Toms Čevers 23.08.2018

Nākotnes vīzija vientulības zīmē

Skats no izrādes "Latvijas Plānošanas institūts" // Foto – Ginta Garūta

Jaunā teātra sezona sākas ar ekskursiju pa Latvijas Plānošanas institūta telpām Rīgā, Eduarda Smiļģa ielā 37-39, kur sagadīšanās pēc atrodas arī Teātra muzejs un Dirty Deal Teatro jaunā mājvieta, un vienlaikus ar ceļojumu laikā – pa Latvijas tuvākas vai tālākas nākotnes vīzijām.

Tiesību normu plūdos, kuros grimst mūsdienu attīstītās sabiedrības, un ikdienas birokratizācijā, kas slāpē radošos garus, pat uzacis nesarauktos, izdzirdot, ka valsts finansē iestādi, kas nodarbojas ar iedzīvotāju datu sistemātisku ievākšanu, apstrādi un interpretāciju. Tās pastāvēšanu viegli varētu attaisnot ar mērķi izzināt cilvēku problēmas un vajadzības, lai prognozētu sabiedriskās domas kursu un modelētu sabiedrības attīstības variantus. Piedevām vēl, ieraudzījis iestādes logo, uz izrādi, godīgi sakot, devos ar pārliecību, ka tāda institūcija patiesi pastāv un ka dramaturgs Jānis Balodis mazliet uzprišinātu un iekrāsotu skatītājiem darīs zināmu dokumentu mapēs noputējušu statistiku, atskatoties uz to sev raksturīgā viegli ironiskā manierē un vienlaikus patiesi turot rūpi par mums atvēlēto dzīvju iespējami jēdzīgu nodzīvošanu.

Sociāli ieinteresētās režisores Paulas Pļavnieces vadībā septiņās ainās atšķirīgos aspektos ar tehnisku iekārtu starpniecību tiek stāstīts par dzīvi, kāda tā varētu būt nākotnē, respektīvi, par apstākļiem, kādos dzīvosim, un sabiedrību, par kuras locekļiem kļūsim. No telpas uz telpu gidu vadībā sešu cilvēku sastāvā ejam pa tumšiem Teātra muzeja gaiteņiem un palīgtelpām, te uzduroties muzeja un teātra darbiniekiem, te nevilšus uzgrūžoties viens otram virsu, te pieklājīgi viens otru palaižot pa priekšu, te vienādi saspringti veroties tumšo zāļu melnumā, lai pārsteigumā nezaudētu pašsavaldību. Un tas varbūt arī varēja kļūt par vienu no izrādes ieguvumiem – mēģināt iekļauties iepriekš nepazīstamu cilvēku grupā, vēl pie tam pašam svešā teritorijā. Ja vien izrādes veidotāji būtu atļāvušies mērķtiecīgāk pārbaudīt skatītāju savstarpējās solidaritātes prasmes, nepaļaujoties vien uz brīvprātīgu dalīšanos iespaidos, pirms dodamies katrs savās vakara gaitās.

Izrāde zināmā mērā pārbauda cilvēku bailes – bailes par sevis un no apkārtējiem. Taču pretēji iecerētajam īsti neizdodas skatītāju konfrontēt ar bailēm par rītdienu, jo piedāvātie nākotnes scenāriji ir visai abstrakti un arī lokālo piesaisti Latvijai galvenokārt nosaka tikai spēles vieta un latviešu valoda.

Bez šaubām, atrautība no dzīvās dabas, nespēja novērtēt un ilgtspējīgi izmantot tos vienīgos dzīves apstākļus, kas mums doti, nākotnes skrupuloza plānošana, neprotot dzīvot šodienai, ir vispārcilvēciskā līmenī risināmas problēmas, ar ko saskaras ikviens, kas spējīgs atrauties no savas egocentriskās personas un veltīt kādu mirkli pašrefleksijai par savu vietu laikā un telpā. Arī tas ir tiesa, ka izrāde neslīcina skatītāju melanholiskās skumjās, neliek bezspēcībā lauzīt rokas un nemudina iztēloties utopiski rožainas nākotnes perspektīvas, kā minēts radio intervijā. [1] Taču, šķiet, ka tik filozofisku domas izvērsumu vietā auglīgāk būtu runāt par zemei pietuvinātākām tēmām, par kurām Latvijas Plānošanas institūtā noteikti kādiem datiem jābūt iekrātiem – kur mūs aiznestu globalizācijas vilnis, ja tam bez aiztures ļautos, kādus kompromisus ar sirdsapziņu mēs izdarītu, ja arī mūsu valsts robežu šķērsotu Austrumu miera uzturētāji, galu galā – kurš jebkuru no nākotnes vīzijām realizēs dzīvē, ja mūsu skaits turpinās kristies, un vai nenoslīksim paši savos atkritumos, ja pat PET pudeļu depozīta sistēmas ieviešana varas gaiteņos tiek plānota kā sarežģītākā militārā operācija.

Skats no izrādes "Latvijas Plānošanas institūts" // Foto – Ginta Garūta

Taču vientulība ir tā tēma, kas apvieno visas izrādes ainas. Viens cilvēks piedzimst, un viens nomirst, lai vai kādu nākotni plānotu, un viens tas stājas pretī ikdienai jeb, atsaucoties iestudējumā risinātajiem sižetiem, cilvēks ir viens laivā, airējot gar applūdušo Brīvības pieminekli, un viens, kad savu apziņu ir nolicis uz servera mūžīgai dzīvošanai. Emocionāli smeldzīga ir izrādes kulminācija, kad dvīnes kā urbānie eņģeļi strādnieču tērpos un zeltītiem matiem divbalsīgi izdzied prātulas par cilvēka mirklīgo mūžu.

Izrādi no izrādes atšķirīgu padara ne tikai Latvijas Plānošanas institūta biroja administrators, kas pavada skatītāju grupu (manā gadījumā – Ances Strazdas aizrautīgā un skatītāju iztrūcinājuma uzbudinātā varone, citos – Jana Ļisova, Klāvs Mellis vai Reinis Boters), bet arī ceļabiedri. Pirms dvīņu priekšnesuma gide atturīgi piedāvā sadalīties pāros un kopā nolasīt kādu tekstu. Divi pāri noformējas, arī es gribu piedalīties un jautāju vienam mūsu grupas dalībniekam – uzcītīgam teātra skatītājam, vai lasīsim tekstu. Samulst un atbild, ka ne. Tā arī palieku stāvam pats ar sevi, līdz dvīņu priekšnesums beidzas. Izrādē atklāsmes vai atgādinājumus par cilvēka dabu izdodas piedzīvot arī tad, ja tās sākotnējā iecere bijusi interesantāka par rezultātu.

          

 


[1] LR3 Klasika, raidījums Diena sākusies, 18.08.2018,  Latvijas Plānošanas institūts aicina izsapņot nākotni.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 23.08.2018

    Nesamulsu, izmantoju otru piedāvāto iespēju - nepiedalīties.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt