Mārīte Gulbe 29.06.2018

Kustību un skaņu spēks

Skats no izrādes "Klitaimnestra" // Foto – Līga Zepa

Ances Kukules diplomdarba izrādes “Klitaimnestra” literārais pirmavots balstās antīkajā traģēdijā – dramaturģe Laila Burāne apvienojusi Sofokla “Elektru” un Eiripīda “Ifigēniju Aulīdā”, prozas dialogos izveidojot divu paaudžu jeb “vienas dzimtas pašiznīcināšanās stāstu”, kā pieteikts izrādes anotācijā. Scenogrāfiju veidojusi Austra Hauks, iestudējumā spēlē Agnese Cīrule, Madara Bore, Raimonds Celms un Kārlis Reijers. Izņemot titullomas atveidotāju Agnesi Cīruli, visi pārējie aktieri spēlē vairākas lomas.

Grieķu mītus un traģēdijas sižetus vai to interpretācijas Latvijas teātrī iestudē samērā reti, taču nesen tapušie iestudējumi ir jaudīgi un oriģināli – gan Elmāra Seņkova Nacionālajā teātrī uzvestā Žana Anuija “Antigone”, kas apvienoja psiholoģiskā un spēles teātra paņēmienus, gan Vladislava Nastavševa Rīgas Krievu teātrī iestudētā Eiripīda “Mēdeja”, kur dominēja spilgta, enerģētiski piesātināta forma, Mēdejas atveidotājai Gunai Zariņai balansējot uz fizisko un emocionālo iespēju robežas. Jaunā režisore Ance Kukule savā diplomdarbā dodas citā virzienā, izmantojot Ježija Grotovska meistarklasē Polijā, Brzezinkos, gūto pieredzi. Meistarklasi vadīja Grotovska aktieri un teātra prakses turpinātāji Tomašs Rodovičs, Pjotrs Borovskis, Dorota Porovska un Elīna Toneva. Apgūtos vingrinājumus Ance Kukule integrējusi izrādes darbībā.

Iestudējums atgādina par Ježija Grotovska unikālo askētiskā, fiziskā, rituālā teātra pieredzi, kur nekas netiek rādīts, bet aktieri (un arī skatītāji) piedalās ceremonijā, kas atbrīvo kolektīvo zemapziņu.

Kur psihes, zemapziņas tēli rod ekspresīvu izpausmi caur aktiera ķermeņa kustību un balss skaņu. Arī “Klitaimnestras” rezultāts ir gan rituāli atmosfērisks, gan askētisks, gan dramatisma piesātināts.

Skatītāju vietas “Zirgu pasta” zālē izvietotas amfiteātra formā, starp tām ir trīs ejas, kuras aktieri izmanto noiešanai un uznākšanai. Spēles laukums (5x5m) izveidots no finiera plāksnēm apļa formā. Skatītājiem ieņemot vietas, melnos triko tērptie aktieri jau atdodas spēles laukumā un, izkārtojušies romba formā, izpilda ķermeņa centra vingrinājumus. Skatītāji kļūst par lieciniekiem aktieru kolektīvam koncentrēšanās, meditācijas procesam. Izstiepti, nospriegoti ķermeņi lēni maina pozas un notur līdzsvaru. Kustībai pievienojas grieķu dziedājums “Gallu Barbari”. Aktieru kvartetam kustībā atkārtoti virzoties pa apli, rodas rituāla transa atmosfēra. Tumsas apņemtā, maz izgaismotā aktieru grupa ir vienota kustībā un dziedājumā, un šis tēls rada iespaidu par cilvēci, kas ir pakļauta neizbēgamības spēkam, kura pieņem savu likteni, pakļaujas tam, iztur, un visā šai bezgalīgi atkārtotajā ciklā ir jaušams gan dzīves smagums, gan sava kārtība.

Šī kārtība sabrūk brīdī, kad cilvēka griba sāk pretoties dievu un liktens nolemtajam scenārijam. Kad no cilvēka tiek prasīts dzīvības upuris, iesakņojas milzīgs iekšējais konflikts starp paklausīgu dievu gribas izpildītāju un cilvēciskām – vecāku – jūtām. Izrādes pamatā ir ideja par atriebības pašiznīcinošo dabu. Mātes sāpes ņem virsroku, viņa atriebjas par bērna upurēšanu. Taču bērni Klitaimnestru nesaprot un neattaisno. Viņi atriebj tēvu, atkārto mātes rīcības modeli, un uzsāktais slaktiņš ved bezizejā. 

Skats no izrādes "Klitaimnestra" // Foto – Līga Zepa

Būtiskākos mezgla punktus, tāpat arī rakstura iezīmes Ance Kukule uzvedumā iezīmējusi ar kustību partitūru. Tā Kārļa Reijera Ahilejs ir gan pašapzinīgs, savu pievilcību apzinošs pavedinātājs, gan karapulka vadonis, un atkarībā no situācijas notiek šo divu rakstura šķautņu maiņa. Kārļa Reijera Menelājs un Raimonda Celma Valdnieks Agamemnons pauž ārēju savaldību, taču iekšienē pirmo grauž pazemojums par nolaupīto sievu Helēnu, kamēr otru nomoka gaidāmā meitas upurēšana Trojas karagājiena veiksmīgam aizsākumam. Gan Menelājam, gan Agamemnonam piešķirta viena fiziski ekspresīva aina, kad tie koncentrētā emociju izvirdumā nokrīt pie zemes, raidot neartikulētas skaņas, tā paužot savu disharmoniju un protestu. Tad atgriežas sākotnējā savaldīgā stāja. Jāteic gan, ka emocionālo izvirdumu mirkļi iezīmējas drīzāk formāli, iespējams, skatītāju klātbūtne izkliedē enerģētiku, un vēlamais iespaids zaudē spēku. Izejas meklējumus iezīmē aktieru virzīšanās pa noteiktu trajektoriju, ar kustību zīmējot labirinta ornamentu. Taču izejas nav. Agamemnons pakļaujas augstākajai gribai.

Par galveno pretrunīgo jūtu kaujaslauku kļūst Agneses Cīrules Klitaimnestras dvēsele. Viņas jūtu cīņa izpaužas salauzītā kustību partitūrā, ekspresīvās roku un ķermeņa kustībās, kas krasi atšķiras no pārējiem. Madaras Bores Ifigēnijas bērnišķību iezīmē draiskais lēciens tēva klēpī un bezbēdīgā virpuļošana. Ifigēnijas virzība pa apli maina savu noskaņu – vispirms tur joņo enerģijas pārpilna meitene, kas nenojauš savu likteni, tad pieaudzis cilvēks, kas pieņem to. Savukārt pieaugušās meitas Elektras (arī šo lomu atveido Madara Bore) kustībās var ieraudzīt atspulgu no Klitaimenstras – tā viena paaudze spoguļojas otrā.

Ifigēnijas upurēšanas ainā apļa harmonija tiek izārdīta – viena no finiera plāksnēm tiek pacelta un veido tiltu, pa kuru Ifigēnija ieiet nāvē. Kad tiek nogalināta Klitaimnestra, plāksnes tiek sastatītas virs spēles laukuma drīzāk galda, ne altāra formā. Pāreju citā eksistences stāvoklī Ance Kukule iezīmējusi ar stroboskopa raustīgo gaismu un elektroniskās mūzikas skaņām, sprakšķiem, zemas frekvences trokšņiem.

Pirmā – Ifigēnijas – upurēšana ir traģiska, kaut arī cēla, grieķu tautas interešu vārdā. Otrajā reizē vēsture atkārtojas sadzīviskā nežēlībā, kad bērni noslepkavo māti. Ar katru ciklu dzīvības upura mērogs samazinās, jo upuris atriebjoties aizsāk iznīcības un pašiznīcības ceļu.

Kā pravietojuma daļa izrādē iekļauta bulgāru tautasdziesma “Devoiko”, ar kuras dziedājumu iestudējums arī izskan un noslēdz šo traģisko nāves ciklu, atjaunojot skatītāju zālē harmoniju.

Ance Kukule diplomdarba izrādē panākusi saliedētu aktieru kvartetu un koncentrētu, precīzu, mērķtiecīgu dialogu. Bet vissuģestējošākā nenoliedzami ir iestudējuma atmosfēra, kustību un izpildīto dziedājumu radītais efekts, kas līdzinās rituālam transam. Ježija Grotovska aprobēto vingrinājumu izmantojums ir iedarbīgs, un labprāt gribētos, lai kāds tos turpina apgūt un izmantot.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt