Maija Svarinska 30.05.2018

Padarītais darbs

Skats no izrādes "Ivanovs!" // Foto – Daina Geidmane

Antona Čehova dramaturģija, kā zināms, ir mūžsenā konflikta starp inteliģenci un mietpilsoniskumu varens akords (starp citu, inteliģence – tas ir specifisks Krievijas impērijas vidē dzimis jēdziens), un tas padomju laikā teātra dižākajiem māksliniekiem pavēra iespēju radīt patiesi disidentiskas izrādes, kas sāpīgi šaustīja ar atskārtu par to, cik mokpilnā telpā mēs dzīvojam. To, protams, uzrādīja tikai īsteni skatuves meistari, kas pārvaldīja kodu, kā ietiekties Čehova dramaturģijas dziļumos, proti, mācēja no teksta izvilināt to zemteksta kontekstu, kas rada maģisko saikni starp lugas saturu un konkrēto laiku, kurā top izrāde. Piemēram, tie, kas redzējuši Ādolfa Šapiro slaveno izrādi “Ivanovs” (1975) Jaunatnes teātrī, kur galveno lomu izcili spēlēja Uldis Pūcītis, atcerieties: izrāde kā vaids – nav iespējams dzīvot šajā garīgi svešajā daudzbalsīgas klaboņas pieskandinātajā padomju tukšumā. Būdama Ļeņingradas teātra, kino un mūzikas institūta studente, aicināju noskatīties izrādi arī kursabiedrus un pasniedzējus, un daži no viņiem teica, ka Pūcīša Ivanovā var nojaust raudas arī par Latviju.

Tagad, pārlasot lugu pirms došanās uz Regnāra Vaivara izrādi, apmulsu. Garlaicīga mūsdienu realitātei. Bet varbūt režisors būs atradis kādas asociācijas ar tagadējo dzīvi Krievijā, kur arī daudzi cilvēki cieš, iesprostoti savā telpā? Grūti noticēt, ka Regnārs Vaivars iestudēs vienkāršu psiholoģisku drāmu par Ivanovu, kas karsti mīlējis, bet nu, pēc pieciem gadiem, savās jūtās atsalis, mokās sirdsapziņas pārmetumos un tagad 35 gadu vecumā konstatē, ka ir pilnībā iztukšots un ka viņa dzīvei vairs nav jēgas. Jā, tik tiešām to nav darījis. Ir atradis kaut ko citu – nudien negaidītu. Čehova luga “Ivanovs” tiek prezentēta kā “Vasaras nakts 2 rītausmās”. Pirmām kārtām, domāju, režisors apspēlē pašu vārdu Ivanovs. Proti, slāvu tautu Ivana Kupalas svētkus, kas veltīti vasaras saulgriežiem. Te tiek apspēlēti arī, kā pats režisors saka, “romantiskas ironijas piesātināti, krāšņi ražas svētki”. Ne velti mēs skatāmies divas rītausmas.

Darbība sākas ar troksni, aurošanu un soļu dipoņu. Varoņi gluži vai iebrūk iekšā pa skatītāju zāles ejām. Daudzi greznojušies slavenajos Kupalas vainagos, un visi skaļi skandē: “Ivanov! Ivanov!” Uz skatuves arī nav nekā tāda, kas atgādinātu Čehova lugas sadzīviskās norises. Dārza aleju un mājas terases vietā kā sava veida nocirsta sapņa simbols rēgojas cirsma ar celmu stumbeņiem, kas tagad gana labi noder kā soliņi un galdiņi (scenogrāfi Regnārs Vaivars, Toms Grīnbergs). Pēc tam skatuves dibenplānā uzrodas rati ar daždažādiem ķirbjiem un citiem dārzeņiem un augļiem. Vēlāk jau darbības otrajā daļā parādās vairākas lielas siena gubas, tāpat arī daudzas citas režijas scenogrāfiski apspēlētas detaļas. Saista arī kostīmu mākslinieces Madaras Botmanes amizantā košumā apsmaidītais varoņu ietērps vai, piemēram, muižnieču tipināšana basām kājām, kā tas bijis ierasts svētkos – Duhov deņ [1].

Spēj tik uztvert sasauces ar citu tautu tradīcijām, kā, piemēram, spēlītes ar ķirbjiem, kas nevilšus atsauc atmiņā Helovīna trakulības, vai citātus no citu režisoru izrādēm.

Teiksim, klavieru rinda, kas aizgūta no Vladislava Nastavševa izrādes “Peldošie-ceļojošie”, vai arī viņa balss biklā lirisma imitācija no izrādes “Asins kāzas”. Jā, ir daudz visa kā, ko skatīties un klausīties (muzikālais konsultants Juris Vaivods). Taču nav nekā, par ko pārdzīvot, just līdzi un domāt.

Skats no izrādes "Ivanovs!" // Foto – Daina Geidmane

Vienīgais, kas no tiesas raisa profesionālu interesi, – aktieru spēle. Piemēram, Babakina Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidojumā. Pavisam nesen “Teātra Vēstnesī” rakstīju par Maiju Doveiku, ka viņa ir aktrise bez robežām. To pašu gribu teikt arī par Ķuzuli-Skrastiņu. Katrā lomā viņa uziet precīzu sava varoņa atveides kā iekšējo, tā ārējo stiegrojumu, radot tēlu, kas ir saskaņā ar autora un režisora ieceri, taču vienlaikus tajā saglabā savu pašas redzējumu. Tādēļ ir spēles vienreizīgums. Lūk, šajā izrādē viņa spēlē īstenu Babakinu. Ieklausieties varones vārdā! Bāba arī tiek radīta. Taču nebūt ne šabloniska, bet pilnīgi individuālā tvērumā, savā skatījumā. Tirgoņa meita, ieprecējusies muižniekos, tagad atraitne un, kā lugā teikts, īsts bumbulītis, jaukumiņš, gurķītis. Skatoties neviļus nāk prātā cita viņas varone no Čehova lugas “Kaija” – smalka garīguma cauraustā Ņina. Ko lai saka, varens radošs diapazons.

Atraisīti strādā arī Juris Bartkevičs. Viņš spēlē grāfu Šabeļski, kuram nav naudas, bet ir tituls, tādēļ Babakina būtu ar mieru kļūt par viņa sievu. Vispār, kā jau esmu rakstījusi, Bartkevičam aizsācies jauns daiļrades posms. Aktieris tagad ne tik daudz balstās uz paša izstrādātajiem štampiem, cik pievēršas jaunā meklējumiem. Tādēļ šeit, tāpat kā Dmitrija Petrenko izrādē “Atzīšanās”, viņa varonis ir patiesi dzīvs: jokainais grāfs jancīgajās baltajās biksēs ar pilnu krūti metas dzīvot pilnvērtīgi.

Pārliecina arī Artis Robežnieks Ļebeģeva lomā. Labsirdīgs, sava beztiesiskuma un gļēvulības nomākts vīrišķis zem sievas tupeles. Viņa sievu Zinaīdu Savišnu spēlē Vita Vārpiņa. Spēlē viegli, tā sakot, bez problēmām. Kas tekstā dots, tas arī tiek atainots ar pārliecinošu intonāciju un atbilstīgu sejas izteiksmi. Naudas verdzene un ģimenes vadone. Citiem vārdiem, iesīkstējuša skopuļa tips. Tipa robežas nav pārkāpusi arī Indra Briķe. Aktīva, piemīlīga večiņa, kas gan azartiski uzraus kāršu spēli, gan savedējas lomu pamēģinās. Kad Avdotja parādās uz skatuves, tā uzreiz ir priekšplānā redzama un dzirdama, bet, tiklīdz aiziet, tūlīt arī pagaist, kā nebijusi.

Laurim Dzelzītim ir atļauts smīdināt publiku vai, precīzāk, viņš tiek uz to vedināts. Viņš tēlo Ivanova muižas pārvaldnieku Borkinu. Tēlo atraisīti, ar aizrautību, vēl jo īpaši uzsvērti tāpēc, ka Borkins ir sava veida avantūrists, kura galvā kādas tik nerodas idejas, kā tikt pie naudas. Līdz ar to lieliskajam aktierim Dzelzītim ir viela, par ko mēli trīt, plosīties, uzjautrināt citus un pašam sevi izklaidēt. Gintam Grāvelim iejusties Ļvova lomā, domāju, ir tikpat interesanti. Cilvēks, kas mēdz visus citus vainot negodprātībā, bet jo sevišķi necieš Ivanovu.

Šī ārsta ārienē šķietami jaušami ebreja vaibsti, droši vien tādēļ viņš jo īpaši pārdzīvo par Annu, un varbūt tieši tādēļ Regnārs Vaivars atļāvies izmainīt visas Čehova lugas beigu versijas (pirmajā Ivanovs mirst ar infarktu, otrajā, tas ir, tagadējā, Ivanovs izdara pašnāvību), ļaujot sev spēlēties ar lugas finālu.

Vietumis pārrakstītā luga ieviesusi korekcijas arī vairākās lomās. Piemēram, jauniņā Saša, ko tēlo Anete Krasovska, ir dzīvespriecīga, rosīga, mīl Ivanovu. Aktrises spēle pārliecina, ka viņas Saša ir gudra un godīga. Tomēr viņas varone nespēj kļūt par to Sašu, kas saskaņā ar Čehova lugu beigās saprot, ka viņai Ivanovs nemaz nav vajadzīgs. To neļauj Regnāra Vaivara korekcijas. Žēl. Sašas vilšanās tā saucamajā krievu Hamletā ir interesanta tēma.

Ivanovs –  Artūrs Skrastiņš, Saša – Anete Krasovska // Foto – Daina Geidmane

Daudz grūtāk veidot tēlu, manuprāt, ir Kristīnei Nevarauskai. Tā ir viena no visdramatiskākajām lomām – Anna, proti, jaunā ebrejiete Zāra, kas aiz mīlestības pret Ivanovu ir atteikusies no radniecības saitēm, ticības un tagad mirst ar diloni. Anna būtībā ir pilnīgi viena, vecāki vairs negrib viņu ne redzēt, Ivanovs arī vairs nemīl un sirdsapziņas mokās katru vakaru raujas projām no mājām. Šīs vientulības sāpes aktrise arī psiholoģiski centīgi ataino. Taču Nevarauskai nav dots iedziļināties varones dvēselē. Lai nu kā būtu, bet, manuprāt, fakts paliek fakts, ka aktrise ar savu spēli neraisa skatītāju līdzjūtību pret varoni. Tomēr paturēsim prātā, ka režisors ir brīdinājis, ka skatāmies “romantiskas ironijas piesātinātus svētkus”. Kāda gan te nepieciešama līdzjūtība?

Bet kā šajos svētkos jūtas Artūra Skrastiņa četrdesmitgadīgais Ivanovs? Grūti pateikt.

Čehova lugā, kad pirmoreiz ieraugām varoni, viņš lasa grāmatu, bet te ēd arbūzu. Ēd kā bomzis: nazis sākumā ir, bet tad kaut kur pazūd, un tagad nākas no arbūza mīkstumu ar pirkstiem izgrebt. Izķeksē ar pirkstu, iebāž mutē un atkal ķeksē. Inteliģenti taču, vai ne? Tiesa, apģērbts patiesi eleganti un ar to atšķiras no citiem vīriešiem. Kopējā balagānā arī piedalās bez iedvesmas, sarunās ar citiem vairāk klāstīdams par savas dzīves skumjām. Skaidrs ir viens – garlaikojas, nīkuļo. Tikai grūti saprast – kurš? Ivanovs vai Skrastiņš?

Iznākumā arī es nesapratu, kā vārdā šī Čehova luga iestudēta. Taču Regnārs Vaivars man reiz ļoti stingri pateica: “.. es netaisu izrādi – kā vārdā. Es taisu darbus.” [2] Tā ka ejiet un skatieties paveikto darbu! Ir patiešām daudz, ko redzēt. Vainagi galvās vien ir ko vērts!

 


[1] Pareizticīgo svētki Duhov deņ jeb Vasarsvētki.
[2] Gribu pumpēt muskuļus kā režisors. Intervija ar Regnāru Vaivaru. Teātra Vēstnesis, 2017, Nr.1.

 

Atsauksmes

  • Kāds labs vārds 30.05.2018

    Regnārs Vaivars ir izcils profesionālis, taču šoreiz kaut kas nesaslēdzās. Tā gadās. Arī Vladislavam Nastavševam ne visas izrādes ir ģeniālas

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt