli atrisināta klonēšanas aina un Toma akrobātiskais lidojums pie milzīgās suteneres kuplajām krūtīm.

Centrā: Sutenere – Aira Rūrāne // Foto – Agnese Zeltiņa

Par muzikālajām kvalitātēm lai spriež muzikologi, bet aktieriskā saspēle Čuļpājeva un Mačanovska dziedājumos bija ļoti pārliecinoša un dzidra. Marlēnas Keines spēlētās Annas neviltotais naivums un tīrība ļoti skaisti caurvija izrādes romantisko līniju. Īpašs pārsteigums bija Aleksandra Radzēviča spēlētā Mazā zelta cilvēka solo dziedājums bez pavadījuma. Tā ir neatsverami skaista nianse izrādē.

Kopumā gauži metamodernajam stāstam par “laimīgā cilvēka mūžīgajām svārstībām starp iekāri un sirdsapziņu” izrādē ir tīri vai metaromantiskas beigas – kārību iztukšotais Toms savu dzīvi beidz trakomājā. Pēdējais, ko viņš vēl spēj, ir lūgt piedošanu Annai, bet tas ir tikai aptumšotā prāta bezcerīgs acumirklis. Lai nomierinātu tos, kuri arī izrādes beigās vēl nav sapratuši komponista ironisko prieku, pats Stravinskis operai pievienojis pēcspēli, kurā visi izrādes dalībnieki izdzied paskaidrojumus, ka tā bijusi tikai priecīga izspēlēšanās.

Kopumā skaidrs, ka izrāde ir provokatīva un ļoti lielā mērā pārbauda mūsu vērtības un aizspriedumiem pārpildītos paradumus, tomēr LNO uzdrīkstēšanās izlaist uz skatuves tieši šādu izrādi ir ļoti vajadzīgs solis repertuāra pilnveidošanā. Tā ir ļoti laikmetīga demokrātiskās, pat kiča mākslas un augsto ideālu mākslas talantīga sintēze. Neatceros, kad vēl tas būtu noticis tik organiski. Jācer, ka puritānisma spiediens to nepieveiks.

 

* "Skatītājs VĒRTĒ"

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt