Ieva Rodiņa 16.07.2018

2017./2018. gada teātra sezona šķērsgriezumā. I

Jau ceturto gadu [*] Kroders.lv teātra sezonas noslēgumā organizēja apaļā galda diskusiju, kurā aicināja izteikties trīs aktīvi strādājošus teātra kritiķus – Zani Radzobi, Edīti Tišheizeri (Teātra Vēstnesis; šīgada Spēlmaņu nakts žūrijas priekšsēdētāja) un Tomu Čeveru. Diskusijā tika pārrunātas gan vispārīgas aizvadītās teātra sezonas tendences un nozīmīgākie procesi, gan spilgtākie individuālie iespaidi. Šīgada diskusiju publicējam divos turpinājumos.

 

Ieva Rodiņa: Ja jums šī sezona būtu jāraksturo vienā vai pāris vārdos, kādi tie būtu?

Toms Čevers: Man liekas – remdena, bez īpašiem piedzīvojumiem un negaidīti iegūtas pieredzes.

Zane Radzobe: Es teiktu – pauze, kas principā nozīmē aptuveni to pašu, respektīvi, gandrīz nekas nenotika.

Edīte Tišheizere: Es tā neteiktu gan. Man bija ļoti daudz interesantu aktiermākslas piedzīvojumu, viens no tiem bija Daugavpils teātrī, kur es to nemaz negaidīju. Un aktiermākslā man tieši tāpat kā pagājušogad liekas, ka ir daudzas lietas, kas ir aizsāktas un kur notiek kaut kāda tehnikas, manieres, spēles veida maiņa, un ka tas vienkārši nav noslēdzies, tāpēc ir tāda... jā, varbūt pauze. Kaut gan jēdziens “pauze” neatbilst pašai būtībai, jo notiek process, tikai vēl nav ļoti spilgta rezultāta. Bet ir skaidrs, ka noris process, un vairākos teātros tas notiek pat ļoti interesanti, – gan Leļļu teātrī, gan Daugavpils teātrī. Cepuri nost Oļegam Šapošņikovam – viņam ir vīzija, viņš ļoti mērķtiecīgi strādā, lai mainītu sava teātra skatītājus.

Vai pieminētā vilšanās sajūta, kas radusies pēc aizvadītās sezonas, varētu būt radusies tādēļ, ka Latvijas režijā patlaban nav tik izteiktu jaunu tendenču, jaunu attīstības posmu?

Z.R. Es domāju par to, kas īsti šajā sezonā notiek un kāpēc ir tāda pelēkuma sajūta. Īstenībā jau nevar teikt, ka sezona būtu īpaši slikta. Ja runājam no inteliģenta skatītāja viedokļa, kuram ir svarīgi ar ģimeni vai draugiem aiziet uz teātri trīs reizes gadā, tad, domāju, šī bija sezona, kurā procentuāli bija diezgan lielas iespējas, nejauši izvēloties, aiziet uz ko kvalitatīvu. Problēma ir tā, ka varbūt nav nekādu ambiciozu pieteikumu, kas būtu vai nebūtu īstenojušies. Tas ir stāsts par to, kā mēs vispār skatāmies uz teātri un kāpēc teātris ir vajadzīgs. Skaidrs, ka tam skatītājam, kurš redz trīs izrādes, teātris ir izklaides pasākums, un tad teātris vairs nekonkurē tikai pats ar sevi, bet tas ir skatāms kopumā ar visu to, kas vēl ir piedāvājumā. Un piedāvājumā ir izstādes, koncerti, literatūras darbi, var aizbraukt laivot... Respektīvi, tas viss ir liekams vienā kategorijā. Tā kā mēs esam teātra kritiķi, tad mums, protams, gribētos izcelt savu lauciņu un teikt – nebrauciet laivot, pie mums ir foršāk. Bet šosezon man jāsaka – laivot arī ir baigi forši. (Smejas.) Un es nevaru šo cilvēku dabūt uz teātri ar pārliecību, ka “tas ir jāredz”, “tas mainīs to, kā jūs skatāties uz dzīvi”, utt.

Varbūt tā nav šīs sezonas, bet vispārīgi 21. gadsimta problēma – ka ir pārāk daudz iespēju, kā pavadīt brīvo laiku, un teātrim jākonkurē ar citiem izklaides veidiem?

Z.R. Nē, manuprāt, tas ir periodiski – droši vien iztērējas enerģija, tad tai atkal jāakumulējas. Ir jābūt kādām jaunām tēmām, ir arī daudz nejaušību, kad dažādas lietas nesakrīt, nav īsti skaidrs, par ko runāt, kā runāt, utt. Es domāju, ka tas viss mainīsies, – nav traģēdijas sajūtas.

T.Č. Runājot par kvalitāti – nav jau tā, ka būtu totālas neveiksmes, izgāšanās vai sagruvušas cerības pēc kādas no izrādēm. Varbūt zināms pieradums iestājies pie tiem režisoriem, kuri strādā interesanti un oriģināli – arī viņi varbūt patlaban uzkrāj savu radošo kapitālu. Man šosezon vairāk sanāca iet uz Nacionālo teātri, un tur gan Seņkovs, gan Sīlis, gan Slucka, gan Roga piedāvājuši izrādes izteikti savā rokrakstā, un tas nav slikti, ka viņi nostiprina savu skatu uz teātri.

Skats no izrādes "Meža meitas" (VDT, rež. Mārtiņš Eihe) // Foto – Matīss Markovskis

E.T. Tajā pašā laikā jaunā režisoru paaudze sāk runāt par citādām tēmām. Vismaz trīs izrādes tieši tēmu ziņā man bija ļoti būtisks pārdomu objekts. Pirmā no tām bija Vlada (Vladislava Nastavševa – I. R.) Cerību ezers aizsalis (JRT), jo tās tēma man ir ne tik daudz par citādību, bet par padomju pagātni, kas tik dramatiski turpinās un lauž cilvēkus. Vēl divas izrādes, kas mani ļoti lielā mērā ietekmēja un lika domāt par vēsturi citādi, bija Meža meitas Valmierā (rež. Mārtiņš Eihe – I. R.) un Mežainis Nacionālajā teātrī (rež. Valters Sīlis – I. R.). Vēsturi mēs lielākoties uztveram divās hipostāzēs – vai nu kā apkaunojumu, vai kā nepārejošu varonību. Un te pēkšņi (gan Meža meitās, kur tas izpaudās drīzāk kategoriska imperatīva veidā, ka ir lietas, kuras tu nevari darīt, kurās tu nevari piedalīties, gan vēl vairāk Mežainī) ir skaidrs, ka vēsture vispār melni un balti nav ne traktējama, ne saprotama.

Mežainī šis pēdējais mežabrālis, kas patiesībā vienkārši ir cilvēks, kurš baidās no dzīves, – man liekas, tas bija ārkārtīgi spēcīgs pieteikums tam, kā mēs varam skatīties uz savu vēsturi – nekam neticot uz vārda, katru atsevišķo gadījumu liekot uz zoba un pārbaudot – bija tā vai nebija.

Z.R. Es gribētu tev mazliet oponēt, jo šo tēmu jau aizsāka Hermanis ar Vectēvu (2009, JRT – I. R.), un gan Eihe, gan Sīlis ar to strādā jau piecus sešus gadus – tas, varētu teikt, ir viņu brends.

E.T. Jā, nenoliedzami – Vectēvs ir ļoti nopietns solis, bet Vectēvs ar relativitāti, ne-melnbalto skatījumu tomēr izvirzīja centrā varoni, kuram bija aktīva dzīves pozīcija – viņš gāja un cīnījās, vienā vai otrā pusē, vai tikpat aktīvi izvairījās. Bet te pēkšņi parādās amorfs cilvēks, kādu ir ļoti daudz, un amorfums atklājas kā draudīgs, destruktīvs spēks attiecībā pret citiem.

Tātad var runāt par jauna tipa varoni latviešu dramaturģijā?

E.T. Varbūt par jauna tipa nevaroni, jo aktīvais varonis mums ir bijis.

Z.R. Nedomāju, ka iepriekš šie varoņi bija aktīvi. Hermanis no jaunākās paaudzes, protams, ir nodalāms, viņiem atšķirīgas ir gan tehnikas, gan idejas, bet arī Hermaņa efekts bija tas, ka viņš parāda – šie varoņi daudz runā, bet realitātē jau viņi neko neizvēlas un nedara, jo vēsture ir tas, kas notiek ar viņiem. Tas pats mainītā veidā ir arī ar jauno režijas paaudzi –  viņi runā par cilvēkiem, ar kuriem vēsture notiek, jo viņi vienkārši dzīvo savas dzīves. Bet šeit varbūt ir stāsts par to, ka...

E.T. ... tas ir cilvēks, ar kuru vēsture nenotiek.

Z.R. Jā, ar viņu nenotiek, bet caur to ar visiem pārējiem notiek.

Skats no NT izrādes "Mežainis" (rež. Valters Sīlis) // Foto – Kristaps Kalns

Domājot par vēstures tēmu, vai arī teātrī ir jūtama lielā simtgades ēna?

T.Č. Tā ir briesmīga. Nezinu, vai teātrī, bet to var just daudzviet, un beigās mēs paši nesapratīsim, ko svinam, jo, manuprāt, šis pasākums tiek devalvēts un vairāk atgrūž cilvēkus, nekā piesaista. Kad ikvienam niekam piekabina birku “Tapis simtgades ietvaros”, tam absolūti zūd mērķtiecība. Nauda, protams, tiek izdalīta, ekonomika tiek sildīta, tas viss ir brīnišķīgi, bet tā lietderība pēc tam būs ļoti apšaubāma. Atkarīgs, protams, kā to mērīs – vai tikai pēc sasildītas ekonomikas, vai arī kādā emocionāli patriotiskā pieaugumā.

Iestarpinot par Mežaini, – nezinu, vai to var spriest pēc vienas izrādes, jāskatās, kā Sīlis un Balodis tālāk attīstīs šo tēmu, cik tas viņiem bijis interesanti. Taču šaubos, vai Nastavševs savā iestudējumā mēģinājis runāt par vēsturiskiem apstākļiem un to ietekmi uz viņu kā personību. Man ir visai ironiska attieksme pret šo izrādi – man tā liekas apzināti pavirši un bezatbildīgi izveidota. Protams, slikti Nastavševs nevar uztaisīt, un vienmēr ir interesanti skatīties viņa darbus, bet, manuprāt, šeit ir liela koķetērija, un viņam ir arī ērti aizbildināties ar savu radošo tukšumu un radošās potences izsīkumu – ka tāpēc viņš par to taisa izrādi.

E.T. Es negribētu piekrist, jo esmu cilvēks, kas lielo pusi savas apzinīgās dzīves nodzīvojis ne vien padomju sistēmā, bet gandrīz desmit studiju gadus arī Krievijā, un, redzot šo tipu, kas spēj mīlēt tikai agresīvi, kas savu mīlestību spēj izrādīt tikai destruktīvi, – es to pazīstu, atceros, un tas man liekas šausminoši. Kā Vilis Daudziņš nospēlē šo Omi, kurai ir tikai vislabākie nodomi un vienlaikus katrā vārdā nenormāla agresija, kas ir nākusi no sistēmas. Jā, varbūt tas nav gluži pirmreizēji – kaut kas līdzīgs bija Vecmāmiņa, ko izrādē Apglabājiet mani zem grīdas (2012, rež. Regnārs Vaivars, DT – I. R.) spēlēja Indra Briķe – lai tas pelēns gan piedzimst, gan nomirst manās rokās...

I.R. Ļoti interesanti, ka, pagājušajā gadā konferencē Igaunijā stāstot par Nastavševa izrādi Peldošie-ceļojošie. II daļa, es satiku kādu poļu kritiķi, kura uzreiz izdarīja secinājumu, ka viņa izrādes šķiet ļoti politiskas. Nastavševs ir režisors, kurš atklāti nerunā par politiskām tēmām, taču tevis pieminētā tēma – par indivīda un sistēmas attiecībām – tomēr ir klātesoša viņa neseno iestudējumu zemtekstos. Iespējams, mēs to nepamanām, jo esam pieraduši Nastavševa izrādes uzlūkot no estētiskās puses.

Z.R. Man gribētos šo izrādi sasaistīt ar dažiem citiem iestudējumiem, kas šosezon atrodas uz robežas starp to, kas ir un kas nav teātris, vai starp to, kas ir un nav izdevies. Viens no tiem ir Cerību ezers aizsalis, vēl viens spilgts un ārkārtīgi neparasts piemērs ir Ļeņins (Pēdējā Ļeņina eglīte, rež. Uldis Tīrons, JRT – I. R.), un trešais, kas ir mazāka mēroga notikums, ir Irbīte (Zibeņu domas. Irbīte, rež. Inga Tropa, biedrība Kultūrmarka – I. R.).

Man liekas interesanti, ka Edīte ar Tomu katrs palika savās pozīcijās, un tas ir saistīts ar to, par ko ir šīs izrādes. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, ka nav vienas tēmas, to ir ļoti daudz.

Īpaši skaisti to var redzēt Ļeņinā, kur, no vienas puses, runa ir par vēsturi, tās pārvērtēšanu, bet, no otras puses, ir runa par Ļeņinu, par nāvi un to, kas notiek pēc nāves. Pēc tā, kā dažādi cilvēki pilnīgi intuitīvi redz tikai vienu no šīm līnijām, lielā mērā atšķiras arī tas, kā viņi uz šo izrādi skatās un ko viņi no tās dabū laukā. Man liekas, ka ar Nastavševu ir līdzīgi – proti, es teiktu, ka izrāde ir par to, ka viņam nav ko teikt. Tā īstenībā ir ļoti interesanta tēma – māksliniekam, kurš strādā noteiktā sistēmā, ir jāiestudē, bet nav par ko iestudēt. Viņš piesaka, ka tagad risinās attiecības ar savu vecmāmiņu, bet tas nenotiek, tur nav problēmu, un tad vecmāmiņu aizsūta skatuves aizmugurē, kur viņa burkšķ par kaut ko, bet tas neko neietekmē... Tas, manuprāt, ir ļoti spēcīgs tēls. Ir ļoti labi, ka šīs izrādes ir dažādi interpretējamas atkarībā no tā, ko skatītāji tajās grib primāri redzēt. Esmu bijusi diskusijās, kur sociāli aktīvi skatītāji apgalvo, ka Vlads iestudē tikai par homoseksualitāti, vai arī par to, kā krievs jūtas Latvijā, vai tikai par mākslinieku. Īstenībā tas ir absolūts kopums, un tas, ka to dažādās situācijās var dabūt laukā dažādi, ir forši. Domāju, ja Vlads pārvarētu dažus ar darba stiliem saistītus jautājumus, viņš būtu nepārprotama Eiropas zvaigzne. Tas ir kaut kas līdzīgs kā Hermanis – visur, kur viņš brauc, cilvēki saka: “Tas ir par mums!” Irbīte, man šķiet, ir specifiskāks gadījums – tam ir daudz mazāka saikne ar teātri kā dramatisko mākslu, tas ir starpžanrs, kas cilvēkiem, kuri primāri nāk no citām mākslām, varētu būt interesanti. Katrā gadījumā, pat ja tas nav klasisks teātris, tas ir ļoti interesanti pārdomājams objekts.

Skats no JRT izrādes "Pēdējā Ļeņina eglīte" (rež. Uldis Tīrons) // Foto – Jānis Deinats

Zīmīgi, ka gandrīz visas izrādes, par kurām mēs runājam, ir oriģināldramaturģijas iestudējumi. Manuprāt, tā ir viena no spēcīgākajām tendencēm ne tikai šajā, bet arī vairākās iepriekšējās sezonās – oriģināldramaturģijas vilnis Latvijas teātrī. 2017. gada rudenī, veidojot programmu Rīgā notikušajam Baltijas Drāmas forumam, konstatējām, ka Latvijas teātru aktīvajā repertuārā ir vairāk nekā simts nacionālo darbu iestudējumu – gan lugas, gan dramatizējumi, gan latviešu klasiķu, gan mūsdienu autoru darbi. Savukārt šajā sezonā no 11 Gada izrādes titulam nominētajiem iestudējumiem pieci ir oriģināldramaturģijas darbi. Vai var runāt par to, ka Latvijas teātris patlaban pietiekami niansēti un daudzpusīgi atspoguļo dzīvi šeit un tagad?

E.T. Kamēr es kādu jaunu tēmu neredzu izrādē, tikmēr es pat nevaru iedomāties, ka tāda būtu vajadzīga. Mani ļoti interesē tas, ka uz vēsturi var skatīties tik ļoti dažādi un ka jaunie visu laiku grib uz to skatīties. Patiesībā man ļoti simpātiski liekas tas, ko Daugavpilī – šogad gan ar mazāku jaudu – dara Justīne Kļava un Paula Pļavniece (izrādēs Jubileja ‘98, 2017, un Lutišķi. Simtgade, 2018 – I. R.). Ka viņas skatās uz to Latviju, kas ir citāda. Ja Vlads uz to tomēr skatās caur ārkārtas personību, tad šeit ir cilvēki visparastākie. Arī viņiem ir valodu mistrojums un dzīve, kas no viņu puses izskatās ļoti atšķirīgi.

I.R. Manuprāt, tas varbūt pat nav saistāms konkrēti ar Daugavpils teātri, bet ar Justīnes Kļavas darbiem – arī Dvēseļu utenis (DDT, rež. Inga Tropa – I. R.) ir balstīts līdzīgā principā.

E.T. Domāju, ka Justīnei Kļavai Dvēseļu utenis radās tāpēc, ka Daugavpilī bija Jubileja ‘98 un Mārtiņam Eihem bija Taņas dzimšanas diena (Ģertrūdes ielas teātris, dramaturģe Laila Burāne – I. R.) – parādījās šī auglīgā tēma: mēģināsim sarunāties. Man tas liekas ļoti vērtīgi, bet vai tam būs reāls rezultāts sabiedrībā – es nezinu. Bet katrā gadījumā vienmēr ir vērtīgāk sarunāties, nekā  ignorēt.

Z.R. Atklāti sakot, man oriģināldramaturģijas izcelšana vienmēr ir likusies problemātiska. Tas, pirmām kārtām, parāda to, ka mums ir problēmas ar oriģināldramaturģiju, ja tā ir īpaši jāizceļ, un, otrām kārtām, tā ir mazliet ideoloģiska lieta. Skaidrs – nacionālās kultūras konteksts, mums ir nepieciešama nacionālā dramaturģija. Ar to nevar strīdēties, bet visā šajā procesā ir arī kaut kas slidens.

Mēs dzīvojam simtgades gaidās, daudzi cilvēki ir ļoti patriotiski noskaņoti, kas ir skaisti, un latviešu kultūrai vajadzētu domāt par sevi pagātnes, tagadnes un nākotnes perspektīvās, bet man liekas, ka mums vajag ne tikai latviešu lugas, bet labas lugas.

Šādā kontekstā nepārprotams lielums ir Justīne Kļava. Man ārkārtīgi patīk, kā viņa strādā, jo viņa nevis mēģina atrast tēmu, bet vienkārši raksta par to, kas viņai ir svarīgi, un izrādās, ka tas arī citiem ir svarīgi. Drusku lielākas problēmas man ir ar Jāni Balodi – man patīk viņa izmantotās tehnikas, bet ne vienmēr – rezultāts. Tādā pašā aspektā man, no vienas puses, ļoti interesants, no otras puses – problemātisks liekas Artūra Dīča jaundarbs Nacionālajā teātrī (Arī vaļiem ir bail, rež. Elmārs Seņkovs – I. R.). Iestudējums man likās ar problēmām, bet tēma ir tik aktuāla un dzīves vērojums – tik ļoti precīzs, ka, ja tas būtu iestudēts mazliet citā kvalitātē, tas būtu grāvējs. Šī luga ir ne tik precīzi iestudēta, cik acīmredzot ļoti precīzi tverta. Tur parādās tas laikmetīgums. Protams, būtu ļoti interesanti skatīties, kas notiks ar šo darbu, ja kāds to iestudēs pēc divdesmit gadiem.

E.T. Domāju, ka tas varētu būt viens no darbiem, ko varētu iestudēt arī pēc divdesmit gadiem.

I.R. Interesanti, ka arī Vaļos ir līdzīgs nevaronis – cilvēks-planktons. Ja runājām par Mežaini un varoni, kas atrodas laikmeta griežos, tad šeit varam runāt par cilvēku, kas mēģina kaut kādā veidā izpeldēt pa 21. gadsimta dzīves realitāti.

Skats no NT izrādes "Arī vaļiem ir bail" (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Margarita Germane

E.T. Man liekas, te nav pie vainas simtgade un patriotisms, bet tas, ka ir nostiprinājusies dramaturgu paaudze, kas Latvijas teātrī ienāca pēc Laura Gundara kursiem – Justīne Kļava, Jānis Balodis, Rasa Bugavičute-Pēce, arī Agnese Rutkēviča. Tie ir dramaturgi, kas tika citādā veidā apmācīti, tieši un uzreiz kontaktējoties ar teātri, strādājot ar režisoriem. Viņi vienkārši tagad ir nobriedušas personības.

I.R. Vēl viens apstāklis, ko jau pieminēja Zane, – teātrim bieži vien ir vajadzīgi teksti par noteiktām tēmām, un, ja tos nav iespējams atrast, tie ir jāuzraksta pašiem.

Z.R. Jā, viena lieta ir tas, ka dramaturgs strādā teātra iekšienē, un otra lieta, par ko mēs labi zinām, ir tā, ka teātri nemitīgi vaimanā par to, ka labu tekstu vispār nav.

T.Č. Es domāju par to, kāpēc klasikas salīdzinoši ir maz – vai tiešām tur vairs nav nekādu stīgu, kas rezonētu uz mūsdienām un ko varētu interpretēt? Iepriecinātu kāda stabila proporcija – līdzvērtība starp oriģināldramaturģiju un klasiku.

E.T. Padomju laikā tā bija. (Smejas.) Domāju, ka vienkārši ir tādi viļņi – kādā brīdī vairāk ir oriģināldramaturģijas, bet kādā brīdī aktuālāka ir klasika.

Z.R. Man negribētos, lai būtu tāds grafiks, kas jāaizpilda. Skaidrs, ka nacionālā dramaturģija mums ir vajadzīga, bet, ja tā nav tik kvalitatīva, tad varbūt labāk iestudēt to, kas ir kvalitatīvs – kaut vai lamāto Čehovu.

T.Č. Man personīgi lielākais gandarījums ir tad, ja labi zināmā klasika tiek interpretēta inovatīvi – ka pēkšņi ieraugi pēctecību no senām paaudzēm līdz mūsdienām, to, cik tas joprojām ir aktuāli un ka to izdevies iekļaut mūsdienu kontekstā.

Z.R. Paturpinot Edīti, man liekas, ka oriģināldramaturģija ir tas lauciņš, kur vajadzētu parādīties tādām tēmām, par ko mēs, piederot pie pamatplūsmas, nemaz nezinām. Oriģināldramaturģija ir tā vieta, caur kuru nāk laukā dažnedažādi sabiedrības margināli slāņi, – ir problēmas, kuras cilvēks, normāli dzīvojot sabiedrībā, vienkārši neredz. Tas ir kas tāds, ko nevar pasūtīt, bet kam būtu jānāk no autora iekšējās pārliecības.

T.Č. Arī personiskums oriģināldramaturģijā noteikti ir lielāks, jo autors diez vai rakstīs par to, kas viņu pašu neinteresē.

 

Turpinājums sekos

 


[*] Šeit – 2016./2017. gada Kroders.lv kritiķu diskusija 
Šeit – 2015./2016. gada Kroders.lv kritiķu diskusija 
Šeit – 2014./2015. gada Kroders.lv kritiķu diskusija 

 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 16.07.2018

    Dažas negaidītas atskārsmes, citādi akcenti (nekā varētu sagaidīt no konkrētā diskutētāja un atsauksmēm). Nebūtu slikti zināt, cik izrādes noskatītas, jo tas var kopvērtējumu varbūt mainīt.

  • Dace 17.07.2018

    Man sezonas rādītājs ir, cik no tajā redzētajām daudzajām izrādēm es varu ieteikt noskatīties. Pagājušā sezonā tādas bija sešas, šajā – divas. Un tas ar visu manu milzu lojalitāti un cieņu pret teātri.
    Tāpēc jāpiekrīt, ka šīs sezonas augstākā virsotne ir tieši aktieri kā autonomas pērles, kas spēj patstāvīgi mirdzēt par spīti jeb neraugoties uz nereti apšaubāmiem spēles noteikumiem.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt