Valda Čakare 15.05.2018

Upuris uz degradētu ideālu altāra

Heda – Iveta Pole // Foto – Linda Klētniece

Karsts kartupelis

Rakstīt par Ģertrūdes ielas teātra “Hedu” ir tikpat kā mētāt no saujas saujā karstu kartupeli. Mākslas darbs, protams, ir pašvērtība, kas apspriežama neatkarīgi no apstākļiem, kuri veicinājuši tā tapšanu. Bet izlikties, ka “Hedas” parādīšanās ĢIT repertuārā nav saistīta ar īpašu situāciju, arī būtu kaut kā tā – “strausiski”, lai neteiktu – liekulīgi. Sevišķi tāpēc, ka šī situācija, šķiet, ir ietekmējusi gan literārā materiāla izvēli, gan lomu sadalījumu, gan, iespējams, arī rezultātu. “Situāciju” radīja Alvja Hermaņa īstenotā Jaunā Rīgas teātra reforma, kas citu iniciatīvu vidū paredzēja “svaigu asiņu” iepludināšanu trupā, vienlaikus bez darba atstājot grupu profesionālu, pieredzējušu un sevi apliecinājušu aktieru – kādreizējo Latvijas Kultūras akadēmijas Liepājas un Valmieras kursu absolventu.

Tā ir mākslinieciskā vadītāja tiesība – veidot teātri tādu, kādu viņš to redz. Vai un kādus augļus šis redzējums būs nesis, rādīs vienīgi laiks. Tikām ĢIT ieguvis skatītāju pieprasītu izrādi – Ibsena “Hedu Gableri”, kurai Hermaņa reforma nodrošinājusi gandrīz visu personāžu – tikai liktenīgais vīrietis Lēvborgs – Andris Bulis – bijis jāpieaicina “no malas”. Bet kalpone Berte bez liekām žēlabām tikusi “amputēta”.  

Kaleidoskops

Izrāde tapusi skarbos bezbudžeta apstākļos, ĢIT mākslinieciskajam vadītājam Andrejam Jarovojam uz entuziasma pamata izbrīvējot laiku, lai nesavtīgi uzmestu aci kolektīvi tapinātajam “produktam”. Par spīti šim faktam nevar nepiekrist kolēģu-recenzentu vērojumam, ka izrādes “deķi” katrs projekta dalībnieks velk uz savu pusi, kas ir tipiski aktieru izrādēm. Tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc kopiespaids raisa asociācijas ar bērnu rotaļlietu – kaleidoskopu, kuru pagrozot mozaīkas gabaliņi sakrīt vienā, otrā vai trešā rakstā. Pat ja tā nav bijis iecerēts (un visticamāk, ka nav), kaleidoskopiskumam ir arī konceptuāls efekts. 

Ibsena lugai, atšķirībā no izkaisītu repliku kopuma, kādu nereti piedāvā 21. gadsimta dramaturģija, piemīt iekšēja vienotība, konsekvence un mērķtiecība, tādējādi tā ir drošs enkurs, pie kura turēties, un arī šāds pašdarbīgs lasījums, kur katrs tēls tiecas būt savrups savā mikrokosmā, ļauj negaidītā gaismā ieraudzīt atsevišķus notikumus, tēlus un raksturu izpausmes. Turklāt, gribam to vai ne, aktieri, kuri piedalās izrādē, visi ir sava laika bērni. Viņi dzīvo sava laika saraustītajā ritmā, izkliedētajā kultūras telpā un pretrunīgajā vērtību sistēmā. Tālab vienotā skatījuma un mērķtiecības trūkums izrādē savā ziņā pārvēršas no defekta par efektu, proti, kļūst par liecību izrādes laikmetīgumam.

Kur Heda glabā pistoles

Ierastā ĢIT spēles telpa “Hedā” kļuvusi gluži nepazīstama un sagādā pārsteigumu. Tur, kur citkārt uz melnu drapēriju fona sēž skatītāji, paveras pelēkas sienas ar augstiem logiem, caur kuriem vakara mijkrēslī redzami namu jumti un zaļojoša pavasara ainava. Uz grīdas paklājs, pie kreisās sienas klavieres, tieši pretī mūzikas centrs. Arī Ibsens rāda plašu telpu – viesistabu ar lieliem franču logiem prestižā pilsētas rajonā. Bet Ibsenam aiz šīs skatītājam redzamās telpas ir arī kāda cita – dziļāka. Tā ir reizē konkrēta un simboliska telpa, kurā atrodas Hedas tēva portrets. Arī pistoles glabājas šajā dziļākajā telpā, ko var uztvert kā Hedas apspiesto tieksmju un iekšējā konflikta telpu.

Izrādē šīs dziļākās telpas nav – nav arī tēva portreta un pistoles nobāztas kaut kur tepat, uz vai aiz klavierēm. Droši vien izrādes veidotāji tam nav piešķīruši nekādu īpašu nozīmi, bet šo slēptās, iekšējās telpas iztrūkumu var nolasīt kā 21. gadsimta zīmi. Tas ir sekls, virspusīgs, steigas un paviršības apzīmogots laiks, bez dziļuma un noturības. Un tādi, gluži likumsakarīgi, ir arī izrādes cilvēki.

Tesmanis – Edgars Samītis, Heda – Iveta Pole // Foto – Linda Klētniece

Kas plosa Hedu?

Šāds jautājums skatītāju intriģēšanai ierakstīts Ģertrūdes ielas teātra mājas lapā. Jā, patiešām, kas viņu plosa šodien, kad ikkatrs atsevišķs indivīds, acis telefonā “iemērcis” un savas personiskās ausis ar mūzikas austiņām aizbāzis, kopā ar visiem citiem publiskajiem vientuļniekiem steidzīgi soļo pa ielu, iepērkas tirdzniecības centrā vai tonusa uzturēšanai skrien maratonu?

Ja raugās no sadzīves drāmas skatpunkta, Ibsena Heda ir gatavā briesmone – dēmoniska būtne, kurai piemīt auksts skaistums, dzelžaina apņēmība, nevērība pret morāles normām un indīgi izsmejoša attieksme pret cilvēka vientiesību un naivitāti. Visi – bez mīlestības apprecētais vīrs Tesmanis, romantiskas aizraušanās objekts Lēvborgs, gādīgā Tesmaņa tante Jūle, skolas biedrene Tea, savā ziņā arī ģimenes drauga lomas kandidāts Braks – to tik vien dara, kā cenšas viņai izdabāt, kamēr Heda no visiem norobežojas un, dramatiskā pozā nostājusies, sauc pēc kāda citiem nesaprotama skaistuma. Bet – Ibsena luga nekādā ziņā nav sadzīves drāma. Hedas “dīvainās” rīcības motīvi nav meklējami jūtās vai sociālās normās, bet pasaules uzskatā. Un tādā gadījumā viņas demonstratīvā nāve, nošaujoties ar tēva pistoli mūzikas skaņu pavadībā, nav ne bēgšana no skandāla, ne atriebība pasaulei, bet pašapliecināšanās žests. Uzticības pierādījums tām vērtībām, bez kurām dzīve kļūst neizturama.  

Skaistums un varonība

Vienā aspektā Ibsena Heda ir ļoti šodienīgs tēls – tas, kas notiek viņas galvā, šķitums, apsēstība viņai liekas reālāka nekā dzīve. Hedai gribētos dzīvot tā, kā dzīvo vīrieši – rosīties politikā, doties izjādēs, šaut ar pistolēm un rīkot vecpuišu ballītes ar vētrainu noslēgumu bordelī. Ibsens šīm pašām par sevi ļoti konkrētajām un nebūt ne cildenajām norisēm piešķir simbolisku slodzi un feministisku akcentu – tās nozīmē dzīvot tā, kā 19. gadsimta nogalē sievietes nedzīvo – brīvi un skaisti. Vismaz Heda par to ir pārliecināta un šī iemesla dēļ jūtas totāli neiederīga sava laika sabiedrībā.       

ĢIT izrādē viņas postošajam nemieram, liekas, ir citi cēloņi. Ivetas Poles Heda – slaika, stiegraina tumšmate – plašajā Tesmaņu nama viesistabā mētājas kā sprostā ieslēgta pantera – te sastingst, gluži kā gatavojoties lēcienam, te ļaujas spontānai dusmu lēkmei. Aktrises seja ar izteiktajiem vaigu kauliem un ieslīpajām acīm gluži kā maska šķiet glabājam kādu noslēpumu. Kalsnais augums paslēpts oranžā pusmētelī vai citkārt atsegts un ietērpts melnā veļā.

Šķiet, Hedai vienalga, kā viņas izskatu un izturēšanos varētu uztvert citi. Ir tik nāvīgi garlaicīgi, ka dzīve jāaizpilda kaut vai ar sīkumiem.

Jākaitina tante Jūle, jānotēmē pistoles stobrs uz Braka krūtīm, jāplēš skolas biedrene Tea aiz kuplajiem matiem, jānoved no ceļa apārstētais alkoholiķis Lēvborgs. Ivetas Poles Heda to visu dara ar tādu kā apnikumu un teju vai vulgāru neiecietību. Viena no atmiņā paliekošākajām epizodēm izrādē saistās ar Hedas attieksmi pret Lēvborga grāmatu. Kad Edgara Samīša Tesmanis ņemas jūsmot par grāmatas ģenialitāti, Heda ar savu “man vienalga”, ko pastiprina noliedzošs žests, viņu pārtrauc tik rupji, ka rada par sevi iespaidu kā par garīgi aprobežotu būtni, kuru interesē vien sabiedrības krējuma tenkas, cilvēku provocēšana un savstarpēja sarīdīšana. Pretēji lugas Hedai, viņa ir pat ļoti iederīga apkārtējā sabiedrībā ar tās mietpilsonisko dzīvesstilu. Vienīgā atšķirības zīme ir tā, ka viņa nav ne naiva kā tante Jūle, ne bailīga un liekulīga kā Tea.

Braks – Gatis Gāga, Lēvborgs – Andris Bulis // Foto – Linda Klētniece

Aizņemti paši ar sevi

Arī Hedas kādreizējais uzdzīves un attiecību partneris Lēvborgs šķiet gluži kā no “Privātās Dzīves” lappusēm izkāpis. Pašapzinīgs, ārišķīgs, par savu pievilcību pārliecināts ne tikai (bet arī) tāpēc, ka Lēvborga atveidotājam Andrim Bulim tenku lapu komentāru ziņā ir visai bagāta biogrāfija. Lēvborgs ar modeļa aplombu pavicina rokā divas plānas burtnīciņas – savas jaunās grāmatas manuskriptu, kas bijībā un skaudībā liek notrīcēt konkurentam – Edgara Samīša Tesmanim. Plānumam un mazumam, kā drīz noskaidrojas, ir visnotaļ praktisks pamatojums. Pirms grāmatu skārda spainī sadedzināt, Heda to saplēš. Nu nevar taču aktrise stundām plēst biezu foliantu.   

Bet teātrī nekas nenotiek bez nozīmes. Izrādes koordinātēs jādomā arī par to, ka Lēvborga nākotnei veltītā grāmata, kurai tiek prognozēti grandiozi panākumi, patiesībā ir “dzeltenās” preses dienas varoņa – influencera jeb viedokļu līdera prātojumi Koelju manierē, teiksim. Un vai Ibsens pats arī nav bijis gana ironisks, vispārināti norādot, ka Lēvborga manuskripts veltīts nākotnes kultūrai? Šī abstrakcija patiesībā neko daudz neizsaka, katrā ziņā ne vairāk kā Tesmaņa pedantiskā bakstīšanās ap viduslaiku Brabantes mājsaimniecību.

Cilvēki apkārt Hedai ir pārāk aizņemti paši ar sevi, savām interesēm un vēlmēm, lai mēģinātu saprast Hedas nemiera cēloņus. Tādu iespaidu rada tēlu relatīvā savrupība.

Edgara Samīša Tesmanis vienlīdz entuziasmēti izturas pret sievu, tanti un asesoru Braku. Lienas Šmukstes tante Jūle salijušai sēnei līdzīgā cepurē ar vientuļa cilvēka skumjo laipnību pūlas izkarot sev līdzdalības tiesības Hedas dzīvē – pat neiedomājoties, ka Heda to varētu uztvert kā uzbāzību un netīkamu ziņkāri. Bet Inga Alsiņa-Lasmane Elvsteda kundzes lomā rādās esam piemīlīga būtne, kura, atšķirībā no Hedas, nepārkāpjot sabiedrībā valdošos spēles noteikumus, cenšas sakārtot savu dzīvi tā, lai tā būtu patīkama. Un patīkama dzīve kļūst tad, ja ir ko balstīt. Galu galā sieviete – cilvēka labākais draugs.

Uz to pašu – sievieti kā savu labāko draugu – laikam cer asesors Braks. Gatis Gāga, kurš 2011. gada vērienīgajā Andrejsalas projektā atveidoja Lēvborgu betmeniski romantiskā veidolā, tagad, ietērpies lietišķā aprēķinātāja Braka ādā, visai formāli flirtē ar Hedu. Rodas iespaids, ka viņam varbūt labāk tīk pavadīt laiku kopā ar Tesmani, bet vispār – slaistīties pa smalko aprindu saloniem.  

Tante Jūle – Liena Šmukste, Tea – Inga Alsiņa-Lasmane // Foto – Linda Klētniece

Čehova sveiciens

Ja atgriežamies pie Ibsena 1891. gadā sarakstītās lugas, gandrīz pēc desmit gadiem Čehovs, kuram Ibsens nepavisam nepatika, nosūta sava veida sveicienu norvēģim. Hedu viņš “pareizina ar trīs” un savu militārista meitu sapņiem “Trīs māsās” piešķir ģeogrāfisku veidolu, liekot ilgoties pēc bērnības pilsētas Maskavas. Arī māsas cieš no pasaules nepilnības, bet spēka, lai šo nepilnību izpirktu, viņām nav.

ĢIT izrāde pēc atmosfēras šķiet tuvāka Čehova pasaules izjūtai, kurā projicējas mūsdienu pasaules sadrumstalotība un monotonija; kur viss ir vienlīdz nozīmīgs un tāpēc nenozīmīgs. Tomēr, tāpat kā Ibsena lugā, arī ĢIT izrādē Heda ir gatava mirt par skaistumu un varonību, bet – ko lai dara, ja skaistums 21. gadsimtā rodams vien bezgalīgi multiplicētās instagrama bildēs un varonībai piemīt “dzeltenajā” presē tiražētu klaču dimensija. Varbūt tāpēc Hedas nāve šoreiz nav ne pašapliecināšanās triumfs, ne eksistenciālas varonības rituāls, bet veltīgs upuris uz degradētu ideālu altāra.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 15.05.2018

    Vērīgi skatīts, kaut vairāk šādu recenziju

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt