Valda Čakare 03.09.2012

Kopā ar „lūzeriem”

Iestudējot Valmieras teātrī 19. gadsimta krievu dramaturga Aleksandra Ostrovska lugu „Līgava bez pūra”, Oļģerts Kroders vismaz divos aspektos turpina būt uzticīgs pats sev. Proti - pirmizrāde par iestudējuma kvalitātēm ļauj veidot vien aptuvenu priekšstatu, kuram lemts mainīties uz labo pusi, ja skatītājs pēc kāda mēneša atradīs laiku un vēlēšanos redzēt uzvedumu vēlreiz. Tāpat arī presē izlasāmie režisora pārspriedumi par izrādes vēstījumu visai stipri atšķirtas no tā, kas reāli ieraugāms uz skatuves. Bet – par visu pēc kārtas.

Ostrovska vēlīnajā lugā savērptā intriga ir pavisam banāla – jaunu, pievilcīgu, taču trūcīgu meiteni Larisu apsēdusi pielūdzēju kohorta, kurā ietilpst gan bagāti tirgotāji - padzīvojušais Knurovs un jaunais Voževatovs, gan vētrainas uzdzīves cienītājs, bankrotējis kuģu īpašnieks Paratovs, gan sīks ierēdnis Karandiševs. Larisas ilgu objekts Paratovs meiteni atsakās precēt, dodot priekšroku līgavai ar pusmiljonu vērtu pūru, bet Larisa, atraidījuma satriekta, izprovocē savu surogātlīgavaini Karandiševu, lai tas greizsirdības lēkmē viņu nošauj. Tomēr „Līgava bez pūra” nav tikai melodramatiska sadzīves luga ar kriminālu iznākumu, tai piemīt vilinoša raksturu ietilpība un sarežģītība. Turklāt cilvēka dabas pazinējam Kroderam ar Ostrovski ir kopīga vēl kāda iezīme, ko varētu saukt par konkrētības ģēniju. To raksturo skaidrs priekšstats par apstākļiem, kas nosaka indivīda uzvedību, aptverošs skatījums uz sabiedrības dažādajiem slāņiem un sociāli ekonomiskajām attiecībām. Un - nekļūdīgs laika gara uztvērums.

Pirms trīsdesmit gadiem, kad Kroders „Līgavu bez pūra” iestudēja Liepājas teātrī, izrādes centrā bija viena galvenā figūra – Indras Briķes Larisa. Valdzinoša, potencēm bagāta personība, kura, spēlējot provinces smalko aprindu spēles, centās no niecīgas dzīves izspiest vairāk nekā tā spēja dot. Šādu lugas iestudēšanas tradīciju kontekstā neordināru skatījumu diktēja ne tikai Briķes daudzpusīgais talants, ko Kroders rūpīgi kopa un loloja, bet arī laiks. Ironiskā kārtā tieši 1982. gadā, kad tika iestudēta „Līgava bez pūra”, nomira padomju impērijas ilggadīgais ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, pieliekot punktu laikmetam, kas vēlāk delikāti tika apzīmēts ar vārdu „stagnācija”. Citiem vārdiem – tas bija brīdis pirms pārmaiņām, kuras sākās astoņdesmito gadu vidū. Bet pirms gaismas, kā zināms, tumsa ir visdziļākā. Krodera izrādē tā bija tik dziļa un kārdinājumu pilna, ka vitālu, stipru, spēcīgu personību spēja pārvērst mēra laika dzīru zvaigznē.

Valmieras iestudējumam tāpat kā 21. gadsimta izkaisītajai, sīku mērķu un kaislību piestrāvotajai dzīvei centra nav vai, precīzāk, – centri ir daudzi. Gan tāpēc, ka laikmets piedāvā drīzāk konstruētus tēlus nekā personības, gan arī tāpēc, ka režisora uzmanība teju vienādās proporcijās tiek pievērsta visām darbības personām. Larisai, ko ar profesionālu pašapziņu spēlē Valmieras teātra prīma Ieva Puķe, šoreiz atvēlēta katalizatora loma, jo tieši attiecībās ar viņu atklājas, cik ļoti visi ir aizņemti paši ar sevi un ambīcijām, kas nesniedzas pāri patērētāju sabiedrības novilktajām robežām.

Tomēr, apgalvojot, ka izrāde būs par naudas samaitājošo varu, Kroders skatītājus viltīgi maldina. Kuram gan, ja ne viņam, vislabāk zināt, ka svarīga nav vis nauda, bet cilvēks. Nauda īstenībā ir tikai līdzeklis, lai citos modinātu apbrīnu vai skaudību un demonstrētu savu pārākumu. Nu kāda jēga zīmoliem pieslānītai garderobes telpai un ekstrām aprīkotai vannas istabai, ja neviens to nav redzējis televizora kastē vai vismaz „Privātās Dzīves” atvērumā? Ostrovskis, protams, neraksta par masu mēdijiem kā par apstiprinājumu cilvēka eksistencei, šo funkciju lugā un arī Krodera izrādē veic „sabiedriskā doma” – viesmīļu sarunas kafejnīcā, tirgotāju apspriedes, čigānu baumas.

Ne velti atšķirībā no lugas, kur pirmā un pēdējā cēliena darbība risinās brīvā dabā, uz čuguna margu nožogota laukumiņa Volgas krastā, tādējādi atgādinot, ka eksistē kāds par varoņu šaurajām dzīvēm plašāks apvārsnis, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis izrādes notikumiem atvēlējis tikai iekštelpu. Tā ir gaiša, mājīga veranda, kas kļūst gan par kafejnīcu, gan Ogudalovu viesistabu, gan Karandiševa namu. Aiz logiem vējā šūpojas koku lapotnes, dzirdama putnu čivināšana. Pie galda ar avīzi rokā rezignēti garlaikojas kafejnīcas īpašnieks - Jura Laviņa Gavrila. Pie loga pieplacis, iespaidus kāri tver Ivara Vanaga viesmīlis Ivans. Atmosfēra šķiet tveicīga, taču nevis no vasaras karstuma, bet no shēmām, darījumiem, intrigām un plāniem, kas tiks kalti šaurajā telpā. Izrādes gaitā logi atvērsies un uz palodzēm būs redzamas trīslitru burkas. Tās atgādina Vilkārša scenogrāfijas elementu Čehova lugas „Tēvocis Vaņa” uzvedumā, ko Kroders veidoja 2003. gadā. Toreiz burkas bija piepildītas ar kaut ko baltu, gaisīgu. Ieskatoties rūpīgāk, tās izrādījās olu čaumalas – zīme izrādes varoņu   dzīves tukšumam, veltīgumam, kam tajā pašā laikā piemita neizskaidrojams valdzinājums. Šoreiz burkās nav nekā taustāma. Tikai gaiss. Vai tāpēc, ka cilvēka dzīvei šodien vairs nav pat ne nelietderīguma šarma?

Manuprāt, izrādei piestāvētu tāds pats nosaukums kā Krodera jaunākā kolēģa Viestura Meikšāna uzvedumam pēc Gorkija „Sīkpilsoņiem” – „Egoisti”. Gan tur, gan te attiecības apzīmogo ekstrēms individuālisms. Visi ir cilvēki, visi ir jūtīgi, ievainojami, visi grib mīlēt un būt mīlēti, bet ar garantiju, bez pievilšanās  - tā, lai viņus tādēļ nenotaksētu par muļķiem. Valmieriešu „Līgavā bez pūra” ilgošanos pēc jūtu īstuma neglābjami saindē vēlme būt veiksmīgam, sabiedrībā redzamam un pievilcīgam citu acīs. Tas, protams, ir tikai konstatējums. Taču, izrādi skatoties, fascinē aktieru spēja padarīt ieraugāmu sarežģīto procesu, kurā mīlestība cīnās (bet varbūt nemaz necīnās, drīzāk neatšķetināmi cieši savijas kopā) ar patmīlību.

Larisas māti - Daces Eversas Ogudalovu - kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa ietērpusi simboliski pretmetīgās krāsās – melnā asociējas ar atteikšanos no šīs pasaules kārdinājumiem, vīna sarkanā – ar ļaušanos tiem. Arī aktrises skatuves uzvedību aizraujoši interesantu padara savstarpēji pretmetīgu rīcības motīvu klātbūtne. Ogudalova virtuozi koķetē ar meitas pielūdzējiem – viņas kustības, acu skatieni un mīmiskie žesti momentā atsaucas situācijas un sarunas partnera noskaņojuma maiņai, liekot minēt, vai, menedžējot meitas dzīvi, viņa tomēr vairāk nerūpējas par savējo. To, cik izsmalcināta ir Ogudalovas attiecību uzturēšanas tehnika, vislabāk iespējams novērtēt kontekstā ar Ilzes Pukinskas sulīgi atveidoto Karandiševa krustmāti, kura par savu un krustdēla vietu zem saules cīnās, pat nepūlēdamās slāpēt vulkānisku plebejietes temperamentu.

Aigaram Apinim  „mazais cilvēks”  Karandiševs ir pavēris jaunus profesionālās meistarības apvāršņus. Aktieris jūtīgi nospēlē cilvēku ar sarežģītu garīgo struktūru: Karandiševs ļoti labi redz un saprot lietu kārtību, tomēr nav tik stiprs, lai pretotos – ne jau dzīves uzspiestajiem noteikumiem, bet pats sev, savai kaislīgajai vēlmei gūt virsroku pār tiem, kas netur viņu nekādā vērtē. Provinces ierēdni izrādē raksturo plaša cilvēcisko izpausmju amplitūda - no groteskas dīžāšanās, izbaudot Larisas līgavaiņa statusu, līdz traģiskam mieram, atskāršot, ka pasaule notaksējusi viņu par neglābjamu vientiesi. Sajūsmināti spiedzīgā balss kļūst zemāka, dricelīgās kustības – rāmas un nosvērtas.

Tikt uztvertam kā vientiesim nav patīkami, jo tas nozīmē izpelnīties apsmieklu. Imanta Strada aktieris Robinsons no perifēras figūras kļūst par šekspīriska mēroga tēlu tieši tāpēc, ka vientieša lomu uzņemas apzināti. Atšķirībā no „dabiskā” vientieša Karandiševa Robinsonam profesionāla vientiesības imitācija palīdz saglabāt pašcieņu un distancēties ne tikai no pazemojumiem, bet arī no paša pastrādātās nelietības, piedaloties Larisas neveiksmīgā līgavaiņa piedzirdīšanā.

Pievolgas pilsētas dzīves saimnieki izrādē ir Agra Māsēna Knurovs un Krišjāņa Salmiņa Voževatovs. Abu tirgotāju elegantajā duetā aktieriem un režisoram licies būtiski uzsvērt to, ka atšķirībā no pārējām darbības personām viņu spēlēs un intrigās runa nav par izdzīvošanu, bet par dzīves kvalitāti. Māsēna savaldīgajam, augstprātīgajam Knurovam acīmredzami pietrūkst jaunības skaistuma, Salmiņa Voževatovam – dzīves garšas asuma, ko viņi cer atrast Larisā.

Kad uz skatuves parādās  Ievas Puķes Larisa – melanholiska un gracioza, bāli zaļā tērpā, neviļus jādomā par to, ka jūrā zaļa krāsa nozīmē kuģa katastrofu. Apsēsta ar liktenīgā vīrieša tēlu, ko Paratovs sev konstruējis, Larisa mērķtiecīgi stūrē pretī nebūtībai. Abiem Paratova tēlotājiem – Mārtiņam Lūsim un Rihardam Jakovelam - piemīt skatuviskā pievilcība, tomēr noslēpumainā romantiskā varoņa poza viņiem, šķiet, dodas rokā ar piepūli. Mārtiņam Lūsim tāpēc, ka viņa vīrišķīgi demokrātiskajam gestus izsmalcināta „zīmēšanās” liekas neorganiska, savukārt Riharda Jakovela Paratovs ir ļoti jauns un vēl tikai cenšas  apgūt uzvedības kodu, ko pieprasa uzturēšanās sabiedrībā. Ne viens, ne otrs neļauj nojaust, vai Paratovs, aicinot Larisu atstāt līgavaini un braukt līdzi pāri Volgai, tiešām „aizmirst par savām važām” ,vai arī rīkojas aiz aprēķina. Tikpat grūti atbildēt uz jautājumu, vai Larisai izšķirošais brauciens iecerēts kā caurlaide Paratova vilinošajā pasaulē (neprātis novērtēs neprātīgu soli) vai mēģinājums „sašņorēt” spožo kungu. Visticamāk – abi kopā.

Izrādes fināls ir savā ziņā ironisks. Kad Larisas un Karandiševa melodramatiskā dialoga noslēgumā atskan šāviens, Larisa atslīgst krēslā un pēdējiem spēkiem pasniedzas pēc pistoles, ko sava nodarījuma satriektais katorgas kandidāts Karandiševs nomet uz galda. Visi pārējie ir tur, ārā un pa atvērtajiem verandas logiem kā no teātra ložām lūkojas notiekošajā. Kroders atgādina, ka laikmets ir nežēlīgi teatrāls. Larisa un Karandiševs - tie, kuri visvairāk alkuši būt par savas dzīves režisoriem, kļuvuši par aktieriem citu iestudētā izrādē, bet mēs, skatītāji, ar viņiem atrodamies vienā telpā. Kopā ar „lūzeriem”.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt