Ērika Zirne 26.05.2018

Lai vienmēr būtu saule!

Roze – Dita Lūriņa, Kāds – Mārcis Maņjakovs // Foto – Kristaps Kalns

1962. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī Alfrēda Jaunušana režijā iestudētā Pētera Pētersona luga “Man 30 gadu” pēc 56 gadiem atdzimusi Ināras Sluckas režijā kā veltījums lugas autoram 95 dzimšanas dienā. Luga konceptuāli iestudēta kā mūzikls, kurā sižetam pieskaņotas jaunas un arī iepriekš atskaņotas Raimonda Paula dziesmas.

Pēteris Pētersons pirmais latviešu skatuves mākslā atklāj jaunu teātra koncepciju, ko aizguvis no Bertolta Brehta un kas izriet no episkā teātra principiem – luga “Man 30 gadu” ir rakstīta brīvajā pantā, apvienojot dzejas un prozas tekstus. Šāda teātra estētika ar zemtekstu spēj atklāt mākslas darba poētisko slāni, otrajā plānā atstājot tā laika un sistēmas sociāli kritiskos momentus. Arī varoņu darbība – to domu, uzskatu un jūtu kopums – tiek poetizēts, atsakoties no tieša dzīves atveidojuma. Sarunājoties par ikdienišķām lietām, lugas varoņu valoda nav parasta – pārāk izglītoti un intelektuāli liekas šie fiziskā darba veicēji.

Sižeta darbība dažkārt tiek pārtraukta ar parodisku vai lirisku dziesmu – songu, pievēršot skatītāja uzmanību kādam konkrētam notikumam. Lieliski izdevusies Ditas Lūriņas un maestro Raimonda Paula saspēle – ar vieglu rokas mājienu un uzsaucienu “Maestro!” Dita Lūriņa sāk kārtējo songu – “Dziesmu par līko gurķi”, “Es esmu Roze, nevainojams stāds” u. c.

Izrādei ir daudzslāņains saturs, kas primāri atklāj trīsdesmitgdnieku “krīzi”, par kuru bieži labprāt tiek diskutēts arī mūsdienās, taču iestudējums pievēršas arī idejai par mākslas un sabiedrības mijiedarbību, mākslinieka un viņa jaunrades procesu – mīlestības jūtām, kas sublimējas brīnišķīgā klavierkoncertā, par nerealizētām iespējām, vientulību. Stāsta centrā ir pretstats starp ikdienas dzīvi un mākslas pasauli: galvenā varone Roze, no dzīves galvenās maģistrāles nomaldījusies trīsdesmitgadniece, nejauši satiekot jaunības mīlestību Kasparu, kurš strādā par būvdarbu vadītāju jaunā tilta celtniecības projektā, un mākslinieku Toru, pirmo reizi vēlas mainīties iepazītas mīlestības, ne biedru pāraudzināšanas dēļ. Personības spilgtuma ziņā Roze ir pārāka par tiem, ko satiek savā ceļā – viņa nekļūst līdzīga citiem, bet gan pati pakļauj tos. Aktrise Dita Lūriņa Rozi atveido kā ļoti pašpārliecinātu, mazliet bravūrīgu, asprātīgu, bet tajā pašā laikā ļoti sievišķīgu būtni, kas apzinās savu ietekmi pār vīriešiem. Pēc vārda kabatā viņai nav jāmeklē un, raiti risinot sarunas, sieviete ik pa brīdim izmet kādu dzēlīgu piezīmi vai joku. Taču tad, kad Roze iemīlas Torā, varone aktrises atveidojumā kļūst maiga, pakļāvīga un pat gatava upurēt savu ego.

Režisore izrādē svītrojusi tādus lugā minētus tēlus kā mūzikas kritiķis, mūzikas teorētiķis un mūzikas vēstrurniece, bez kuru klātbūtnes darba sarakstīšanas laikā jebkādas mākslinieciskās norises nebija iedomājamas – tie bija cenzētāji, kas “cīnījās” par mākslu, tīru no “kaitīgas ideoloģijas” un “pārprastas brīvības”. Mainīts arī lugas nobeigums, kas oriģinālā rezultētos kā happy end, Rozei paliekot kopā ar Kasparu. Izrāde sākas un beidzas ar skaisti smeldzīgo dziedājumu “Un tagad es projām eju”, vien Rozei pašai zinot vai nezinot, kurp vedīs viņas ceļš.

Varones pārdomu brīžos un kā fona mūzika šis motīvs ieskanas vairākkārt, apliecinot to, ka Roze ir un paliek sava ceļa gājēja – divdesmit, trīsdesmit un vabūt arī četrdesmit gados.

Trīsdesmitgadnieku tēma apspēlēta arī teātra īpašajā piedāvājumā – visi, kam šogad paliek 30 gadu, uzrādot personu apliecinošu dokumentu, jebkurā “Biļešu paradīzes” kasē biļeti uz šo izrādi var iegādāties ar 30% atlaidi.

Skats no izrādes "Man 30 gadu" // Foto – Kristaps Kalns

Stilizētā konstruktīvisma estētikā veidotā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, ko veiksmīgi papildina Arta Dzērves videoinstalācijas, raiti organizē izrādes norisi – viegli transformējamās konstrukcijas secīgi iezīmē dažādās darbības vietas – būvlaukumu, par kuru liecina milzu ceļamkrāns pie skatuves griestiem, kopmītnes, Kaspara un Tora dzīvokli, bāru.

Lai radītu būvlaukuma dunas un trokšņu atmosfēru, aktieri izmanto dažādus jaunbūvē esošus priekšmetus – sitot āmurus, gultņu atslēgas vai lāpstas pret metāla mucām un koka kastēm vai skaļi pārbīdot krēslus utt., tiek radīts ritmisks, konkrēto darbību raksturojošs troksnis (līdzīgi kā Alvja Hermaņa izrādē “Revidents”). Muzicēšanas aina, kas savas idejiskās saknes smēlusies no STOMP ritma grupas, pirmizrādē izpelnījās neviltotus skatītāju aplausus un bija izdevusies pārsteidzoši meistarīgi.

Kā neiztrūkstoša nodeva padomju laika valsts saimniecības attīstības plānošanā bija aģitbrigādes un dažādi aģitpropa elementi, kas ar vieglu ironiju apspēlēti arī izrādē – skatuves priekšplānā pie sienas redzams plakāts, uz kura lieliem burtiem rakstīts “Ej strādāt!”. Kostīmu māksliniece Keita strādniekus ietērpusi darba tērpos jeb prozodeždā [1] – platās blūzēs un kombinezonos, stilizējot tradicionāli attēlotos tēlus aģitplakātos. Kā pretstats šiem darba tērpiem ir meiteņu krāšņās, pasteļtoņos darinātās trapecveida minikleitiņas un attiecīgs matu sakārtojums, kas kā izteikta kontrkultūras zīme raksturo Amerikas 20. gs. 60. gadu modi. Informatīvi bagāta un izglītojoša ir arī izrādes programmiņa, kurā izskaidroti padomju laikam raksturīgi jēdzieni, kā, piemēram “kolektīvās kāzas”, “kopmītnes komandants”, “letkiss” u. c.

Iestudējumā gandrīz nepārtraukti – gan kā fona mūzika (“Cik labi, ja tu blakus man”, ”Mēs toreiz bieži braucām tālu prom…” u. c.), kā darbības virzītāja (“Dziesma par Rīgu” otrā cēliena sākumā), gan tēlu atklāsmē (“Šorīt no rīta redzu sauli debesīs”, “Vēl viens vārds”, “Pie tevis vēlos palikt”) – skan mūzika, kuru nenogurstoši izpilda Raimonds Pauls un pavadošā mūziķu grupa. Jāatzīst, ka labā līmenī mūziklā darbojas gandrīz viss aktieru ansamblis – gan dejojot stepu un letkisu, gan dziedot, gan iejūtoties tēlos. Ja vēl izdotos uzlabot dažu aktieru vokālās kvalitātes un dikciju, mūzikls ļoti iegūtu.

Izvairoties no klajas didaktikas, neieslīgstot socreālisma štampu interpretējumos, ar vieglu ironijas un gaiša humora devu, ar mazliet naivuma un romantikas ir tapusi izrāde par jauniem, enerģiskiem cilvēkiem, kuri tā laika ideoloģiskajos žņaugos no sirds ticēja “gaišajai nākotnei”.

Paredzu, ka skatītāju reakcijas uz šo mūziklu būs ļoti dažādas, jo tās producē atšķirīgas auditorijas – gan tie, kas piedzīvojuši 60. gadus, gan jaunieši, kas izrādi vēros kā kultūrvēsturisku fenomenu. Vecākajām paaudzēm mūzika uzburs pazīstamas pagātnes ainas, bet šodienas jaunajai paaudzei izrāde stāstīs par viņu vecāku cerību un sapņu laiku.

 


[1] Nosaukums radies no tā saucamā “darba tērpa” jeb prozodeždas – platas zilas blūzes un biksēm vai svārkiem, kuros uzstājās aģitbrigāžu mākslinieki, tā apzināti identificējoties ar skatītāju (visbiežāk – strādnieku) auditoriju. Šīs aģitbrigādes, sauktas par „Zilajām blūzēm”, uzstājās jebkurā vietā vai telpā, arī brīvā dabā, bez skatuves paaugstinājuma, savos priekšnesumos savienojot izklaides un politiskās audzināšanas funkcijas, un tematiski aptverot gan politiskas, gan ražošanas, kā arī sadzīves tēmas.

 

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • AKTIERIS 28.05.2018

    ''FANTASTISKA'' recenzija.'''Šājā izrādē bez Lūriņas ir arī citi aktieri?

  • Adiola 01.06.2018

    Izrāde bija laba, tikai 31.V. laikam skaņu operators bija slims, jo pārāk spalgo pastiprinājumu , sevišķi soprānu dziedāšanas laikā, neregulēja. Ausīs grieza, vārdus saprast nevarēja 7. rindā. Grasbergs bija izcils, Ančevskis, Anže, Siliņš lieliski.

  • evija 04.06.2018

    viss uzsvars likts uz R.Paulu , tērpiem, " stilošanu ". daudz par vienkāršu Nacionālajam teātrim

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt