Kristīne Lūse 29.06.2018

Sengrieķu varoņi mūsdienu skatījumā

Skats no izrādes "Klitaimnestra" // Foto – Līga Zepa

No 2018. gada 30. maija līdz 16. jūnijam seši topošie režisori plašākai publikai rādīja savas diplomdarba izrādes, kas tapušas, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Teātra mākslas maģistrantūru. Jaunā režisore Ance Kukule, iedvesmojoties no poļu teātra reformatora Ježija Grotovska (Jerzy Grotowski, 1933-1999) metodikas, veidojusi antīko traģēdiju versiju “Klitaimnestra”, kas skatītājiem tika izrādīta 12. un 14. jūnijā LKA Teātra mājā “Zirgu pasts”. Iestudējumā režisorei ar radošo komandu izdevies radīt pusotru stundu garu mūsdienīgu traģēdiju, kas radusies, dramaturģei Lailai Burānei apvienojot divus antīkās dramaturģijas darbus – Sofokla “Elektru” un Eiripīda “Ifigēniju Aulīdā”.

Skatītājs kā izrādes daļa

Ježija Grotovska ietekme vērojama jau scenogrāfes Austras Hauks veidotajā telpā, kas nav atsevišķi sadalīta skatītāju zālē un skatuvē, bet ir vienkāršs spēles laukums, kurā izvietotas sēdvietas, – tādējādi skatītājs kļūst par aktīvu izrādes dalībnieku un netiek nošķirts no aktieriem un galvenās darbības vietas. Skatītājs izrādē iegūst vairākas lomas, pirmkārt, kļūstot par grieķu tautu, ko tikpat labi var attiecināt uz mūsdienu vērojošo sabiedrību, otrkārt, par grieķu karaspēku, kas atklājas Raimonda Celma attēlotā Agamemnona pavēļu došanā un izrādes skaņu celiņā ar maršējošiem kareivjiem.

Izrādes laikā tiek veidota tieša komunikācija ar publiku. Agneses Cīrules attēlotā Klitaimnestra un Madaras Bores Ifigēnija, dodoties pie Agamemnona, vispirms sasveicinās ar tautu (skatītājiem); Kārļa Reijera attēlotajiem varoņiem skatītājs vienā brīdī pasniedz nazi, otrā viņam nākas uzrunāt kādu sievieti; tāpat aktieri bieži atrodas tuvu pie skatītāju sēdvietām, uztur tiešu acu kontaktu – tas viss ar domu ietekmēt un pakļaut, jo viens no izrādes vēstījumiem neapšaubāmi ir par varu un tās izmantošanu.

Telpas transformācijas

Neskatoties uz to, ka iestudējuma darbība aptver visu telpu, par galveno spēles laukumu var uzskatīt transformējamo dēļu grīdu. Tas sasaucas ar Ježija Grotovska lietoto terminu “nabadzīgais teātris”, kas apzīmē atteikšanos no kostīmu, detaļu un scenogrāfijas pārmērības, par galveno izvirzot aktiera un skatītāja attiecības, aktieru fiziskās prasmes un runāto vārdu, tāpat tiek veikta lietu transformācija, lai panāktu jauna objekta izveidošanu.

Ances Kukules izrādē, kas balstīta līdzīgā principā, nav izmantoti ne krāšņi kostīmi, ne sarežģīti scenogrāfijas elementi, tā vietā redzama apaļa dēļu grīdas konstrukcija, ko transformē paši aktieri.

Paceļot vienu dēli un uzliekot to uz podesta, tiek izveidota Ifigēnijas upurēšanās vieta/ altāris, paceļot citus dēļus – izveidots galds, kas kļūst par vietu, kur Madaras Bores Elektra atzīstas naidā pret savu māti, kur Klitaimnestra uzkāpj kā tribīnē, lai uzrunātu dievus, kamēr Elektra izsmej viņas runu kā politisko debašu šovā, kā arī vietu, kur Klitaimnestra tiek nonāvēta.

Kādā brīdī galds iegūst politiķu tribīnes funkciju, no kuras Elektra pauž savu nostāju pret māti, tādā veidā mēģinot skatītāju pārliecināt par Klitaimnestras noziegumu pret viņas mirušo vīru Agamemnonu, krāpšanu un varas sagrābšanu, Agneses Cīrules varonei vienlaikus izsakot vai, pareizāk sakot, izkliedzot savas domas par notikušo. Abu aktrišu skatieni un teiktais tiek adresēts publikai, lai tā izlemtu, kuras pusē nostāties.

Skats no izrādes "Klitaimnestra" // Foto – Līga Zepa

Antīkie varoņi ir zuduši

Salīdzinot ar sengrieķu mitoloģijas varoņiem, izrādē tēli tiek deheroizēti, tādējādi ļaujot skatītājam tajos saskatīt mūsdienu cilvēka raksturu šķautņu atblāzmas un ar tiem identificēties. Īpaši tas redzams Agneses Cīrules Klitaimnestrā, ko aktrise atveido kā traģiski komisku, sašķeltu varoni, kura raud, smejas, pārdzīvo un izsmej. Klitaimnestrā apvienojas divas, savstarpēji krasi atšķirīgas morāles normas, kas spilgtāk ieraugāms izrādes otrajā daļā. Aktrise savu varoni no mīlošas mātes pārvērš par sievieti, kura izmēda meitas Elektras pārdzīvojumus par mirušo tēvu, bet vēlāk smejas par ziņu, ka viņas dēls Orests ir miris. Vienlaikus Cīrules Klitaimnestrā jaušamas interesantas paralēles ar to, kā tradicionāli vajadzētu tēlot šāda veida varoni, jo Klitaimnestra, ziņneša klātbūtnē izsmejot sava dēla nāvi un meitas ciešanas, it kā atceras, ka viņai vajadzētu izturēties cildenāk. Izrādē antīkajiem varoņiem piemītošā uzvedība tiek uztverta par tradīciju, kuru nevajadzētu lauzt, bet kuru nevienam vairs negribas ievērot.

Kārlis Reijers iejūtas vairāku varoņu lomās – viņš ir gan Menelājs, gan Ahilejs, gan Pilāds jeb audzinātājs. Aktiera atveidotie tēli nav tipiski traģēdiju varoņi, jo katrai lomai ir pievienoti komiski elementi gan kustībās, gan runā. Robežas starp traģisko un komisko ir skaidri novelkamas – piemēram, brīdī, kad aktieris attēlo Pilādu, viņa runātajā tekstā antīkie dzejas panti mijas ar ikdienišķu valodu, liekot saprast, ka uzspīlētais antīko traģēdiju līdzpārdzīvojums un patoss mūsdienu sabiedrībai nav aktuāls. Savukārt Reijera atveidotais Ahilejs ik pa brīdim liegi dejo ap Cīrules Klitaimnestru, cenšoties viņu pavedināt un noskūpstīt, tajā mirklī aizmirstot par gaidāmo karagājienu un pakļaujoties saviem instinktiem.

Rituāls

Izrāde sākas no brīža, kad skatītājs ieiet telpā, kurā četri aktieri, sastājušies aplī, veic darbības, kas atgādina rituāla norisi. Ņemot vērā to, ka Agamemnona un Klitaimnestras meita Ifigēnija tiek upurēta, jo tā vēlējusies medību un šķīstības dieve Artemīda, jāsecina, ka tas, ko redzam aktieru darbībās, varētu tikt uzskatīts par sarunu ar augstākajiem spēkiem, lūgšanu pēc to palīdzības. Kustības apzīmē gan rituālu, gan slēptu sarunu starp aktieru attēlotajiem varoņiem, kas redzams nepārtrauktajā acu kontaktā un vēlākajās darbībās, kurām būtu vajadzīgs kāds pamatojums, kas skatītājiem netiek piedāvāts.

Arī turpmāk izrāde tiek konstruēta kā deja, nepārtraukta kustību virkne, kas par varoņu savstarpējām attiecībām atklāj daudz vairāk nekā vārdos pateiktais.

Šis princips, piemēram, ieraugāms Raimonda Celma un Kārļa Reijera atveidotajos varoņos, kuri viens otru vēlas ievainot, bet katru reizi sevi apstādina, kā arī Agamemnona un Klitaimnestras attiecībās, kurās noteicošais ir vīrs, bet sievai nākas pakļauties viņa gribai līdz brīdim, kad viņš tiek nogalināts.

Skats no izrādes "Klitaimnestra" // Foto – Līga Zepa

Izrāde atklāj attiecības ģimenes locekļu vidū, stāstot par mīlestību, naidu, upurēšanos un varu. Caur pazīstamiem sengrieķu varoņiem tiek atklātas šodienas cilvēkam raksturīgās īpašības, veidojot alegoriju par mūsdienu sabiedrību, tās vēlmi ietekmēt un pakļaut citus. Režisores iecere, kas radusies, iedvesmojoties no Ježija Grotovska metodikas, tiek veiksmīgi īstenota scenogrāfijā un aktierspēlē, gan parādot aktieru fiziskās dotības, gan izrādes vēstījumā par galveno izvirzot runāto vārdu un darbību.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt