Baiba Kalna 03.09.2018

Ceļojums uz astoņdesmitajiem

Skats no izrādes "Planēta Nr. 85" // Foto – Daina Geidmane

Šodienas bērniem un pusaudžiem pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi liekas kā tāla, neparasta un nesaprotama planēta, un kurš gan bērnībā nav vēlējies uz kādu brīdi pārcelties citā laikā, lai savām acīm redzētu, kas tad tur īsti notiek. Tāds ir arī galvenais sižeta aizmetnis jaunajā izrādē ģimenei “Planēta Nr.85”. Dailes teātris tradicionāli katru otro sezonu sāk ar jauniestudējumu bērniem un vecākiem, kura pirmizrāde ir 1. septembrī. Iepriecina, ka šoreiz tas ir oriģināldarbs par mums un mūsu neseno vēsturi, ko pēc abu kopīgās ieceres veidojuši dramaturģe Justīne Kļava un režisors Dmitrijs Petrenko, kuru kontā ir arī iepriekšējais Dailes teātra iestudējums jaunākajai paaudzei “Toms Sojers”.

Refleksija par astoņdesmitajiem gadiem, tā laika vērtībām un to sasauci (vai tieši otrādi) ar šo laiku šobrīd ir visnotaļ aktuāla. Lai atceramies, piemēram, nesen kinoteātros izrādīto Madaras Dišleres filmu “Paradīze 89”. Justīne Kļava, izmantojot fantastikas literatūrā iecienīto paņēmienu – ceļošanu laikā, sacerējusi intriģējošu stāstu par divpadsmitgadīgā Krišjāņa dīvaino pārcelšanos no 1998. gada uz 1985. gadu, kur viņš satiek savus tolaik septiņpadsmitgadīgos vecākus, omi, vairāku paaudžu bērnu iemīļotus multfilmu tēlus un pat kādu vēsturisku personāžu – Leonīdu Brežņevu. Autore nav skopojusies, piedāvājot ne vienu vien asprātīgu situāciju, savukārt režisors un iestudējuma radošā grupa tās izmantojuši dinamiskas, teatrālas spēles radīšanai. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones skatuves konstrukcija, kas atgādina lielu kosmosa kuģi, ļauj spēles telpai viegli transformēties par vietu, kur notiek dažādas brīnumainas un smieklīgas lietas.

Spēle ir šī iestudējuma atslēgas vārds – spēlēšanās gan ar sižetiskās ceļošanas laikā piedāvāto nosacītību un iespējām, gan ar atsaucēm uz mūsu neseno pagātni un dažādu paaudžu priekšstatiem par to.

Lai arī nosaukts konkrēti 1985. gads, te minētās reālijas var tikt attiecinātas uz krietni plašāku padomju laika Latvijas periodu un darbojas kā vispārināts tēls. Režisors veiksmīgi lieto kadru montāžu, kad epizodes un tēli raiti nomaina cits citu, un bērni var sekot līdzi sižeta pavērsieniem, bet vecāki – šifrēt sava laika zīmes, minot, vai tās pilnībā atbilst toreizējai realitātei, vai sava loma ir arī pieņēmumiem un stereotipiem par to, kā toreiz bija. Skatuves norises veidotas tā, ka visu uz planētas Nr. 85 notiekošo var uztvert arī kā sapni un Krišjāņa iztēles augli.

Iestudējumā apvienotie dažādie spēles stili – psiholoģiskā līnija Krišjāņa attiecībās ar vecākiem un fantasmagoriskā ar farsa, groteskas un leļļu teātra elementiem – ierāmē laiku, kurā notiek izrādes darbība, un tās problemātiku. Atraktīvajā formā izrādes veidotāji akcentē tēmu par dažādu paaudžu attiecībām un spēju saprast citam citu. Droši vien visos laikos būs pusaudžu neizpratnes pilnie, dusmīgie pārmetumi pieaugušajiem: vecāki mani nesaprot; savukārt es nesaprotu, kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas. Izrādē ir jūtama režisora vēlme runāt ar šodienas pusaudžiem par to, kāpēc viņu vecāki ir citādi nekā viņi, kā un kāpēc cilvēki izaugot mainās, kā cilvēka daba mainās attiecībā pret to pieredzi, ko viņš izdzīvo. Domāju, daudzi bērni pēc izrādes noskatīšanās savai mammai vai tētim jautās: kāds tu biji tad, kad tev bija tik daudz gadu, cik man pašlaik, kas ir viens no izrādes galvenajiem ieguvumiem.

Skats no izrādes "Planēta Nr. 85" // Foto – Daina Geidmane

Otra ne mazāk būtiska tēma ir dažādu mūsu nesenās vēstures periodu sastapšanās, kas veidota kā komiska fantasmagorija – skatījums uz padomju pagātni no šodienas pusaudža redzesleņķa. Ko vērts ir, piemēram, asprātīgais jautājumu – atbilžu pingpongs par aizgājušā laika lietām un simboliem (kas ir komunisms: vieta, kur visiem pieder vienādi televizori, utt.). Tomēr ar šīs tēmas atklājumu saistās arī zināma neskaidrība, kas izrādē īsti atrisināta netiek, un jautājums par adresātu, ko gribējuši uzrunāt iestudējuma veidotāji. Izvēlētais formāts ietver sava veida shematismu, izvērstākus skaidrojumus atstājot sarunām pēc izrādes, kas paliek vecāku un skolotāju ziņā (jo, protams, Padomju Savienības lielākais sliktums nebija vienīgi tukšie veikali un nenopērkamā kokakola, un Brežņevs nebija tikai drebelīgs un nomaldījies onkulis Ļoņa). Svarīgi, ka redzētais rosina bērnus uzdot jautājumus, par ko varēja pārliecināties jau starpbrīdī. Iestudējumam ir trāpīgi izvēlēts muzikālais materiāls – Mārtiņa Brauna “Sīpolu” perioda dziesmas, kas skan tāpat vai gandrīz tāpat kā to sacerēšanas laikā (aranžējumu autors Juris Vaivods) un ar savu auru ienes izrādē papildu jēdzienisko slodzi.

Mazākos skatītājus uzrunā aktieru spēle, dažādie triki un dejas (horeogrāfe Liene Grava), bet viņu vecāki var ļauties refleksijai par savulaik tik populāro kompozīciju “Putniņu vajag noķert”, “Man ir zirgs, kas naktī dzied”, “Ja ērti dzīvot gribam” u.c. sociālo kontekstu.

Iestudējumā netrūkst komisku mizanscēnu un kustību, ko aktieri īsteno atdevīgi, ar redzamu spēles prieku. Ar vislielāko koncentrēšanos un vēlmi saprast notiekošo dažādu laiku labirintā maldās Ginta Andžāna Krišjānis. Vecākiem atpazīstamas cilvēciskas un sirsnīgas notis atraduši Mārtiņš Počs (Andris) un Ērika Eglija (Dace). Savu tēlu tikai nedaudz deformējot, īstu pērli izveido Olga Dreģe skolas direktores un Krišjāņa omes, nesatricināmās Hertas Vīlipsones lomā. Ar atzīstamu humora izjūtu darbojas Artūrs Dīcis (ņiprais Čeburaška/ Zigmārs), Dārta Daneviča (aktīvā, uz visiem jautājumiem atbildes zinošā Pioniere/ Annija), Niklāvs Kurpnieks (izveicīgais kaķis Indriķis/ Edgars), Ivars Auziņš (marionetei līdzīgais Brežņevs), Sarmīte Rubule (padomju dogmu rupors – sieviete no pūļa/ Mārīte). Aktieriem iejusties tēlos palīdz Baibas Litiņas krāsainie kostīmi, kuros stilizētas attiecīgajam laikam raksturīgās detaļas, kā arī maskas, piemēram, Krišjānis daļu izrādes pavada savas mīļākās multfilmas varoņa – motopeles no Marsa kostīmā. Izrāde uzrunā ar pozitīvo intonāciju un optimisma devu, ko saņemam no skatuves. Planēta Nr. 85, bez šaubām, ir laiks, kurā nonāk Krišjānis, bet vai tikai tas – uz to pēc izrādes noskatīšanās var atbildēt katrs pats.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt