Ilze Folkmane 02.08.2018

Jautājumi un atbildes Cēsīs

Skats no performances "Dzimusi 1991" // Foto – Kristīna Homenko

Šī vasara teātra mīļiem ir tik notikumiem bagāta, ka brīžiem pat nevar sajust teātra sezonas trūkumu. Pagājušajā nedēļas nogalē par teātra dzīves centrāli kļuva Cēsu pilsēta, kuru tās iedzīvotāji uz pāris dienām aizdeva Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajai Eiropas Teātra akadēmiju platformas (PLETA) Vasaras skolai un festivālam “Brīvības iela”.

Skolā šovasar uz divām nedēļām kopā sanāca 26 topošie aktieri, režisori un dramaturgi no astoņām Eiropas valstīm, lai piedalītos meistardarbnīcās un radītu kopīgus mākslas darbus. Viņu sadarbība vainagojusies ar sešu performanču ciklu “Laika mašīna pietur Cēsīs”, ko cēsnieki un pilsētas viesi varēja bez maksas vērot 28. un 29. jūlijā.

Festivāla vienojošā tēma ir “Brīvība”, kuru topošie teātra mākslinieki aplūkojuši no dažādiem skatpunktiem, iedvesmojoties no Cēsu vides un cilvēkiem. Procesā viņiem palīdzējuši vairāki mentori – nīderlandiešu vietas teātra (site-specific) teātra speciāliste Marike Splinta, latviešu dramaturgs Jānis Balodis un nīderlandiešu aktieris un režisors Jorns Heijdenrijks.

Lielākoties brīvība saistās ar kaut ko skaistu un nenovērtējamu. Tomēr, vērojot festivāla norisi tā noslēdzošajā dienā, 29. jūlijā, izdevās saskatīt tīšu vai netīšu mākslinieku dialogu pašiem savā starpā, pirmajās performancēs izvirzot kādu sāpīgu jautājumu, bet pēdējās mēģinot rast uz to atbildes.

Ko mums maksā brīvība?

Abas svētdienas pirmās performances – “Dzimusi 1991” un “T.E.S.T.” – saknes radušas brīvības negatīvajos aspektos. Kā izteikusies “Dzimusi 1991” režisore, Valmieras Drāmas teātra aktrise Ieva Džindža: “Es neesmu saskārusies ar situācijām, kurās kāds kritiski runātu par to, ko nozīmē būt brīvam šodien salīdzinājumā ar tautas vēsturi, kurai ilgus gadus bijusi liegta brīvība un brīva domāšana.” [1] Tieši tāpēc apmēram 30 minūtes garā kustību performance, kuras mentors ir Jorns Heijdenrijks, cenšas asociatīvi izpētīt, kā tieši brīvībā dzimusī un augusī paaudze attiecas pret savu stāvokli.

Sākotnēji trīs performances dalībnieki – Ieva Džindža, Vilma Kinnunena (Helsinki) un Ansi Nīmi (Helsinki) – melnos apģērbos šļūkā pa Cēsu pilsētas Rožu laukumu neko neredzošām acīm, līdz nokļūst pie ūdens strūklakas. Ūdens, kā zināms, ir galvenais dzīvības priekšnoteikums, tāpēc arī performancē tas kļūst par centrālo simbolu jauniegūtai brīvībai – ūdens jeb brīvība liek zombijiem kļūt par īstiem cilvēkiem. Te arī sākas interesantākā performances daļa, jo potenciāli didaktisks priekšnesums par brīvības nozīmi izvērsts daudz interesantākā apcerējumā par brīvības sekām.

Dalībnieku apbrīnas pilnos skatienus palēnām nomaina ūdens sišana un centieni strūklas iegrūst atpakaļ zemē, kā arī mānīgas izjūtas par to, ka paši cilvēki spēj kontrolēt ūdens kustības, kā arī izvēlēties tos dzīves aspektus, kas viņiem patīk. Mēģinājums pierunāt skatītājus pievienoties strūklakā gan neizdodas, bet, šķiet, priekšnesuma veidotāji to jau paredzējuši, jo skatītājos iefiltrējusies vēl viena dalībniece – Asta Sveholma (Helsinki), kura tērpusies ikdienas drēbēs un pievienojas brīvības baudīšanā. Šķiet, tieši viņa ir “dzimusi 1991. gadā”, jo nav pieredzējusi dzīvi bez brīvības. Turklāt Astas vārds nemaz neparādās programmiņā, īsti postdramatiskā garā liekot apšaubīt to, kura performances daļa pieder iestudējumam, bet kura ir spontāna rīcība. Palēnām strūklakā tiek ienesti dažādi objekti, ainai kļūstot arvien haotiskākai un nekontrolējamākai. Kad visi sākotnējie zombiji strūklaku pametuši, paliek tikai jaunā meitene samirkušās ielas drēbēs, kurai jātiek galā ar to, ko lielākoties izdarījusi iepriekšējā paaudze.

Skats no performances "Dzimusi 1991" // Foto – Kristīna Homenko

Arī Oskars Briu (Brisele) izrādē-sporta spēlē “T.E.S.T.”, kuras mentors ir dramaturgs Jānis Balodis, runā par to, ka brīvība ne vienmēr ir tikai pozitīva. Kā medijs šai starpkultūru diskusijai izvēlēta brutāla sporta spēle – pēdējais mačs par brīvību starp Sky Blue Mind Club komandu zilos tērpos un Regina Corona Amore komandu sarkanās formās. Ar tīklu nožogotā laukumā aktieri – Janniks Gorgers (Zalcburga), Jūlija Hammerštīla (Minhene), Emīls Kīlstroms (Helsinki) un Karlo Hāpiainens (Helsinki) – izspēlē setus par varu, pieņemšanu, mīlestību, atkarībām, senčiem, mājam, naudu un noteikumiem, daloties arī ar īsiem stāstiem par šīm tēmām.

Jāsaka, ka “kurš maksā, tas pasūta mūziku” tēma, kas izrādē parādās visspilgtāk, protams, ir patiesa, bet brīžiem ņemta pārāk dogmatiski un novesta līdz pārāk tiešam atrisinājumam, kurā viens no spēlētājiem kļūst par cita spēlētāja vergu. Tomēr tik un tā ir prieks skatīties, ar kādu jaunatklāsmes degsmi tēmas šķetināšanā metas visi aktieri. Pilnās Cēsu tirgus puķu paviljona tribīnes to viennozīmīgi jūt, gavilējot līdzi abām komandām. Spēcīgākais performances brīdis šoreiz slēpjas klusumā. Spēles plānā, kas uzrakstīts uz tāfeles laukuma malā, bez jau minētajiem setiem vēl pavīd arī vārdi “daba” un “iztēle”. Tomēr pēc kaislībām par naudu un tās radītajām sekām vairs nav palicis neviens, kurš par šīm lietām cīnītos. Kā teicis Imants Ziedonis: “Par maizi – jūs visi, / Bet kas par ziediem karo?”

Abas performances savā ziņā apšauba to, vai cilvēkiem brīvību vispār var uzticēt, raisot visnotaļ drūmas pārdomas par cilvēku savtīgo dabu. Tomēr noslēdzošās divas izrādes nākotnē iekrāso arī pa kādam gaišam cerības staram.

Skats no performances "T.E.S.T." // Foto – Kristīna Homenko

Atrast brīvību sevī

Gan režisores Diānas Kaijakas un dramaturģes Annas Belkovskas (Rīga) dokumentālā izrāde “Brīvības salas”, gan Dženetas Oušterlakenas un Augusto Pedrazas (Brisele) performatīvā pastaiga “Pagātnes ēnas” no kolektīvās brīvības histērijas pievēršas subjektīvajam, liekot atbildes meklēt pašiem sevī, nevis kādos ārējos apstākļos.

“Brīvības salas” sākas pie Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīcas, kur skatītājus sagaida trīs personības – Diānas Kaijakas grāmatvede, kuru māksla nemaz tā īsti neinteresē, mākslas baudītāja Patrīcija Kolāte un sarkanā kaklautā tērpusies kārtības mīļotāja Anna Belkovska. Skatītāji seko pašu izvēlētai vadītājai uz netālu esošo koprades namu “Skola 6”, kur katra grupa iziet savu ceļu pa trīs stacijām, iepazīstoties ar citu cilvēku brīvības salām.

Katra sala pieder savai paaudzei un reāliem cilvēkiem – Daumants Kalniņš ierakstā stāsta par brīvības izpausmēm padomju laikā, Ansi Nīmi (Helsinki) interpretējis kādas cēsnieces, vārdā Zane, stāstu par brīvību, kas rodas, tuvojoties mākslas pasaulei, un Asta Sveholma (Helsinki) piedalās instalācijā, kurā valda jaunākajai paaudzei tik ierastā bezgalīgās izvēles brīvība. Izrādes veidotāji ļoti veiksmīgi izvēlējušies sākt ar katram skatītajam tuvāko salu (piemēram, grāmatvedības mīļi vispirms dzird stāstu par to, kā māksla viņiem palīdzēja izrauties no ierobežojošām struktūrām), tikai pēc tam iepazīstot citas brīvības izpausmes.

Ir atbruņojoši redzēt, ka brīvība ne vienmēr nozīmē smagu lēmumu pieņemšanu vai savas atbildības apzināšos, bet reizēm tā nozīmē mierīgu vakaru ar vīnu un dzeju vai zilas lūpukrāsas uzklāšanu. Tomēr nedaudz ironiski šķiet tas, ka pastaigā par brīvību cilvēki uzreiz tiek sadalīti iegrožojošās kategorijās, īsti nepieļaujot novirzes no performances uzliktajiem noteikumiem.

Skats no performances "Brīvības salas" // Foto – Kristīna Homenko

Izrādes noslēgumā skatītāji aicināti saskatīt kādus apveidus tuvumā esošās baznīcas apdrupušajās sienās, salīdzinot savus atradumus ar citu atklājumiem. Šis uzdevums tad arī veido tiltu ar cikla pēdējo performanci – Dženetas Oušterlakenas un Augusto Pedrazas (Brisele) performatīvo pastaigu “Pagātnes ēnas” Cēsu pilsdrupās.

Pastaigā lielākoties runāts par to, ko mēs varētu mācīties no pagātnes, skatoties uz Cēsu pili, kura pārdzīvojusi gan nebrīves, gan brīvības periodus. Dženeta Oušterlakena, Augusto Pedraza un Una Eglīte izspēlē to, ko pils redz ikdienā mūsdienās, un to, kas noticis pagātnē. Rotaļīgā gaisotnē skatītājiem dota iespēja ēnu teātra veidā vērot pavisam īsu un vienkāršotu Cēsu pils vēsturi, pēc kuras katrs no performances dalībniekiem dalās ar savu nākotnes apņemšanos, iedvesmojoties no pils vēstures un izturības.

Tādējādi “Brīvības salas” un “Pagātnes ēnas” aicina tieši tagad atskatīties uz pagātni, lai rastu tajā spēku un vienotību doties tālāk nākotnē katram ar savu individuālo brīvību.

Tajā pašā laikā abas performances atgādina nezaudēt spēju ieklausīties savos līdzcilvēkos un meklēt kopīgas brīvības izpratnes neatkarīgi no profesijas, tautības vai vecuma.

Skats no performances "Pagātnes ēnas" // Foto – Kristīna Homenko

“Laika mašīna pietur Cēsīs” parāda, ka uz brīvību visvienkāršāk paraudzīties caur kontekstu – paaudžu, kulturālo, vēsturisko. Un šo kontekstu ir tik daudz, ka visām performancēm izdevies atrast unikālus skatpunktus, starp kuriem iespējams būvēt tiltus uz kopīgu brīvības izpratni, ja vien izdodas būt godīgiem vienam pret otru.

 

* Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente


[1] Citāts no festivāla programmiņas

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt