Edīte Tišheizere 01.08.2018

Daugavpils modeļi – Latvija simtgadē

Skats no izrādes "Lutišķi. Simtgade" // Foto – Džeina Saulīte

Visai garš ievads

Jau otro sezonu Daugavpils teātris “Spēlmaņu nakts” nominācijās parādījies smagajās, proti, Gada izrāžu, režisoru un aktieru kategorijās. Tas ir ļoti cienījams teātra mākslinieciskā vadītāja Oļega Šapošņikova sešu gadu darba rezultāts, kaut arī viņa paša izrāžu – un tas ir zīmīgi – nomināciju sarakstā nav. No distances raugoties, varu tikai minēt, ka Oļega Šapošņikova mērķis bijis pievilināt teātrim skatītājus, pieradināt un tad pamazām mainīt viņu skatīšanas vai neskatīšanās ieradumus, priekšstatus un gaumi. Vērojot teātra repertuāru vairāku gadu garumā, redzams, ka tas darīts bez augstprātības, toties ar skaidru aprēķinu un noteiktu vīziju par to, kādam vajadzētu būt profesionālam teātrim Daugavpilī un Latgalē. Daugavpils teātris ir vienīgais, kurā div- vai pat trīsvalodība un arī akcents ir ne tikai pieļaujams, bet pat nepieciešams, sarunā minējis mākslinieciskais vadītājs. Un abu trupu mērķtiecīga kopdarbība, manuprāt, ir Daugavpils teātra šābrīža zīmols. Tikpat raksturīga ir cieša sadarbošanās ar jaunās paaudzes režisoriem Paulu Pļavnieci, Juri Joneli un Georgiju Surkovu, kuri tieši šeit iestudējuši savus nozīmīgākos uzvedumus, un viņiem pieskaitāma arī Polijas režisore Lucina Sosnovska. Tieši viņu ziņā ir Daugavpils teātra radoši izaicinošā repertuāra daļa, kas domāta mazās zāles tuvajai distancei un pie laikmetīgas teātra valodas pieradinātiem skatītājiem.

Sev (un arī viesrežisoram Dž. Dž. Džilindžeram) Oļegs Šapošņikovs atstājis nepateicīgāko darbu – piepildīt teātra lielo zāli, iestudēt izrādes, kurās skatītāji saņemtu to, pie kā raduši visvairāk. Pagājušajā sezonā tāds visnotaļ cienījams kases pildītājs ir Šarlotes Brontē romāna pārlikums – Kima Breitburga mūzikls “Džeina Eira”. Tas iestudēts, pilnām izmantojot teātra mākslinieku vokālās, plastiskās un aktieriskās iemaņas: katram tēlam, ko spēlē aktieris, ir arī dziedošs un dejojošs dubultnieks, kurš palaikam atklāj iekšējos pārdzīvojumus, ko slēpj noslēgtais britu raksturs.

Daugavpils teātrim, kā liekas, šobrīd ir skaidrs darbības virziens – prom no provinciālisma jebkurā izpausmē: vai tie būtu gaumes nošļūcieni, pašapmierinātība un vietējie orientieri, vai vispār jebkādu orientieru trūkums. Tiesa gan, šī kustība nav bez līkumiem un klupieniem – kā ikviens patiešām radošs ceļš. Tāds klupiens, manuprāt, pagājušajā sezonā bijis Aleksandra Gribojedova klasiskās lugas “Gudra cilvēka nelaime” modernizējums “Kur prāts, tur nelaime”, ko iestudēja režisors no Krievijas Jurijs Kvjatkovskis. Tā ir dīvaina parodija par kaimiņu valsts notikumiem: galvenais varonis Aleksandrs Čackis pārvērsts par sievieti, runā ar spēcīgu latviešu akcentu (šajā lomā Zanda Mankopa), ierodas mūsdienu Maskavā pēc mācībām Rietumos un tā arī nespēj ierubīties dzimtenes absurdā. Ja izrāde būtu uzvesta kaimiņos, iespējams, tā radītu politisku skandālu vai Gribojedova daiļrades sargātāju svētu sašutumu; taču šaipus Eiropas Savienības robežai šāds uzvedums ir vai nu pigas rādīšana, roku turot kabatā – no režisora puses, vai… apziņa, ka te ir Krievijas province – no teātra puses. Neviens no variantiem neliekas ne drosmīgs, ne cienījams.

Sezonas smaguma centrs ir divi mazās formas iestudējumi, kuros svarīgs ir tuvais plāns un tātad aktieru personība, taču tikpat nozīmīga ir skatītāju gatavība neērtiem jautājumiem un izaicinošiem risinājumiem.

Tas ir Paulas Pļavnieces veiktais Justīnes Kļavas lugas “Lutišķi. Simtgade” iestudējums un Lucinas Sosnovskas uzvedums “Cilvēks parastais”, ko iedvesmojusi poļu mūsdienu dzejas un dramaturģijas klasiķa Tadeuša Ruževiča luga “Kartotēka”.

Skats no izrādes "Lutišķi. Simtgade". Centrā: Inese – Zanda Mankopa // Foto – Džeina Saulīte

Lutišķu modelis – integrācija kā neiespējamā misija

Intervijā “Latvijas Avīzei” režisore Paula Pļavniece sacījusi, ka doma par šādu izrādi radusies, iestudējot “Jubileju ‘98”, tāpēc abu uzvedumu salīdzinājums ir pašsaprotams. “Jubileja ‘98” fascinēja ar jaunās paaudzes mākslinieku – dramaturģes Justīnes Kļavas, režisores Paulas Pļavnieces, scenogrāfes Daces Slokas – un aktieru patiesības mēru, iejūtoties laikā, par ko viņiem (gandrīz nevienam) nevar būt atmiņu, tikai vispārēji priekšstati. “Jubileja ‘98” ir pētījums darbībā, tāpēc vēl jo ietekmīgāks: saistošs tiem, kuri nezina, līdz sīkumiem saprotams tiem, kuri šim laikam gājuši cauri. Un viens no pašiem svarīgākajiem atcerēšanās dzinuļiem šajā izrādē ir psiholoģiski pamatotā, precīzā vairāku valodu – latviešu, krievu un angļu – lietošana, kas reizēm par tēliem, viņu pagātni un raksturu pasaka vairāk nekā vārdi, ko viņi saka. Tas ir smieklīgs, traģisks un dzīvs noteikta laika šķērsgriezums.

Tāpēc tās pašas mākslinieciskās komandas nākamo kopdarbu “Lutišķi. Simtgade” gaidīju īpaši, reizē cerot uz jaunu pieredzi un bīstoties no vilšanās. Saņēmu gan vienu, gan otru. Gandarīja teātra noteiktā griba runāt par sāpīgiem jautājumiem, ļaujot atšķirīgiem viedokļiem sadurties, nevis paslēpjot tos zem spilvena un izliekoties, ka ir jau ērti un labi tāpat. Vilties lika iepriekš paredzamas atbildes un to plānums, un arī neizmantotās iespējas.

Justīnes Kļavas dramaturģijas spēcīgākā puse līdz šim bijusi spēja uztvert un radoši pārveidot izrādes vajadzībām cita autora sižetu. “Jubilejas ‘98” pamatā bija strikta dramaturģiskā struktūra, kuru apaugļoja rūpīga laikmeta izpēte. Šajā gadījumā dramaturģe un režisore izšķīrušās par citu ceļu: runāt par savu laiku un radīt nevis dzīves šķērsgriezumu vai momentuzņēmumu, bet… laboratorijas modeli. Proti, izvirzīt hipotēzi jeb pieņēmumu un paskatīties, kā tas darbosies. Ideja un arī tai izvelētais sižets ir intriģējošs: jauns skuķēns grib režijas diplomdarbam uzvest pašu sarežģītāko Raiņa lugu “Spēlēju, dancoju”, naudu iestudēšanai dabūjis, uzrakstot projektu Sabiedrības Integrācijas fonda izsludinātā konkursā Latvijas simtgades svinēšanai, un nu ieradies strādāt ar pašdarbniekiem dziļā nomalē, sazin kādos Lutišķos, pašā Latvijas pierobežā, kur rets i kārtīgi latviešu valodu prot. Kā jau modelī pienākas, ievērota vietas un laika vienība. Darbības vieta ir turpat vai mitoloģiska: Lutišķi, kur zāle ir zaļāka par zaļu un pārsteidzošā kārtā joprojām mīt 75 cilvēki, kā izrādes sākumā, uz ķeblīša pakāpies, pasaku vīriņa balsī pavēsta vecticībnieks Jefrosins. Darbības laiks ir 30 dienas, kurās jaunā režisore Inese, Zandas Mankopas tēlotā Piebalgas meitene, kas runā tikai latviski, cenšas savu Raiņa lugas redzējumu (bet tikpat labi – savu dzīves redzējumu) uzpotēt astoņiem dažādu valodu un pārliecību mistru pārstāvošajiem Lutišķu iedzīvotājiem.

Izrādē visaizraujošākais ir skatīties, ar kādu aizrautību strādā aktieri, kā viņi apdzīvo palaikam visai shematiskos – kā jau laboratorijas modelī – notikumus, kā padara tos par savu personisko pieredzi un atrod smalkas aktieriskas nianses vispārzināmās lietās.

Kā Karīna Sidina un Irīna Kešiševa, kuras spēlē dvīņumāsas, krieviski runājošas azerbaidžānietes Marinu un Karinu, kas aiz sarūgtinājuma par zaudētu darbu liek nojaust daudz dziļākas sāpes par zaudētām saknēm un bez īstas jēgas nodzīvoti dzīvi. Kā Mihails Abramovs šiverīgā un izdarīgā feldšera Konstantīna lomā: viņam tāpat gruzd sāpe par to, ka nav novērtēts ne viņa darbs, ne labā griba. Kā Ineses Ivulānes-Mežales nelokāmā un pret citu problēmām kurlā latgaliete Baņuta. Kā Kristīnes Veinšteinas mūžam visus samierināt gribošā kultūras nama vadītāja Janīna, Latgalē ieprecējusies un pamazām zaudējusi ambīcijas, tik vien palicis, kā nelokāms filoloģes uzskats, ka latgaliešu valoda nav nekāda valoda. Kā Žannas Lubgānes pastniece Antoņina, kas dzīvo pārliecībā, ka visiem pārējiem redz cauri, vai Jurija Loseva vecticībnieks Jefrosins, kas aiz pasaku vecīša balss un ārienes paslēpis patriarha nelokāmo pārliecību, kur sievišķiem īstā vieta. Kā Miroslavs Blakunovs, kas Sergeja lomā nospēlē bezlaika dumpinieku, kura dzīvesspars, garša un taisnības izjūta nevienam nav vajadzīga. Katram te ir savi kompleksi, kas atveduši uz dramatisko pulciņu, – tak jau būs kāda cita, lai arī šķietama dzīve. Katra tēla konkrētība ir galvenais iestudējuma pievilkšanas spēks.

Skats no izrādes "Lutišķi. Simtgade" // Foto – Džeina Saulīte

Toties vilšanos sagādā tas, ka izrāde, sākusies kā noteikta hipotēze, turpat pieņēmumu un priekšstatu līmenī arī beidzas. Lutišķi kā bija izdomāti, tā arī paliek. Vispārzināmi ir jautājumi un pretenzijas, kas nomāc šos cilvēkus, – krievu skolu slēgšana, valsts valoda, okupācijas atzīšana un tamlīdzīgi. Protams, ne jau teātra iespējās ir šos jautājumus atrisināt, taču iedziļināties tālāk par avīžu ziņu līmeni gan būtu vērtīgi. Turklāt trīsvalodība – latviešu, krievu un latgaliešu mēle – tiek izmantota gaužām nosacīti, tā izriet nevis no situācijas, bet ir autoru gribas noteikta: savu reizi Inese, kas sakās krievu valodu nezinām, to saprot līdz niansēm, citreiz Sergejam, kurš apgalvo, ka latviski nerunā, valoda plūst kā strautiņš.

Būtiska izrādē neizmantota iespēja, manuprāt, ir arī Raiņa lugas dziļāks lasījums, kas diemžēl nav saistījis radošo grupu. Gluži iespējams, ka režijas studente, domādama par to, kā izmantot “Spēlēju, dancoju” starpnacionālo problēmu atklāšanā, patiešām nekur tālāk nebūtu tikusi par riju, kas pārpilna krieviem, kuri nozaguši Leldi – Latvi, un Miroņkungu kā vecu okupantu, kas pēc nāves sūc latviešu asinis. Taču žēl, ka arī iestudējuma veidotājiem luga tikai tādā primitīvā līmenī vien šķitusi izlasāma. Ja ne vairāk, tad vismaz viens no Raiņa motīviem skanētu visnotaļ mūsdienīgi. Proti, Tots, kuru paredzēts spēlēt Sergejam, krievu puisim krekliņā ar Putina vaigu uz krūtīm, taču arī ir svešais, krietno kāzu viesu nesaprasts un nepieņemts. Un, starp citu, viņam tiek ļauts upurēt savas trīs asinslāses un dzīvību, lai augšāmceltos Lelde – Latve, bet pārējie varētu turpinātu dzīvot laimē un līksmē.

Izrādes finālā režisore Inese, vīlusies Lutišķu aktieros un pašas idejā un zaudējusi iespējamo mīlestību, paziņo, ka nekāda iestudējuma nebūs. Bet naudu, kas paredzēta integrācijai ar kultūras palīdzību, iespējams, vērtīgāk būtu bijis ieguldīt ceļu labošanā. Ļoti skarbs un neglaimojošs ir Latvijas modelis, kādu to ieraudzījuši un izmēģinājuši izrādes “Lutišķi. Simtgade” veidotāji. Tomēr mani neatstāj pārliecība, ka realitāte iespējama arī citāda, un tieši Daugavpils teātris ir labākais piemērs tās iespējamībai.

Modelis “Cilvēks parastais” – uz jaunu iespēju sliekšņa

Gluži citu atbildi sniedz režisores Lucinas Sosnovskas izrāde “Cilvēks parastais”. Tās dramaturģisko pamatu, iedvesmojoties no absurdista Tadeuša Ružēviča lugas “Kartotēka”, sarakstījusi poļu dramaturģe Patrīcija Kovaņska, arī scenogrāfe un kostīmu māksliniece Paula Grohoļska ir poliete. Savulaik, pagājušā gadsimta 50. un 60. gadu mijā, Ruževiča luga apstulbināja teātrus, jo tajā vārda vistiešākajā nozīmē nebija darbības: galvenais varonis, Cilvēks parastais, visu laiku gulēja gultā, kurai garām devās viņa dzīves laikā sastapto cilvēku fantomi un atmiņas. Kovaņska saglabājusi principu, ka Cilvēks parastais – viņa lomā ir aktieris Vadims Bogdanovs – sastopas ar savu pagātni, tagadni un iespējamo nākotni, cerot saprast, kas tad viņš ir un uz ko ir spējīgs. Taču ir arī būtiska atšķirība – tagad Cilvēks parastais ir lugas un izrādes aktīvais centrs un pētnieks.

Skats no izrādes "Cilvēks parastais" // Foto – Agnieszka Michalak

Izrāde ir mazās formas darbs, skatītāji, kuri, starp citu, visai noteikti tiek iesaistīti ja ne darbībā, tad diskusijā, atrodas turpat uz skatuves. Bet aktieri, kuri pirms tam sēdējuši skatītāju zālē, izrādei sākoties, kāpj uz skatuves, iepazīstas ar publiku un paziņo, ka dodas pārģērbties, lai spēlētu savas lomas. Tā ir pilnīgi atklāta teātra spēlēšana, kurā itin nekas netiek imitēts, taču izrādes pievilcības avots un paradokss ir tas, ka viss notiekošais vienlaikus ir arī neiedomājami īsts un dziļi personisks.

“Cilvēks parastais” ir secīgu, taču savā starpā nesaistītu ainu virkne, kurā galvenais varonis sastopas… pats ar sevi dažādās iespējamās vai neiespējamās, notikušās vai izdomātās situācijās. Teiksim, viņš satiekas ar bijušo Mīlestību, ko spēlē Žanna Lubgāne, un kļūst neiecietīgs un gandrīz rupjš, atrodoties situācijā, kas viņam vairs neder, ir izdzīvota un pamesta kā veca čūskas āda. Vai ir līdz paralīzei bezpalīdzīgs, kad Sieviete no nākotnes, cilvēka uzlabotā versija, ko Milena Savkina attēlo kā androgīnu, sterilu un neievainojamu radījumu, izģērbj viņu un demonstrē kā absurdi neracionālu, viegli ievainojamu un iznīcināmu būtni.

Katra no ainām jeb situācijām ir ļoti konkrēta, bet šī konkrētība kādā brīdī pārvēršas par metaforu, kuras sastāvdaļas pēc tam iespējams preparēt un pētīt, taču tūlītējā iedarbība ir jutekliska un vienota.

Man pašai par izrādes kulmināciju kļuva pirmā cēliena beigas. Saticis Bērnu no kosmosa, kura lomā apbrīnojami organiski darbojas pusaugu meitene, Cilvēks vienkāršais kopā ar viņu pēta to, kas notiks pēc nāves. Pēc nāves visi kļūst par gariem, pašsaprotami paziņo bērns. Protams, ka viņa prot izsaukt garus: vajag raudzīties sveces liesmā un trīsreiz saukt pīķa dāmu. Tumsā viņi sauc, kaut kas sakustas un… gars patiešām ir klāt. Tas ir zelta retrīvers, kas metas pretim Cilvēkam kā absolūtas beznosacījumu mīlestības iemiesojums. Aktieris stāv pie mikrofona, noskaņojušos klavieru pavadījumā dzied Franča Šūberta “Ziemas ceļa” pēdējo dziesmu “Leijerkastnieks” – par nāvi, kurai viņš dosies līdzi, no šnorbēniņiem kā lietus līst smilšu tērcītes, suns ir pieglaudies cilvēkam, un šis skatuves mirklis ir pilnīgs un nepatverams.

Taču pats būtiskākais, ko atklāj šī izrāde, ir aktierspēles veids, kurā darbojas Vadims Bogdanovs un kura, kā man šķiet, ir kaut kas pilnīgi jauns Latvijas skatuves mākslā. Tā ir ļoti intensīva klātbūtne, izmantojot paša miesu, intelektu, jūtas un garu tik tieši, kā to dara izcili performanču mākslinieki, padarot realitāti par teatrālu darbību. Taču viņi tad arī paliek savas personības robežas, neko netēlodami. Tas, kas atšķir Vadima Bogdanova darbu izrādē “Cilvēks parastais”, ir šī nespēlēšana, realitātes pārvēršana darbībā, vienlaikus saglabājot gan pilnīgo personisko klātbūtni, gan lomas robežas. Taču ne lomas radītu distanci! Robežas ir, bet distances nav. Ļoti reti kritiķa un pētnieka dzīvē ir tie iekšējo gaviļu brīži, kad patiešām sastopies ar kaut ko jaunu, kam nav vajadzīgo vārdu tavā profesionālajā krājumā. Vadima Bogdanova darbs izrādē “Cilvēks parastais” ir viens no šiem laimīgajiem apjukuma brīžiem.

Skats no izrādes "Cilvēks parastais". Centrā: Vadims Bogdanovs // Foto – Agnieszka Michalak

Daugavpils teātris ir ļoti noteikti ierakstījis savu darbu laikmetīgā Latvijas teātra kontekstā. Tāpat kā pārējie teātri tas, manuprāt, atrodas jaunu aktiera eksistences atklājumu priekšā. Turklāt ir spēris lielu soli šajā virzienā.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt