Ieva Rodiņa 24.04.2018

Desmit krāsainas istabas

Aktrise – Inese Kučinska, Dramaturgs – Gatis Maliks // Foto – Ziedonis Safronovs

Režisors Regnārs Vaivars pēdējo sezonu laikā, strādājot dažādos Latvijas teātros, īstenojis visai mērķtiecīgu māksliniecisko programmu, dramaturģijas materiālu izmantojot kā skrejceļu izrādes radošajam lidojumam. Artūra Dīča darba “Lidojošais Travolta” uzvedums Nacionālajā teātrī, “Klusa nakts, dzēra nakts” pēc Ivana Viripajeva lugas “Apskurbušie” motīviem Valmierā, Mikas Milliaho darba “Haoss” iestudējums ar nosaukumu “Divas māsas un draudzene” Ģertrūdes ielas teātrī ir izrādes, kas veidotas, brīvi dekonstruējot literāro materiālu un papildinot to ar dažādām spilgtām kultūratsaucēm.

Vaivara izrāžu struktūra ierasti ir performatīva, izaicinot skatītājus gan tēmu, gan estētikas līmenī un liekot aktieriem skatuves laiku piepildīt ar apzinātu dauzīšanos “šeit un tagad”, skatītāju acu priekšā. Tas, vai režisora veidoto iestudējumu nepieradinātība skatītājā rada pievilkšanos vai atgrūšanos, ir gan izmantoto paņēmienu mērķtiecīguma, gan gaumes jautājums. “Zilajā istabā”, līdzīgi kā pirms pāris sezonām uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves tapušajās Ingmara Bergmana “Laulības dzīves ainās”, Regnāram Vaivaram un liepājnieku aktieransamblim, balansējot uz šauras līnijas, izdodas noturēties kaut kur starp dauzīšanos dauzīšanās pēc un smalki ietonētu ironiju.

Tomēr Liepājas teātrī tapušais britu dramaturga un režisora Deivida Heira lugas “Zilā istaba” uzvedums ir divkārt sarežģīts gadījums, jo tas jau a priori ir “pārstrādājuma pārstrādājums” – “Zilās istabas” vēderā atrodama austriešu modernisma rakstnieka Artura Šniclera luga “Rondo”, 19. gadsimta pašā izskaņā tapis un savam laikam provokatīvi moderns darbs, kas vēsta par dažādu pāru seksuālajām attiecībām, precīzāk, sarunām pirms un pēc. Heira 1998. gadā radītajā pārstrādājumā Šniclera lugas darbība pārcelta uz sava laika realitāti, taču saglabāts pamatprincips – varoņi katrā no 10 ainām nostādīti citā situācijā un darbības vidē un apzināti tiek saukti nevis vārdos, bet gan profesiju nosaukumos, no kuriem tūdaļ noprotams katra tēla sociālais statuss (Heira darbā profesijas gan ir nosacīti modernizētas – kareivis pārtapis par taksistu, istabene – par vienkāršu kalponi, u. tml.). To, ka, mainoties situācijām un cilvēkiem, kas tajās nokļūst, pēc būtības tomēr nemainās nekas, akcentē arī dramaturga dotais ieteikums,  ka visas lomas būtu jāatveido diviem aktieriem. Cita starpā, šādu paņēmienu, visus tēlus plūstoši liekot atveidot diviem aktieriem – Janai Čivželei un Mārtiņam Upeniekam, 2015. gadā Ģertrūdes ielas teātrī tapušajā Šniclera lugas “Rondo” uzvedumā izmantoja arī režisors Andrejs Jarovojs.

Prostitūta – Agnese Jēkabsone, Mecenāts – Leons Leščinskis // Foto – Ziedonis Safronovs

Regnārs Vaivars Liepājas “Zilajā istabā” izvēlējies nedaudz atšķirīgu pieeju. Režisors tulkojuma un iestudēšanas procesā ne tikai brīvi pārveidojis un papildinājis Heira tekstu, bet arī izrādes aktieransamblī apvienojis Inesi Kučinsku un Leonu Leščinski, Agnesi Jēkabsoni un Gati Maliku – divu dažādu paaudžu aktierus. Savstarpēji mijoties un katrā ainā iejūtoties citā tēlā, aktieri varoņu attiecību stāstos par galveno padara ne tik daudz sociālā statusa, cik drīzāk dzīves pieredzes (vai tās trūkuma) tēmu. Un tas izrādei piešķir gluži citus akcentus. Liepājnieku versijā “Zilā istaba” nav stāsts par divu indivīdu (ne)satikšanos, nespējot pārvarēt sava ego lielumu, bet gan par to, cik neprognozējamas, brīžam skumjas, brīžam smieklīgas vai dīvainas ir situācijas un kombinācijas, kādas dzīve mēdz piespēlēt. Daži izrādes pāri šķiet tik dažādi un jau pēc pirmā acu uzmetiena tik nesavienojami, it kā kāds neveikli, taču sirsnīgi mēģinātu kristāla traukam uzlikt bleķa katla vāku.

Liepājas teātra izrāde ir asprātīgs attiecību komikss, kurā veiksmīgās proporcijās savienojas režisora prasība pēc atbrīvotas, provokatīvas teātra valodas un precīzs, dinamisks aktieru darbs.

Ineses Kučinskas, Agneses Jēkabsones, Leona Leščinska un Gata Malika eksistenci uz skatuves var vērot kā aizraujošu metamorfožu procesu, kurā iesaistīti visi teātrim pieejamie izteiksmes līdzekļi – sākot ar dekorācijām, gaismu un mūziku, beidzot ar kostīmiem, parūkām, bārdām. Paša Regnāra Vaivara tandēmā ar Tomu Grīnbergu veidotā skatuves telpa ir šķietami lakoniska, taču staipīga kā želejkonfekte – durvis te atveras, vējā plīvojošajiem aizkariem radot plašuma sajūtu, te aizveras, atstājot varoņus noslēgtā istabā vienus ar savām domām. Tikpat konceptuāli mainās arī Mārtiņa Feldmaņa radītā gaismkrāsu partitūra, ironiski parodējot Heira lugas nosaukumu “Zilā istaba” –  pavisam drīz kļūst skaidrs, ka istabas krāsām, tāpat kā varoņu piedzīvotajām emocijām, ierobežojumu nav. Neapšaubāmi ironiska funkcija ir arī režisora ieviestajiem papildu tēliem – Madaras Botmanes veidotajos pompozi baltos kostīmos ieģērbtajiem skatuves strādniekiem, kuri cēli uzstumj vai nepielūdzami aizstumj dekorācijas no “dzīves skatuves” (dažās epizodēs – pat pašas aktrises kā dekorāciju elementus), kā arī baltā kārtīgas skolniecītes tērpā ieģērbtajai Beatrises Eglinskas meitenei. Bērna tēls visumā asprātīgajā izrādes vēstījumā šķiet visdiskutablākais elements – ieviests, lai pašmērķīgi šokētu skatītājus, parādoties dažādās skatītāju zāles vietās un entuziastiski informējot par skatuves tumsā notikušā dzimumakta ilgumu, šis paņēmiens ātri vien sevi izsmeļ un kļūst ilustratīvs.

Iestudējuma dinamiskajā ritmā aktieriem izdodas radīt virkni atmiņā paliekošu, bet arī dažus blāvākus tipāžus ar daudz pasakošu ārējo veidolu. Visradikālākās un virtuozākās pārvērtības izrādes laikā piedzīvo Inese Kučinska, kura, mainot parūkas, ķermeņa plastiku un pat balss tembrus, rada vienu spožu sievietes tēlu pēc otra. Vienlaikus šajā teatrāli slīdošajā konveijera lentē aktieriem izdodas ieviest ticamības elementu, kas brīžiem liek laikam apstāties (šajā kontekstā – pozitīvā nozīmē).

Deputāts – Leons Leščinskis, Modele – Agnese Jēkabsone // Foto – Ziedonis Safronovs

Izrādē izspēlētās ainas un skatuves varoņi ir aizkustinoši un kaitinoši vienlaikus.

Ineses Kučinskas ar lomu pārņemtās, ekscentriskās aktrises un Gata Malika iedomīgā dramaturga attiecību stāsts. Leona Leščinska pašapzinīgā deputāta un Agneses Jēkabsones lecīgās modeles satikšanās. Gata Malika centīgā studenta un Ineses Kučinskas pat nedaudz ciniskās intonācijās runājošās precētās sievas attiecības. Leona Leščinska un Ineses Kučinskas deputāta un precētās sievas laulības dzīves aina, kurā abiem aktieriem izdodas nospēlēt ne tikai konkrēto brīdi, bet teju visu varoņu attiecību pieredzi pāris precīzos, dziļdomīgos teikumos, skatienos, intonācijās. Šīs un citas situācijas aizķeras atmiņā kā mazi, precīzi, dīvaini komiksa zīmējumi. Liepājas teātra “Zilās istabas” formula ir precīzs aktieru darbs riskantā izrādes formas ietvarā.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Piebilde 26.04.2018

    Piekrītu autorei gandrīz it visā, tikai piebilde par šo: "baltā kārtīgas skolniecītes tērpā". Varbūt kļūdos, taču man šis tērps izskatījās kā karnevāla tērps spermatozoīda tēlam, izteikts amišu stilistikā :) "Kārtīgā skolniecīte" bija bērna izteiksmes veids, tā saasinot ironiju. Bet diskutabls gan ir šis risinājums. Un tiesa - ilustratīvs, bez īstas jēgas.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt