Ilze Kļaviņa 17.06.2018

Gaidot vaļus

Sāra – Lelde Kalēja, Lībija – Ligita Dēvica // Foto – Matīss Markovskis

Valmieras teātris sezonu noslēdz ar Deivida Berija darba „Augusta vaļi” iestudējumu. Izrādes režisora Feliksa Deiča izvēle par labu šim dramaturģiskajam materiālam šķiet likumsakarīga tā psiholoģiskā satura dēļ. Lugu, kas aktieriem piedāvā izdevību atklāt cilvēka dabu īsti plašā amplitūdā, amerikāņu rakstnieks sarakstījis 1987. gada kinofilmai. Tajā savas pēdējās mūža lomas spīdoši nospēlē divas amerikāņu zelta fonda dīvas – Liliāna Giša (Lillian Gish) un Beta Deivisa (Bette Davis). Filma [1] sajūsmina ar izsmalcinātu aktierspēli un rosina eksistenciālas pārdomas par dzīves mazo un tāpēc tik nozīmīgo mirkļu vērtību mūža norietā.

Valmieras teātra Apaļā zāle veiksmīgi iekārtota ar vieglu konstrukciju priekšplānā un okeāna ilūziju aiz terases. Telpa rada plašuma sajūtu. Pa labi un pa kreisi simetriski izkārtotas divu māsu vasaras mājas istabas, taču galvenā skatuves darbība notiek centrālajā – viesistabas daļā, kur Sāra un Lībija satiekas ar kaimiņiem. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Valters Kristbergs rada gaišas smeldzes apdvestu atmosfēru, kas raksturo lugas eksistenciālo situāciju – vasaras māju vientulīgas salas krastā pie okeāna. Gaismu māksliniece Baiba Sīmane-Ambaine ar jūtīgi pulsējošu gaismu akcentiem ļauj sajust dienas un nakts miju okeānā un arī katra varoņa iekšējo emocionālo noskaņu.

Ir augusts, kad katra satikšanās vienlaikus ir arī ar atvadīšanās nojausmu apdvesta – ne vien rudenīgo dabas noskaņu, bet arī vecuma norieta dēļ. Visas darbojošās personas ir tuvu astoņdesmit gadiem.

Vaļu parādīšanos okeānā gaida visi lugas varoņi, un tas ir zīmīgs tēls katram no pieciem salas vasarniekiem, lai arī katram tas nozīmē ko citu.

Visvecākajai – Lībijai, kuras tēlam aktrise Ligita Dēvica piešķir galantu un mazliet atsvešinātu, reizē jutīgu un ārēji paskarbu raksturu, šī vasara šķiet citādāka, vaļi nozīmē nāves gaidas. Izmeklētās kleitās tērptā Lībija atļaujas būt nešpetna pret apkārtējiem, tos pārtraucot un īsti nesaklausot. Viņas fiziskais aklums tomēr nav šķērslis nojautai, ka māsai Sārai ir laiks doties prom. Lēmums nav viegls, jo abas kopā blakus ir nodzīvojušas pēdējos piecpadsmit gadus. Savukārt dzīvespriecīgajai Sārai, kurai vaļu gaidīšana nozīmē priekšnojautas kādām pozitīvām pārmaiņām, lēmums aiziet nozīmē romantisku brīvību. Leldei Kalējai loma ļauj nospēlēt plašas sirds un pilnasinīga rakstura sievieti, kas alkst un piepilda alkas par spīti gadiem un uzkrātajai pieredzei. Savukārt kaimiņienes Tišas tēlā, ko niansēti spēlē Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega, svarīgākā šķiet spītīga neatlaidība dzīvot un priecāties par katru mirkli, ko dzīve piedāvā. Arī par pekinieti Ting Ting Ho. Tišas loma it kā izgaismo aktrises personību, kas piepilda ar savu klātbūtni neilgo epizodiskā tēla skatuves brīdi.

Nepateicīgi kontrastējošo Džošua lomu atveido Aigars Vilims, kurš netaupa humora dzirksti praktiskā santehniķa tēla atklāsmē. 

Maranovs – Agris Māsēns, Sāra – Lelde Kalēja, Lībija – Ligita Dēvica // Foto – Matīss Markovskis

Vaļu gaidas sajūt arī Agra Māsēna spēlētais Maranova kungs, kura tēlam režisors piešķīris īpašu uzmanību. Aktieris attiecībās ar dāmām precīzi nospēlē cieņu un eleganci. Augstdzimušā kunga loma piestāv aktiera fiziskajam izskatam, savukārt tēla jūtīgumu atklāj mākslinieciski spilgtā epizode ar pagājušā gadsimta sākuma krievu aristokrāta atmiņu stāstu. Agris Māsēns pārliecinoši spēj dažās sekundēs uzplaiksnīt aizkustinoši smalkās vibrācijās. Maranova tēls šķiet emocionāli dziļākais un vienlaikus visdetalizētākais, tas atklāj zemtekstu par traģiski zaudētu vērtību likteni vispār. Zemtekstā saklausāma režisora augstā dziesma, ko lugā iemieso tā arī neatpeldējušo vaļu balsis, kuras, atbilstoši teātra programmiņā rakstītajam, esot skaistas un skaļas. Jāpiezīmē, ka starpbrīdī video monitoros var vērot vaļu ierakstus.

Režisors mizanscēnās nenostāda blakus piecus tik atšķirīgos vienas paaudzes cilvēkus, taču viņu dzīvesstāsti ir salīdzināmi.

Viņi visi lūkojas okeānā, kur iespējams ieraudzīt okeāna milžus. Izrādes atmosfērā ir nolasāms eksistenciāls vispārinājums, un vienā virzienā vērstajos skatienos var izlasīt lielos mūžības jautājumus.

 


[1] Filmas The Whales of August (1987) ieraksts pieejams Youtubehttps://www.youtube.com/watch?v=cqC68k5miG8

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt