Signe Strautmane 04.10.2012

Jaunais kino iziet dzīvē

Teātra festivāla Patriarha rudens ietvaros 2. oktobrī bija skatāms arī kino režijas un operatormākslas programmu šā gada absolventu pēdējo divu gadu veikums, t.sk., trīs diplomdarbu filmas: Zanes Frolovas un Pētera Sudakova Izmēģinājuma aģente, Renāra Horsta un Jāņa Ābeles Svešums un Kristapa Krūmiņa un Aleksandra Grebņeva Siltums. Gan šīs, gan arī citas diplomdarbu filmas vēl būs iespēja redzēt, jo šobrīd notiek aktīvs darbs pie bakalaura filmu skates, kas paredzēta šoruden no 26. - 28. novembrim kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē.

LKA pirms četriem gadiem uzņēma studētgribētājus divās apakšprogrammās: Filmu režija un TV, kino un video operatora māksla. Katrai no specialitātēm bija savs mācību saturs, bet filmas viņi radīja kopā, veidojot veiksmīgu starpprogrammu sadarbības modeli. Filmu režisoru un operatoru apmācība, atšķirībā no citām LKA programmām, kas lielākoties ir teorētiska rakstura, ir dārgs process ne tikai Akadēmijai, bet, galvenokārt, pašiem studentiem, jo, uzņemot pat visvienkāršāko filmu, jārēķinās ar izmaksām, kuras akadēmija nevar nosegt. Ja filmēšanai un montāžai nepieciešamo tehniku akadēmija var vismaz daļēji nodrošināt, arī aktierus nereti var iesaistīt bez maksas, tad, piemēram, tāda izmaksu tāmes pozīcija kā degviela (izbraukumiem uz filmēšanas vietām ārpus Rīgas) studentiem jāmeklē pašiem. Salīdzinoši liels atbalsts, gan tikai bakalaura darbiem, var nākt no Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF), cenšas palīdzēt arī Rīgas Dome un privātie uzņēmēji, bet šeit viss atkarīgs no studentu pārliecināšanas spējām un projekta kvalitātes, jo atgūt līdzekļus, filmu izrādot, diemžēl nav iespējams. Tāpēc tieši finansiālo līdzekļu ierobežotība lielā mērā nosaka to, cik gara būs filma un kādos apstākļos filmēta, kas beigu beigās var ietekmēt filmas kvalitāti kopumā. Neskatoties uz producēšanas grūtībām, filmas ir tapušas, turklāt labas.

Režisores Zanes Frolovas un operatora Pētera Sudakova kopdarbs, filma Izmēģinājuma aģente, lai arī tikai 15 minūtes gara, tapa ilgi un ieguldīts milzu darbs: scenārija izstrāde, producēšana, filmēšana un montāža, un tas aizņēma apmēram gadu. Kā atzinās pati režisore, visvairāk laika aizņēma scenārija izstrāde un producēšana, bet pats filmēšanas posms bijis salīdzinoši īss, jo veikti pamatīgi sagatavošanās darbi, kuru laikā precīzi izplānots katrs kadrs. Aktieru izvēlē Zane parasti ir ļoti uzmanīga, un dažkārt piemērota tēlotāja meklējumi mēdz ieilgt, bet šajā gadījumā režisore jau pirms scenārija detalizētas izstrādes zinājusi, ka vēlas galvenajā lomā redzēt Lauru Ivanovu, kas nav profesionāla aktrise, bet piesaistījusi ar savu vizuālo tēlu un personību. Lai arī filmā risinātie notikumi ir izdomāti, Janas Frolovas tēls, viņas attiecības ar tēvu un apkārtējo pasauli vispār, lielā mērā veidots, izmantojot Zani kā prototipu (ne velti režisores un varones uzvārdi ir vienādi). Stāsts mums tiek atklāts caur tā galveno varoni divdesmitgadīgo Janu Frolovu, kas nonākusi policijas iecirknī un tiek nopratināta saistībā ar viņai pazīstama narkotiku dīlera lietu. Kolorītā un vieglprātīgā Jana, koķetējot ar policijas darbiniekiem, palēnām atklāj savas rīcības motīvus, kāpēc iesaistījusies policijas operācijā, kuras mērķis bijis notvert Danielu. Taču operācija, pēc visa spriežot, ir izgāzusies un nu Janai ir jāsniedz paskaidrojumi. Lai arī filma kopumā ir humoristiska, tajā ievīta arī skumjāka nots, proti, Janas attiecības ar tēvu, kas daļēji izskaidro Janas attieksmi pret cilvēkiem un dzīvi kopumā. Zane Frolova šobrīd darbojas kā režisora asistente pie Andra Gaujas topošās filmas Izlaiduma gads.

Arī Renāra Horsta un Jāņa Ābeles filmai Svešums ir savs tapšanas stāsts. Scenārijs veidojies pakāpeniski ilgākā laika posmā, bet pati filmēšana noritējusi salīdzinoši ātri – pusotra mēneša laikā materiāls bijis safilmēts. Montāžas process turpinājās vēl pēc bakalaura darba aizstāvēšanas, apliecinot Renāra rūpīgo pieeju darbam un vēlmi noslīpēt filmu līdz pilnībai. Prasības pret aktieriem bijušas augstas – režisors vēlējies jaunus aktierus ar pieredzi, svarīga bijusi arī laba sastrādāšanās, tāpēc aktieri ņemti no Latvijas Nacionālā teātra, ar kuru Renāram jau bijusi veiksmīga sadarbība citos projektos. Izmaksu ziņā filma sanākusi salīdzinoši lēta, jo aktieri palīdzējuši, neprasot samaksu, no darba brīvajā laikā, kā arī filmēšana lielākoties noritējusi interjeros, kur nav jārēķinās ar dabas untumiem. Sekojot profesora Krilova ieteikumiem, Renārs sižetu veidojis ņemot par pamatu personisko pieredzi – šajā gadījumā bezcerības sajūtu. 22 minūšu filmas centrā ir jauns vīrietis, kura paviršajai attieksmei pret savu dzīvi pakāpeniski tiek atklāts motīvs – smagas traumas rezultātā veiksmīga hokejista karjerai ir pārvilkta svītra. Lai arī filmas autori centušies ieviest cerību puiša dzīvē jaukas meitenes izskatā, spriežot pēc nobeiguma, varoņa sirds tomēr paliks hokeja hallē, kaut arī skatītāju rindās.

Filmu programmu noslēdza Kristapa Krūmiņa un Aleksandra Grebņeva filma Siltums. Te uzreiz jāatzīmē, ka operators Aleksandrs Grebņevs, atšķirībā no pārējiem diviem amata brāļiem, nav šā gada akadēmijas beidzējs, bet ir jau pietiekoši pieredzējis un jau atzīts sava aroda meistars (visplašāk pazīstams ar operatora darbu Andra Gaujas filmā Ģimenes lietas). Arī Kristaps darbu pie filmas pilnveidošanas turpina vēl pēc bakalaura aizstāvēšanas, jo tas nav tikai kārtējais mācību darbs paveikts tikai ķeksīša pēc, bet gan reāls mākslas darbs, ko ievietot savā portfolio. Šī filma ir dziļi personiska tās autoram, jo sižets veidots, balstoties uz paša piedzīvoto bērnībā, līdz ar to aktieru izvēlē lielu lomu nospēlēja to līdzība ar Kristapa tuviniekiem un atmiņām par sevi bērnībā. Filmas budžets, pateicoties atbalstam no VKKF un LKA, bija salīdzinoši liels, tāpēc bija iespējams izmantot gan kastinga aģentūras pakalpojumus, gan lietot kvalitatīvāku tehniku. Filma ir interesanta ar puikas tēmu, kas latviešu kino mākslā jau ir zināma un iepriekš apskatīta vismaz divas reizes – vispirms, Aivara Freimaņa filmā Puika un vēlāk arī Jāņa Streiča darbā Cilvēka bērns. Kristaps piedāvā savu versiju, uzsvaru liekot uz puikas pirmo saskaršanos ar tuva cilvēka nāvi. Šī ir no tām filmām, kurā stāsts labi atklātos, ja to skatītos arī bez skaņas, jo runātajam tekstam, mūzikai un citiem trokšņiem ir, manuprāt, margināla nozīme, gandrīz viss tiek pateikts ar aktieru darbības, kadru kompozīcijas, kameras kustības un gaismas palīdzību.

Cerēsim, ka sarežģītie finansiālie apstākļi un citas producēšanas grūtības kino nozarē nebūs par šķērsli jaunajiem māksliniekiem atteikties turpināt iesākto radošo darbību. Patīkama tendence ir saskatāma attiecībā uz aktieru izvēli – tā ir ļoti prasīga un neaprobežojas tikai ar aktieru piemeklēšanu no vietējiem teātriem, tāpēc ir patīkami skatīties filmas, kurās nav tikai redzētas sejas, bet skatāmi arī mazpazīstami aktieri vai pat tādi tēlotāji, kas to dara pirmo reizi vai ar nelielu pieredzi, bet sava dabiskā talanta dēļ izskatās uz ekrāna nereti labāk kā profesionāļi. Gaidīsim filmu skati novembrī, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par jaunās kino mākslinieku paaudzes esošajiem sasniegumiem un iespējamo potenciālu veidot un attīstīt latviešu kino kultūru.

 

* Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt