Mārīte Gulbe 01.10.2018

Grūti varonim būt

Antiņš – Uldis Siliņš, Baltais tēvs – Arturs Krūzkops // Foto – Kristaps Kalns

Nacionālā teātra izrāde “Antiņš. Zelts. Kalns” savā ziņā turpina Viestura Kairiša “Ugunī un naktī” iesākto tēmu par nacionālo varoni, kuram grūtākā cīņa jāizcīna pašam ar sevi, nevis kādu ārēju pretinieku. Iestudējuma režisora un arī vizuālās koncepcijas autora Reiņa Suhanova skats uz Raiņa ideālistisko “Zelta zirga” varoni ir kritiski reflektējošs. Jau lugas nosaukumu viņš pārfrazējis uz “Antiņš. Zelts. Kalns”, tā akcentējot, ka uzmanības centrā būs varonis, viņa mērķis un šķēršļi.

Tomēr jāsaka, ka ieceres realizācijā ļoti liela vieta atvēlēta spēkiem, kas virza varoņu soļus un kurus iemieso Melnā māte un Baltais tēvs. Divi simboliski tēli, kas pārstāv pretējus principus – miega, nāves un aktīvo, garīgo stāvokli. Vai arī – citā asociāciju slānī – sociāli politisku vai dabā valdošu likumu, kad pēc sastinguma vai stagnācijas nāk atmoda un atdzimšana. Līdz ar to varoņu pašu (Antiņa, bet jo īpaši Saulcerītes) izvēle vai darbība izskatās ļoti ierobežota, dažkārt viņi ir kā marionetes vēstures, apstākļu vai dzīvības un nāves rokās, un viņu individuālā loma mazinās.

Reinis Suhanovs uzbūvējis stāstu, kurā nolasās dažādas vēsturiskas un sociālpolitiskas asociācijas. Skatītājiem ieņemot savas vietas, izrādi aizsāk nosacīts prologs – uz caurspīdīga plastikāta priekškara projicējas video ar meitenīti-balerīnu. Mazā Saulcerīte? Dejotāja izrādes pirmajā ainā (Magdalēna Treiliha vai Liliāna Miļča) un Sanitas Paulas atveidotā Saulcerīte veido asociāciju ar valsti – jaunizšķīlušos, uz ilgu laiku pazaudētu (eksistējošu tikai atmiņās), atkal atgūtu, bet vārgu un ar dzīves enerģiju piepildāmu. Pieticīgi iekārtotajā brāļu dzīvoklī TV kastē redzamā balerīna ir jau ar citu nozīmi – kā zīme par padomju stagnācijas laiku, kad kārtējās valstsvīru bērēs vai puča laikā TV translēja “Gulbju baletu”. Arī Jura Lisnera atveidotajās tēvu lomās var nolasīt vēsturiskas asociācijas (“tautu tēvs” ar pīpi, uz dramatiskiem kompromisiem gatavs valsts galva).

Režisora skatījumā cilvēku dzīve ir absolūtā Melnās mātes – materiālās domāšanas – pakļautībā. Daigas Gaismiņas ironiski un artistiski atveidotais tēls ar balto grimu bez uzacīm, kailo galvas virsu, ko sedz melns vai balts plīvurs, un azotē allaž paslēptām sarkanām neļķēm ir neslēpti aprobežots. Viņas īpašums ir gulošs, mirstošs vai ratiņkrēslā sakņupis un plānprātīgā smieklus smejošs ķermenis. Miesa bez apziņas, spēka, intelekta klātbūtnes. Melnās mātes pāžs un labā roka ir Igora Šelegovska atveidotais Krauklis militārā formā.

Centrā: Melnā māte – Daiga Gaismiņa // Foto – Kristaps Kalns

Savukārt Artura Krūzkopa Baltais tēvs maina savus veidolus, būdams gan salīcis un smakojošs večuks, gan ārsts-reanimatologs, gan liktenis, kas uz rokām iznes salstošo Antiņu cauri naktij, sniegputenim un nāvei. Pirms izrādes sākuma viņš iekļaujas skatītāju rindās, neradot aizdomas, ka ir aktieris, kas piedalīsies izrādē. Antiņam būtiskajās ainās Baltā tēva rokās parādās zirga galva zeltīta popārta objekta formā – kā simbols personības dzinulim, sparam un kaislībai, motivācijai, iekšējam spēkam, kura izrādes galvenajam varonim hroniski trūkst.

Jaunais ideālists Antiņš ir bez spēka un gribas. Galvenais ir iedvest viņā šo gribasspēku. Viņam pašam sevī to atrast. Jo Ulda Siliņa Antiņš ir maigs un nevarīgs; varonis, kurš vairāk tendēts uz miegu, nāvi, sapņošanu, nevis darbību. Kad abi brangie un slinkie liekēži brāļi (Ivars Kļavinskis, Jānis Āmanis) atņem viņam tēva mantojumu, režisors netaupa ironiju: Antiņš taisās uz pašnāvību un bāž galvu gāzes plīts mutē – labāk ātrāk pie mīļā tētiņa nokļūt. Šim varonim īsti nav mērķa, ja ar to saprot aktīvu gribu kaut ko panākt. Gribas trūkums reizē ir arī viņa lielākais šķērslis.

Ainu, kurā Antiņš apzināti atdod Baltajam tēvam pēdējo, kas viņam ir, režisors rāda kā kultūrvaroņa dzimšanas sākumu. Atbrīvojoties no iepriekšējā veidola – noģērbjot zeķes, kreklu, brilles un noņemot pakulaino parūku, Antiņa vizuālais tēls mainās. Kā embrijs viņš saritinās miegā, lai pārdzimtu citā kvalitātē.

Vizuāli radikālākā, bet koncepcijai pilnīgi atbilstoša ir aina reanimācijā. Režisors ieviesis vairākus slimnīcas galdus, uz kuriem guļ un reizēm pirkstus pakustina pieci ķermeņi. Saulcerīte ir viena no viņiem. Infūzijas statīvi ar šķidrumiem uztur šīs miesas pie dzīvības. Uz ekrāna raustās kardiogrammas. Ķermeņi reizēm sakustas, pat ierunājas. Tad nāve – Melnā māte iebāž tiem pirkstu mutē un apklusina. Antiņa varoņdarbs un galvenais uzdevums ir – ar gribasspēku pārvarēt komas stāvokli, atgriezties, izlauzties dzīvē. Ar trešo reizi tas izdodas. Bet atkal, skanot Lieldienu vēstij, jautājums ir – cik tas bijis Antiņa paša varoņdarbs, cik iepriekšnolemta scenārija piepildīšanās?

Saulcerīte – Sanita Paula, Antiņš – Uldis Siliņš // Foto – Kristaps Kalns

Saulcerīte (valsts) ir pavisam vārga un akla kā kucēns. Vajadzīga varoņa griba to iegūt, lai valsts un varoņa savienību padarītu dzīvotspējīgu. Vecās paaudzes gļēvā klātbūtne (Jura Lisnera tēvs), kaimiņa (Gundara Grasberga Melnais princis) agresīvās intereses un neizlēmīgs, nedrošs “ko nu es” varonis, kurš domā, ka Saulcerīte jau nav viņam, situāciju dara ļoti trauslu. Tikai līdz galējai pacietības robežai novests, Antiņš saņemas uz rīcību. Šis varonis un valsts ir bezgala naiva, vārīga ideālistu savienība. Pāris ainas iepriekš Melnā māte un Baltais tēvs bija spēlējušies ar skaņu pulti – ieskanoties un pārtrūkstot Džona Lenona Imagine muzikālajam motīvam, viņi strīdējās – ļaut vai neļaut ideālistiem pārvaldīt šo pasauli? Tumsas ieskauti, abi jaunieši – Antiņš un Saulcerīte – nedroši un vaicājoši raugās nākotnē (roka uz Saulcerītes klēpja). Bet nākotne ir lielais nezināmais. Izrāde izskan ar mēmi uzdotu jautājumu – tik ilga un laimīga, ne mūžīga?

“Antiņš. Zelts. Kalns” ir racionāli un ironiski interpretēts Raiņa stāsts. Vienplākšņaināku to padara tas, ka aktierus režisors izmanto vairāk kā funkcijas savas idejas realizēšanai, un viņu personībām lielākoties te nav īpašas nozīmes.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt