Gundega Saulīte 12.06.2018

Varoni meklējot

Skats no izrādes “Mežainis” // Foto – Kristaps Kalns

Kad pirms vairākiem gadiem mūsu saziņas līdzekļos parādījās ziņa par Baloža un Sīļa “ Mežaiņa” iestudējumu Kauņas Drāmas teātrī, to pavadīja zināma netaisnības izjūta. Netaisnība pret autoriem, kuru oriģinālo ideju nav paguvis uzķert mūsu teātris, un netaisnība pret Latvijas skatītājiem, kuriem iet secen šī oriģināldarba iepazīšana un novērtējums. Tagad, kad “Mežainis” caur Kauņu ir nonācis savās mājās un tā jaunais skatuves variants tiek spēlēts Nacionālā teātra Jaunajā zālē, šī netaisnības izjūta zināmā mērā atkāpusies.

Mūsu priekšā ir trīs stundu garš skatuves darbs, ko iemieso astoņi aktieri, tas tiek izspēlēts Uģa Bērziņa scenogrāfijā, komponists Edgars Raginskis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Darbības ritējuma nodrošināšanā ik pa brīdim pārsteigumus sagādā scenogrāfijas uzbūve. Uzrunā gan tās faktūra (koka siena ar durvīm), gan spēles telpas šķietami bezgalīgās pārveidošanas iespējas, gan lakonisms detaļās, centrā atstājot vienkāršu koka galdu – mājas un ģimenes simbolu. Savukārt plaknē veidotie koka stumbru silueti – meža metafora – spēj būt gan neuzkrītoši, gan iezaigoties rīta saules spožumā.

Stāsts, ko rosinājis konkrēts fakts – Jāņa Pīnupa iznākšana no meža pēc piecdesmit gadu slēpšanās –, pats par sevi ir tik būtisks mūsdienu latviešu dramaturģijā. Gan ar pievēršanos aktualitātei, gan ar iespēju problēmas risinājumā dokumentālo faktu izmantot plašāku psiholoģisku un sociālu sakarību atainojumā. Zinot tandēma Balodis-Sīlis īpašo interesi par skatuves līdzekļiem atklātu dokumentalitāti, par detaļu un norišu īstumu, par tieksmi uz paradoksālām atziņām, “Mežaiņa” iestudējums jau pirms pirmizrādes saasināja interesi kā darbs ar nenoliedzamu problēmu un mākslinieciskās izteiksmes potenciālu. Pēc divkāršas noskatīšanās neņemos apgalvot, ka šis potenciāls būtu izmantots simtprocentīgi.

Skats no izrādes "Mežainis" // Foto – Kristaps Kalns

Izrādes sākums, kā arī beigu epizode tiek pasniegts tādā kā neobligātā spēles paņēmienā, kas drīzāk atgādina teātra sabiedrībā labi pazīstamu jēdzienu – “kāpostnieks” (krieviski – kapustņik): amizēšanās ar publiku, spēlēsim vai nespēlēsim, varbūt kādu gaidīsim… Līdz skatītāju priekšā pēc dažu mirkļu prombūtnes atkal parādās Arturs Krūzkops, pārtapis par Andžeju Gobu. Viņš turpmāk būs visu notikumu virzītājs – stāstnieks, turklāt viņa veidols nepārprotami atgādina reālitātē eksistējošā autora Jāņa Baloža ārieni. Tālāk spēle kļūst nopietnāka, kaut gan neobligātais kāpostnieks ik pa brīdim sevi atgādina, piemēram, skatā ar ārzemju žurnālistiem vai pārlieku izstieptā ainā, kur radiobalsis pārtop priekšstatos par reāliem cilvēkiem.

Lugas un līdz ar to iestudējuma gaitā jo cieši savītas divas līnijas. Pirmā – Andžeja Gobas meklējumu ceļš, lai iegūtu liecības par Jāņa (lugā – Pugača) likteni, par viņa rīcību un tās motīviem. Otra līnija ir negarās epizodēs izspēlēts meklētāja priekšstats par to, kā varēja notikt. Jo tālāk risinās vēstures ainas, jo vairāk tās tuvinās liktenīgajam 1995. gadam, kad pēc padomju armijas aiziešanas mūsu “mežainis” nolēma atgriezties legālajā dzīvē, jo nopietnāk Artura Krūzkopa atveidoto meklētāju nomoka jautājums: kas tad īsti bija Jānis? Aizkustinoši skaudra, patiesa un mīļa ir atrastā atbilde – no visiem viņam piedēvētajiem apzīmējumiem, patiess izrādās ir tikai tas, ka viņš bija brālis. Ne mežabrālis, ne brīvības cīnītājs, ne idejas pārņemts taisnības kareivis. Brālis savai māsai un savam brālim. Un arī vaininieks viņu izpostītajās dzīvēs – šī atziņa gan vārdos netiek izteikta, bet tā izrādē skan jo spēcīgi. Pietiek tikai ieskatīties, cik satraukta un saviļņota Lolitas Caukas Veronika – Jāņa māsa vecumdienās – mēģina paņemt rokās vecākā brāļa dzimtas mazāko atvasīti, autiņos ievīstītu kunkulīti, lai skatītājs saņemtu emocionālo vēstījumu par šīs sievietes mūža bilanci. Tukšums, veltīgi nodzīvoti gadi.

Problēmas, ko izrādē “iedēstījuši” abi tās autori (ar nolūku par autoriem uzskatu tieši ciešo dramaturga un režisora tandēmu), saistās gan ar bailēm, kas gadu gaitā vajājušas Jāni un viņa tuviniekus, gan ar brīvības jēdzienu. Ja bailes no varas iestāžu represijām vai nevēlēšanās sastapties ar padomju armijas pārstāvjiem liedza “nākt ārā no meža”, tad, mazpamazām sekojot faktiem, Andžejs noskaidro – nekāda meža jau nemaz nebija, Jānis pusslepeni gandrīz pa māju vien dzīvojis… Un ko gan dod formāla brīvība, kad jau jaunākajos laikos Jānim pēc pases jādzenas kā pa elles lokiem?

Prasme pašu nosauktās problēmas pārvērst paradoksā, darbībai piešķirot brīžam ironisku, brīžam gandrīz vai traģikomisku iekrāsojumu, autoriem labi padodas.

To labprāt uztver arī skatītāji zālē, atzinīgi novērtējot izrādes veidotāju vēlmi runāt par dzīvi nevis kā par nemitīgu ciešanu ieleju, bet daudzas epizodes atklāt arī no smieklīgās puses. Taču lielākā iestudējuma problēma saistīta ar monotono darbības ritējumu, kur vienā plūdumā satek svarīgākais ar mazāk svarīgo – tā vien šķiet, ka daudzās epizodēs bijis grūti atsacīties no amizantiem spēles teātra atradumiem, no vēl un vēl kādas pārtapšanas, no jestri izspēlētām ainām. Līdz ar to sižeta vēstījums noslīkst visumā omulīgās epizodēs, iztēles un vīziju ainās, bet izrādei pietrūkst groda mugurkaula. Un vēstij par cilvēku, ko laikmets, apstākļi un paša izvēle padarīja par tukšu niecību, pietrūkst asuma. Viss notiek tik atsvešināti – ir skumji, ir smieklīgi, bet nav sāpīgi.

Jānis jaunībā – Kaspars Aniņš, Veronika jaunībā – Madara Botmane, Veronika vecumdienās – Lolita Cauka, Jānis vecumdienās – Uldis Dumpis // Foto – Kristaps Kalns

Nenoliedzami augstas raudzes teatralitātes diktēta ir ansambļa aktieru prasme dažu mirkļu laikā pārtapt par atšķirīgām personām. Apbrīnas vērts ir Ingas Misānes-Grasbergas starojums, ko viņa ienes īsajās epizodēs, kaut vai tajā, kad atvadās no nejauši sastaptā Jāņa, kuru nekad vairs savā dzīvē neredzēs. Vai citā – ar zīdaini rokās piepildītas ģimenes mātes apziņā, kad kopā ar vīru un bērniem apciemo Veroniku un nekad neredzēto Jāni. Un kur tad vēl baiļu pārņemtā Veronikas kaimiņiene pēckara epizodē vai savam pienākuma koncentrējusies atmodas laiku arhivāre! Vairākos tēlos veikli pārtop arī Madara Botmane, kas sākuma daļā iemieso Jāņa māsu Veroniku un viņas pārliecību par ziedošanos brāļa labā. Spilgtas epizodes ir gan Ivaram Kļavinskim, gan Jānim Kronim.

Iznāk tā, ka par galveno varoni kļūst Artura Krūzkopa Stāstnieks un par galveno problēmu – viņa ceļš pretī patiesībai. Aktieris savu uzdevumu veic veikli un atbrīvoti, brīžam ar tīkamu atjautu.

Kad pirmajā daļā Jāni iemieso Kaspars Aniņš, īsajās epizodēs gūstam priekšstatu par klusu savrupnieku ar noslēpumainu smaidu. Otrajā pusē Jānis ir Uldis Dumpis; viņš ir gan savādnieks, gan cilvēks, kurš paradis daudz gaidīt no citiem, tajā pašā laikā lepni samierinoties ar savu vientulību.

Iespējams, ka ielaužos teritorijā, kas izrādes veidotājus nemaz nav interesējusi, taču “Mežainī” vairāk uzmanības tiek veltīts notikumiem ap stāsta varoņiem, tā sakot, laikmetu jezgai, mazāk – pašam Jānim, tam, kas notiek viņa prātā un sirdī. Tas nav pārmetums izvēlētajam spēles stilam vai žanram, tomēr vēlēšanās pēc varoņa atklāsmes dziļuma paliek nepiepildīta.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt