Linda Krūmiņa 19.10.2012

Groteskā nāve

Šogad pirmo reizi festivāla Patriarha rudens programmā tika iekļauta ārzemju viesizrāde – „Mana tēva ģeniālais laikmets jeb Matērijas apoloģija", kuru piedāvāja teātra režijas studente no Čehijas Barbara Herčikova sadarbībā ar Polijas Ludvika Solska Teātra valsts augstskolas aktiermākslas studentiem.

Izrādes dramaturģiskais materiāls ir veidots pēc Bruno Šulca stāstu krājuma „Kanēļa veikaliņi" motīviem. Tas nav burtisks stāstu atspoguļojums, bet gan stilizēta variācija par nāvi, dzīvību, matēriju un ķermeni. Lai gan pats Bruno Šulcs un no viņa ietekmējušies autori rada vairāk drūmas noskaņas, "Mana tēva ģeniālais laikmets jeb Matērijas apoloģija" piedāvā kā smieklīgo, tā arī grotesko.

Režisores Barbaras Herčikovas izaicinājums ir parādīt spilgtās metaforas, atmosfēru un idejas, kuras viņa ir saskatījusi minētajā stāstu krājumā. Lai to visu materializētu izrādē, veiksmīgi tiek izmantots kontrastains apgaismojums, groteska tekstā, aktieru kustībās un vizuālajā tēlā. Režisores darba stilistika nav klasiska un ērta. Tā izraisa pretreakciju un neizpratni, bet tikpat spilgti tā atsvaidzina iztēli un aizrauj.

No sarunas ar režisori top skaidrs, kādas ir viņas ambīcijas un vēlmes teātrī. Tās ir konkrētas un ļoti personiskas. Barbara Herčikova iedvesmu šai un arī citām izrādēm smeļas literatūrā. Šoreiz tas ir Bruno Šulcs, kura stāstu krājuma dramatizējumu ir veikusi viņa pati. No vairākiem stāstiem tiek izveidots asociatīvs ideju plūdums. Tie nav reālpsiholoģiski dialogi vai cita citai loģiski sekojošas frāzes, bet gan domas un asociācijas, kuras veidojas no cilvēka nāves uztveres.

Režisores mērķis ir skatītājam piedāvāt vairākas patiesības, arī par sen pastāvošajiem arhetipiem. Nāve var būt ne tikai traģiska, bet arī ironiska, smieklīga un interesanta. Tas ir kā jauns posms personas pašizpētes procesā. Tādēļ arī šīs izrādes galvenais varonis tēvs var būt jau miris. Izrādē uzplaukst atmiņas par laiku, kad tēvs slimības dēļ sāk novārgt. Viņš novārgst fiziski, bet viņa gars un griba, cīnoties un cenšoties aprast ar nāves ideju, klejo pa vēl neizpētītiem fantāzijas laukiem. Šos meklējumus un izaugsmi materializē trīs tēvi, katrs arvien jaunāks, stiprāks, un lielākā mērā spējīgs pieņemt nāvi. Tiesa gan, visi nedaudz vājprātīgi.

Vājprāta atspoguļojums ir grūti izpildāms uzdevums teātrī. Visgrūtāk ir aizmirst par triviālām metodēm un izmantot vēl neredzētus piemērus. Ja kādā filmā vai izrādē jāattēlo vājprātīgs cilvēks, tad visdrīzāk viņš būs pidžamā, sabužinātiem matiem un ar klejojošu skatienu. Tā arī šajā gadījumā. Gribētos, lai netiktu izmantoti tik paredzami risinājumi, jo izrādes stilistika atļauj pilnīgu nosacītību kā vizuālajā konceptā, tā arī darbībā.

Tieši nosacītība un relativitāte ir tas, kas režisori interesē. Barbara Herčikova intervijā stāsta par fāzēm, kurām šis tēvs iziet cauri. Sākotnēji viņš nāvi nepieņem un noliedz, bet, saprotot, ka tā neizbēgami tuvojas, viņš cenšas tvert dzīvību un prieku no tā, kas viņam vēl palicis. Viņš dejo, uz nebēdu ēd saldumus, pievērš uzmanību mazām detaļām, apbrīno krāsas un skaņas, kuras izstaro kaut ko vēl dzīvu un darbīgu. Beidzamajā fāze tēvs jau ir samierinājies ar nāvi, bet nekļūst depresīvs, drīzāk - ieinteresēts. Viņš saskata nāvē vien formas maiņu, nevis galēju iznīcību un beigas. Bet arī šī atklāsme klejo starp reālo un sapņu, ilūziju pasauli. Arī šo drīkst un pat vajag apšaubīt. Skatītājs tiek aicināts pārvērtēt gan sevi, gan redzēto.

Ir patīkami dzirdēt un redzēt, ka režisore ir droša un pārliecināta par to, ko viņa vēlas no teātra. Var vien novēlēt izkopt un nostiprināt savu stilu, kā arī saņemt  jaunas iedvesmas spēcīgu tēmu izvēlei.

 

* Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt