Ilze Kļaviņa 15.06.2018

Vēstures fragmentu etīdes

Pērlīte – Ilze Trukšāne // Foto – Ziedonis Safronovs

Liepājas teātra sezonas priekšpēdējam jauniestudējumam – režisora Dmitrija Petrenko darbam “Kur pazuda saimnieks?” par spēles telpu izvēlēta Liepājas koncertzāles “Lielais Dzintars” Eksperimentālā skatuve. Izrādes pamatā ir lasītāju un kritiķu atzinību saņēmusī Paula Bankovska grāmata [1] ar tādu pašu nosaukumu. Skatuves interpretācijai izvēlēti seši no trīspadsmit krājumā apkopotiem stāstiem ar dramatisku 20. gadsimta Latvijas vēstures notikumu atainojumiem. Bankovska grāmata inscenējumam šķiet pateicīga, jo tajā iezīmēta dramatiska spriedze starp vēstures hrestomātijas “lielajiem” notikumiem un individuāli konkrētiem stāstu varoņiem – dzīvniekiem. Kontrasti starp pretmetiem – individuālais-kopīgais, svarīgais-nesvarīgais, personiskais-bezpersoniskais – piedāvā daudzveidīgas interpretācijas iespējas. Stāstu centrālie tēli – dzīvnieki – daiļrunīgos monologos apraksta un no sava uztveres viedokļa apcer cilvēku uzvedību un atgadījumus, vienlaikus paliekot mēmi liecinieki, jo nesaprot notikumu patieso vēsturisko nozīmi. Katram stāstam Pauls Bankovskis pievienojis arī “atslēgu” – īsu, kodolīgu skaidrojumu par stāstam piesaistītajiem dokumentāliem faktiem. Skaidrojumi parādās arī pēc katras izrādes etīdes kā titru uzraksts, kas papildina konkrēto notikumu ar vispārinošu izziņu. “Pazaudētais saimnieks” ir mākslinieciski ietilpīga metafora, kas emocionāli iedarbīgā veidā paplašina izpratni par vēstures upuriem kā tādiem.

Savukārt izrāde netiecas ne uz dramatisku vispārinājumu, ne uz sasaisti ar dokumentalitāti, par iestudējuma konkrēto ieceri režisors saka: “Mans mērķis nav iestudēt grāmatu un izstāstīt visu Latvijas vēsturi, bet atlasīt tos stāstus, kas visvairāk interesē mani un aktierus, jo šī izrāde top ar viņiem līdzautorībā. Mēs lasījām visus stāstus, man bija svarīgi dzirdēt, kas viņus aizkustina, kas viņos visvairāk rezonē.” [2]

Uzsvars uz aktieru profesionālu autorību dara savu – nelielajā kamerizrādē katrs no trim aktieriem nospēlē vairākas spilgtas solo lomas dzīvnieku tēlos.

Par iestudējuma žanru izvēlētais apzīmējums “stāsti par dzīvi un vēsturi” centrā izvirza stāstnieku. Vienlaikus aprakstītos notikumus ilustrē fonā darbojošies “vēsturiski” epizodiski personāži. Tā kā par tiem tiek vēstīts no dzīvnieka subjektīvā skatupunkta, tad to darbībai ir nereālistiskas (groteskas, deformētas) izpausmes.

Deformētajam subjektīvajam atveidojuma konceptam būtiski palīdz gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa darbs, kas ar gaismām no augšas vai sāniem otrā plāna personāžiem tīši atņem “apjomu”, panākot kontrastainu, gandrīz melnbaltu rēgainu efektu. Arī scenogrāfe un kostīmu māksliniece Marija Ulmane ievēro melnbalti klasisku tonalitāti, uz kuras fona īpaši izceļas krāsainās žaketes, kas vienlaikus ļauj aktieriem veikli pārģērbties nākamajai epizodei un precīzi apzīmē atšķirīgos tipāžus. Tomēr mērķtiecīgi, iespējams, būtu īstenot dzīvnieku redzei raksturīgu monohromu attēlu – dzīvnieki taču krāsas neatšķir.

Skatuves ierobežojošās sienas viscaur klātas ar netīrām apdrupušām pelēkām flīzēm, kas darbības vietu pielīdzina neremontēta veikala, dušas vai pirts telpai. Par galvenajiem spēles izteiksmes līdzekļiem kļūst rekvizīti – sētnieka slota, grāmatu saiņi, auklu mudžeklis, gaļas lete.

Runcis – Kaspars Kārkliņš, dzejnieki – Ilze Trukšāne, Armands Kaušelis // Foto – Ziedonis Safronovs

Kā izrādē, tā grāmatā stāstu secībā ievērota vēstures hronoloģija, sākot no 19. gadsimta līdz jaunākiem laikiem. Pirmā epizode, kuras centrā ir Kaspara Kārkliņa runcis, vārdā Resnais, ir vienīgā, kas jēdzieniski nav saistīta ar politiskiem notikumiem. Kaķa saimniekus – dzejnieku pāri – spēlē Ilze Trukšāne un Armands Kaušelis, viņi atveido atsevišķas īpašības, vispārināti un attālināti atgādinot Raini (pašpietiekams poza, iekšēji koncentrēts noskaņojums, romantiska intonācija) un Aspaziju (pārspīlēts darbīgums, valšķīga stāja). Aktieru trio darbojas intriģējoši, liekot sasprindzināt uzmanību uz katru kustības centimetru un balss modulāciju. Kārkliņš veido runča stāstu par dzejniekiem no sava tēla – paslinka, neambicioza, lēna mājas kaķa pozīcijām. Aktierim izdodas radīt arī to netveramo sajūtu, ka viņa spēlētais varonis ir dziļāks, gudrāks un nepārprotami nozīmīgāks par dokumentāli iezīmētajiem varoņiem.

Epizode “Maestro” spilgti atklāj Bankovska paņēmienu – par galveno varoni ieceļot novērotāju, caur to arī jēdzieniski tiek atklāta vēstures apgrieztā kārtība, kurā cilvēks ir tikai epizodiska parādība varas priekšā. Liecinieks Papagailis izklāsta notikumus par čekistu ierašanos un mūziķa Graviņa jaunskunga apcietināšanu, kuru 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju, līdzīgi kā citus, kopumā 15 000 Latvijas iedzīvotājus, arestē, lai ar varu aizvestu uz Sibīriju. Pārpratums par atrasto munīciju (“gandrīz ierocis”) griestu lampā, kur atsvara vietā nevainīgi izmantotas skrošu svins, no putna mutes jēdzieniski izskan īpaši šausminoši. Armanda Kaušeļa atveidotais izsmalcinātais Papagailis, zīmīgi tērpts operas orķestra muzikanta (šeit nolasāms attāls mājiens par inteliģences izsūtīšanu) melnbaltā kostīmā ar žabo, pēc čekistu un saimnieka aiziešanas paliek iesprostots būrī. Viņa optimisms par gaidāmo saimnieka atgriešanos (“Nekas, kad Graviņa jaunskungs pārnāks, pabaros mani un sēdīsies pie klavierēm, tad gan mēs atkal pamuzicēsim”) rada pilnīgu absurda sajūtu.

Pārliecinoši dramatiski izveidota epizode par vistiņu Pērlīti un viņas saimnieku zēnu Leo. Attiecību stāsts attēlots ar izteiksmīgām mizanscēnām un precīzu balansu starp galveno plānu un fona notikumiem. Ilzes Trukšānes jutīgais monologs atklāj trausli izlutinātas, sievišķi smalkas būtnes raksturu, savukārt ebreja puisēna iekšējos cīniņus starp vēlēšanos palikt un pienākumu aiziet no Pērlītes savā bezvārdu lomā organiski nospēlē Kaspars Kārkliņš. Etīdē iedarbīga ir arī baltās kleitiņas zīme.

Epizodē par veco zirgu Melno Ansi aizkustinošas ir Kaušeļa uzburtās siltās atmiņu gleznas par romantisko jaunības laiku (“Iejūdza mani spožajos atsperratos, krāsainas lentītes plīvoja vējā, zvaniņi zvanīja, Miroslavs dziedāja, Zora smaidīja, un viņu bērni – Bogdans, Pēters, Vita un Lola – smējās un spiedza.”). Viņa intonācijai kontrastā nospēlētie fona personāži – Kaspara Kārkliņa un Ilzes Trukšānes kolhoza grāmatvedis un partordze-čekiste, kuri darbojas bezjūtīgi mehāniski, lietišķi un ar krietnu devu ekscentrikas, – rada vispārīgu priekšstatu par padomju kolektivizācijas iznīcinošo garu.

Skats no izrādes "Kur palika saimnieks?" // Foto – Ziedonis Safronovs

Stāsts “Cūka tāda” turpina tēmu par 20. gadsimta 50. gadu Latvijas vēstures patieso ainu, mainot vietām dzīvniekus kā jūtīgas būtnes un cilvēkus kā lopus. Starp padomju kolhoza slaucējām un cūkām tēlaini vilktas salīdzinošas paralēles, jo cik pirmajām padomju laika tipiskais dzērājs Žanis šķiet degradēts, tik otrajām – cēls un gudrs (“Varbūt nu jau viņš ir zinātņu doktors? – Jā, no viņa iznāktu īsta doktora desa.”). Brīžiem šajā epizodē vēlme sadzīviskajā līmenī ietilpināt vēstures telpas abstrakto būtību tomēr rada izkāpinātu spriedzi starp tekstu un aktierisko darbību. Kamerspēles apstākļos šķiet neorganiska tik koncentrēta forma un spilgta ārējā darbība.

Katrs no izrādē iekļautajiem stāstiem uztverams atsevišķi, bet vienotu koptēlu uz īsu brīdi rada fināla izskaņa, kad trīs aktieru atveidotie dzīvnieki kopā sasēžas, lai gaidītu katrs savu saimnieku, kuru, viņiem pašiem nezinot, nebūs lemts sagaidīt.

Vēstures griežu lielie notikumi mazās būtnes ir samaluši personiski svarīgos, bet lielajiem vēstures zobratiem nenozīmīgos putekļos. Vienlaikus vērtīgi, ka izrāde izvairās no pamācošas didaktikas par labajiem un nepareizajiem, par uzvarētājiem un zaudētājiem.

Lai gan Petrenko režijas iecere pilnībā neizsmeļ grāmatas dotā skatpunkta iespējas par vēstures tematiku, tomēr izrādes ieguvums ir aktieru “krāsu paletes” papildinājums ar jauniem radošu izteiksmju atklājumiem.

 


[1] Grāmata iekļauta balvas “Kilograms kultūras” spilgtāko 2017. gada rudens notikumu sarakstā, krājuma stāsts “Pērlīte” 2014. gadā tika apbalvots ar Prozas lasījumu galveno balvu.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt