Ilze Kļaviņa 30.09.2018

Nākotnes atmiņu spoguļi, jeb kas notiek melnajā kubā

Skats no izrādes "Fantočini noslēpums" // Foto – Matīss Markovskis

Valmieras teātris atklājis jauno sezonu ar pasaules līmeņa literatūras klasiku, iestudējot amerikāņu autora Reja Bredberija darbu. “Fantočini noslēpums” balstīts uz fantastikas īsprozu I Sing the Body Electric (šis nosaukums aizgūts no Volta Vitmena dzejoļa [1], kas kopā ar citiem līdz šim latviski netulkotiem dzejoļiem iekļauts arī izrādē). Vitmena dzeju un viesrežisores Jekaterinas Polovcevas dramatizējumu tulkojusi Agnese Rutkēviča, kuras precīzā emocionālā leksika ir uzteicama. Tiesa, aktieru runātie teksti nedaudz atšķiras no lugas eksemplāra rindām, kas, protams, žēl tik izcilas literatūras gadījumā.

Rakstnieka un esejista, romānu “Pieneņu vīns” un “451 grāds pēc Fārenheita”, stāstu krājuma “Marsiešu hronikas” un citu darbu autora mākslinieciskajā “kanonā” ietilpst dzīvības un nāves dialektikas filozofija, sociālās kritikas un zinātniskās fantastikas elementi, poētiski vispārinājumi un maģiskā reālisma izteiksmes. Rakstnieks izaicina lasītāju iztēli ar metaforām un personifikācijām, ar valodu, kas vienlaikus ir tēlaina un konkrēta. Vārdu meistars lieto detektīvžanra un šausmu estētiku, psiholoģiju un poēziju, viņa darbi vairākkārt ekranizēti psiholoģiski niansēto portretējumu dēļ.

Valmieras teātra iestudējums rada gaišas smeldzes sajūtu par Bredberija jūtīgo un vienlaikus gudro pasauli, kurā mūžīgo jautājumu ir vairāk nekā iespējamo atbilžu. Izrādē tie izskan viegli. Filozofiskas pasakas žanrs ar maģijas elementiem risināts ļoti skaisti un telpiski izteiksmīgi. Fabulas zināšana pirms došanās uz teātri šoreiz neatņems potenciāliem skatītājiem to burvību, ko vairāk par stāstu rada skatuviskā atmosfēra.

Sižets par trīs bērnu ģimenes zaudējumu – mātes nāvi, kuras nozīmi aizvieto Fantočini [2] firmas izgatavotā elektriskā vecmāmiņa, ir vienlaikus stāsts par Reja Bredberija pasaulei aktuālo attieksmi pret mūžību un indivīda emociju vērtību. Izrāde sākas ar trīs cilvēku atmiņām, kurās viņi satiek sevi – mazo Agati, Tomu, Timotiju. Kurš gan negribētu ceļot laikā līdzīgi Daces Eversas, Riharda Rudāka, Tālivalža Lasmaņa varoņiem un atgriezties bērnības sajūtās, ko aktieri izspēlē un atstāsta, izdejo un dzejas valodā vispārina poētiskos tēlos?

Skats no izrādes "Fantočini noslēpums" // Foto – Matīss Markovskis

Dramatisko darbību veido trīs dažādas satikšanās ar savu bērnību, kur katrs no varoņiem spēlē galveno lomu. Aktieriem tie lielā mērā ir monologu uzdevumi, kur atklājas gan Agates pārmetumi mirušajai mātei par neizpildītiem (un vai izpildāmiem?) mūžīgas mīlestības solījumiem, gan Timotija smieklīgi absurdā un tomēr dzīves apliecinošā darbošanās, gan Toma prātīgā pieeja, kas iemieso cilvēciski saprotamu atzīšanos nāves bezgalības priekšā. Iestudējums piedāvā izcilu iespēju izciliem pieredzējušiem aktieriem nospēlēt mūžīgo bērnu, kas mīt katrā dvēseliskā būtnē. [3]

Tomēr iestudējumā galveno lomu ir vairāk. Samērā nelielo, bet svētku sajūtas piepildīto elektriskās vecmāmiņas tēlu precīzi spēlē Elīna Vāne. Viņas milzu acīs spoguļojas vienlaikus bezgalīga atdevība, sirsnība, bet arī sterils skaistums, kas līdzīgs metāla spožumam. Lomas kulminācija ir balsu atkārtojums pirmā cēliena beigās, kad skaņa atskan no būtnes dziļuma, – tas ir brīdis, kad mehāniskā ierīce, iespējams, saklausa pati savu dvēseles būtību.

Vēl vienu galveno lomu spēlē telpa, ko maģiski uzbur scenogrāfs Emīls Kapeļušs (Sanktpēterburga), gaismu mākslinieks Igors Fomins (Sanktpēterburga), gaismotāja Santa Grāvelsiņa (Valmiera).

Pustukšajā lielās skatuves telpā aktieri ceļo no pagātnes tagadnē, un to palīdz veikt mākslinieciskais risinājums. Vizuālā forma ir nepārtrauktā kustībā un gaismu spēlēs.

Uz skatuves viegli parādās un pazūd dažādi simboliskas nozīmes priekšmeti – šūpoles, atmiņu spogulis, kura vienā pusē ir pagātne, otrā – šodiena, milzu pulksteņa kustīga pendele (apaļā forma vienlaikus atgādina mēnesi), u. tml. Simboliski ir priekšmeti, piemēram, dārzā paslēptā melnā bērnības atmiņu kaste, mazie cirka brīnumi. Cirka mākslinieku Daces un Enriko Peccoli burvju triki eleganti un viegli papildina maģisko gaisotni.

Izrādē ar tik daudzām galvenajām lomām, kas katra vēlas atklāt sevi, nenovēršami palēninās dramatiskās darbības temps. Iestudējuma meditatīvā un niansētā intonācija aicina pieslēgties ar jūtīgām un jutekliskām maņām. Tā raisa asociāciju telpas atvēršanu. Katram savu.

 


[1] “Krāšņi noslēdzas diena, piepildot mani,
Stunda pravietiskā, pagātni noslēdzošā stunda,
Jau aizsniedz man kaklu, un, kamēr vēl mirdz tavs gaismas stars,
Tevi, dzīve, es dziedu, un tevi, zeme, es dziedu,
Tevi, dzīvības pilno, dzīvības elektrizēto ķermeni dziedu.”  Volts Vitmens (tulk. A. Rutkēviča)
 

[2] Fantoccini – marionetes, ēnu teātra lelles (itāļu val.)

[3] Līdzīgs gadījums Latvijas teātra vēsturē bija režisora Ādolfa Šapiro iestudējums Paula Putniņa lugai “Gaidīšanas svētki” (1981), kur bērni trupas senioru izpildījumā iemiesoja godīgumu pretstatā vecākiem, kuru lomas spēlēja gados jaunākie aktieri.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt