Gundega Saulīte 12.07.2018

Ceļojums ar Ēriku Vilsonu

Skats no izrādes "Mana Magadana" // Foto – Egons Zīverts

Ērika Vilsona monoizrāde “Mana Magadana” ir tikai stundu gara. Taču, kad tā beigusies, kopā ar aktieri esam izstaigājuši tālus un garus ceļus. Tos daudzos tūkstošus kilometru, kas mūs šķir no vietas, kur savulaik dienasgaismu ieraudzīja izsūtītās latviešu sievietes Zentas Vilsones jaunākais dēls. Skatītājiem šo attālumu itin uzskatāmi parāda spēles laukumā novietotā kartē ievilktā līnija – pāri kādreiz visuvarenās Padomjzemes plašumiem, gandrīz līdz pašiem austrumiem, tā atduras Kolimas apgabalā, kaut kur pie Ohotskas jūras. Karte pieder pie skopiem, taču daiļrunīgiem izrādes rekvizītiem. Tāpat kā Staļina portrets, Vilsona mātes ģīmetne vai Magadanas dzemdību nama attēls – kā metronoms, kas skaita divdesmitā gadsimta represijās bojāgājušo dvēseles.

Ēriks Vilsons, kurš no izsūtījuma līdz ar māti atgriezās, kad viņam bija tikai pusotrs gads, vēlreiz šo attālumu līdz Kolimai mērojis 2013. gada vasarā, lai abi ar brāli Mārtiņu grupā ar Dzintras Gekas “Sibīrijas bērniem” nu jau pieauguša cilvēka acīm paraudzītos uz savu piedzimšanas vietu. Šai ziņā ceļš uz Magadanu bijis daudzu gadu garumā, tiecoties izprast un sajust dzimtās vietas nozīmi savās tālākajās dzīves gaitās, ģimenes saites un notikumu sakarības un atmiņu atblāzmu par tām.

Domājot par šo monoizrādi, atkal un atkal jāatgriežas pie aktiera personības kodola. Pie tiem lielumiem, kas Ērikam Vilsonam dziļi personisko stāstu ļauj pārvērst saviļņojošā vēstījumā par patiesības meklējumiem pāri laikiem un kilometru tūkstošiem. Pirmais no tiem – dotības izpausties kā literārā pirmavota autoram. Šis priekšnoteikums – Vilsona literārais talants – vēstījumam piešķir gan skarbu, lakonisku vārdisko izteiksmi, gan izcilu mēra izjūtu – nepateikt par daudz, nešķiesties ar vārdiem. Būdams aktieris, autors Vilsons lieliski zina, ka runāt var ne tikai ar vārdiem, bet arī ar nepateikto vai pat vārdos neizsakāmo. Tāpēc stāsts par Magadanu, par mātes likteni, par mazo puiku, kurš jau piedzimšanas brīdī sastapies ar tēva nodevību un vēlāk savus pirmos izteiktos vārdus pavadījis ar dūrītes vicināšanu, iegūst emocionāli spēcīgu vispārinājumu. Un notiek tas, kas patiesu mākslas darbu atšķir no ierindas ražojumiem, – dziļi personīgais iegūst plašāku vispārinājumu, atsaucoties daudzu skatītāju vai klausītāju emocionālajā pieredzē.

Tas vairs nav tikai stāsts par mazo puiku, bet gan par veselu paaudzi, kuras izaugšanu un nobriešanu ietekmēja dramatiski pavērsieni dzimtas vēsturē.

Šajā patstāvīgajā darbā, kurā Ēriks Vilsons pats rakstījis tekstu, pats bijis režisors un pats īsteno savu ieceri, skatītāju uzrunā darba radītāja ieinteresētība vēsturiskā taisnīguma un humānisma aizstāvībā. Arī cilvēcīgi tik saprotamā vēlme dalīties pārdomās par tuvu cilvēku un visas tautas likteņiem. Turklāt tā nav nekāda sausa lekcija vai faktu pārstāsts, bet gan spilgta viena aktiera izrāde, atklājot savu meklējumu un atradumu ceļu.

Ēriks Vilsons savu monoizrādi nepārprotami adresējis skolu jauniešiem. Un tā ir skatītāju daļa, kurai stāstījuma gaitā daudz kas jāpaskaidro. Piemēram, kas ir Staļins, kas – izsūtīšanas, kas – bēdīgi slavenais latvietis Eduards Bērziņš, kurš Kolimas apgabalā dibināja koncentrācijas nometņu kompleksu un trestu Daļstroj. To aktieris izstāsta korekti, bet, lai uzskatāmi parādītu, cik auksts jūlija dienās ir Kolimā, viņš vienkārši izņem no mugursomas paciņu ar ledu, ieber bļodā un tad, novilcis basas kājas, tajā iekāpj. Tur ir tieši tik auksts!

Skats no izrādes "Mana Magadana" // Foto – Egons Zīverts

Dažāda vecuma skolēni, kā zināms, nav vienkārši paņemama auditorija. Bet Vilsona gadījumā visu izšķir sarunas nopietnība un cieņa pret klausītājiem – tā ir saruna ar līdzvērtīgiem dialoga partneriem. Pirms vairākiem gadiem skatījos Rūdolfa Blaumaņa “Nezāli” – vienu no aktiera iepriekšējām monoizrādēm, kurā viņš šķietami bezkaislīgi stāstīja par bāreni Jāni un viņa nepateicīgo, būtībā traģisko likteni līdzcilvēku vienaldzības un neiejūtības ēnā. Atmiņā palikusi aktiera intonācija – precīza un tīši bezkaislīga. Tieši šī intonācija spēcīgi uzrunāja auditoriju un radīja jaunās paaudzes klausītājos līdzpārdzīvojumu. Tagad, kad tiek stāstīts paša stāsts par Magadanu, atkal pieķeros vēstījuma intonācijai – aktiera saruna ar skatītāju, lai cik jauns vai pieredzējis tas būtu, ir bezgala vienkārša un nepretencioza.

Pat nezinu, kādiem vārdiem lai raksturo Ērika Vilsona stāstījuma vienkāršību. Tā ir aktiera apskaužamā meistarība un šī darba lielā vērtība – par svarīgām, sāpīgām un nozīmīgām lietām izteikties maksimāli vienkārši, ļaujot uztvert gan pārdzīvoto, gan piedzīvoto.

Tomēr paturot prātā galveno – iekšējo nepieciešamību savā stāstā dalīties ar tiem, kam nav bijis jāpiedzīvo nekas tamlīdzīgs. Un ne miņas no iežēlināšanas vai pamācības, viņš ceļ priekšā vienkāršus vārdus, notikumus, faktus. Vienkāršība, tiešums un domas precizitāte aizrauj līdzi stāstam, kas kulmināciju sasniedz, atstāstot epizodi pie kādreizējā dzemdību nama. Te savulaik māte veltīgi stāvējusi pie loga, gaidot, kad viņu un tikko dzimušo mazuli apciemos tēvs. Pašu stāstītāju, šķiet, ne tik daudz aizkustina šī mātes situācija, cik apjausma, ka te, Magadanā, stāvot uz slimnīcas lieveņa, izdevies kaut iztēlē sastapt sevis paša sākumu.

Izrādes otrajā pusē tai vietā, kur vēl pirms brīža maza svecīte iegaismoja kādreiz bargā vadoņa portretu, tiek ielikta Zentas Vilsones, Ērika mammas, fotogrāfija. Apgarota sieviete, kas rakstījusi dzeju un sapņojusi par darbošanos uz skatuves. Un dēls vienkārši atstāsta savas sarunas ar māti, kuras jaunības gadi aizritējuši Magadanā. Paradoksāli, ka tieši šīs sarunas, tāpat kā viņa nolasītais mātes dzejolis par tālo Magadanu un dzimtenes ilgām veido jēdzienisku aploci, lai beigās varētu apgalvot: “Magadana katram sava”. Bet Ēriks Vilsons – mūžīgais ceļinieks vai patiesības meklētājs – tālajā Kolimā centies ieskatīties gan ar maza bērna, gan sirmot sākuša vīra acīm, saņēmis sev būtiskas atskārsmes. Pavēstījis par tām mums, pretī saņemot klausītāju emocionālu saviļņojumu, viņš dodas tālāk.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt