Ērika Zirne 04.10.2018

Joka pēc alfabēts

Skats no izrādes "Mana skaistā lēdija" // Foto – Inese Kalniņa

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, atklājot savu 135. jubileju, skatītājiem un paši sev pasniedza krāšņu dāvanu – 2. oktobrī Allas Sigalovas režijā pirmizrādi piedzīvoja muzikāls iestudējums “Mana skaistā lēdija”, kura libreta un dziesmu tekstu autors ir Alans Džejs Lerners, bet mūziku sarakstījis Frederiks Lou. Iestudējuma pamatā ir Bernarda Šova lugas “Pigmalions” sižets, kura pirmsākumi meklējami sengrieķu mitoloģijā – mītā par Kipras karali Pigmalionu, kurš reiz iemīlējās paša radītajā skulptūrā – Galatejā. Autoram pielāgojot lugu 19. gadsimta Anglijas apstākļiem, Pigmaliona un Galatejas lomās ir fonētikas profesors Henrijs Higinss un nabadzīgā puķu pārdevēja Elīza Dūlitla.

“Mana skaistā lēdija” ir viens no mūzikliem, kas tiek uzvests aizvien no jauna daudzās pasaules valstīs, jo klasiskais Pelnrušķītes vai neglītā pīlēna stāsts par meiteni no zemākajiem sabiedrības slāņiem, kuru zinātnieks no augstākajām aprindām pusgada laikā apņemas iemācīt runāt pareizā angļu valodā un ievest sabiedrībā, ir populārs un saistošs skatītājiem arī mūsdienās. Lugai savā laikā bijis svarīgs uzdevums – tās autors Bernards Šovs gribēja 19. gadsimta angļu sabiedrības uzmanību pievērst fonētikas jautājumiem, lai tiktu ieviests angļu valodas skaņām atbilstošāks alfabēts, kas atvieglotu dzimtās valodas mācīšanos.

Galvenais akcents, veidojot izrādi, likts uz aktieru saspēli, vokālajām kvalitātēm piešķirot ievērojami mazāku lomu. Par to liecina arī tas, ka izrādes programmiņā nav minēts vokālais pedagogs, bet gan muzikālā vadītāja – Ludmila Mogiļevska.  Oriģinālais muzikālais pavadījums ierakstīts fonogrammā, un visa iestudējuma laikā tas tiek atskaņots atbilstoši libretam – gan kā fona mūzika, gan aktieriem izpildot solo, dueta, trio un grupu dziedājumus. Šādi tiek vienkāršots iestudējuma muzikālais noformējums, tehniski atrisinot daudzas problēmas, taču nepretendējot uz kvalitatīva mūzikla nosacījumiem.

Scenogrāfs Georgijs Meshišvili spēles laukumu sadalījis divās neproporcionālās daļās – proscēnijā, kurā norisinās pilsētas sadzīves ainas, un skatuves centrālajā daļā, kurā organizēta pārējā darbība. Tās galvenais elements ir dubultas kāpnes, kas ir diezgan tradicionāla mūziklu scenogrāfijas detaļa, jo paver plašas iespējas skatuvisko darbību variācijām. Konkrētajā uzvedumā kāpnēm var būt arī simboliska nozīme – tas ir ceļš augšup, kuru Elīza mērojusi šajā īsajā laika posmā. Spilgtus, interesantus, daļēji cirka estētikā veidotus tērpus darinājusi Kristīne Pasternaka.

Pašpārliecinātu un šarmantu profesora Higinsa tēlu veido Igaunijas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Ivaškevičs, kurš turklāt labi svilpo, labi dzied un dejo stepu. Dziesmā “Es esmu vienkāršs cilvēks” viņš atklāj savu attieksmi pret sievietēm, postulējot, ka ir pilnībā apmierināts ar savu vecpuiša dzīvi un neko tajā mainīt nevēlas. Aizņemts ar sevi un savu misiju, Higinss nemanot kļuvis par egoistu, kas apkārtējos cilvēkus vērtē pēc skaņas – pareizas vai nepareizas, tajā pašā laikā nespējot izrunāt… pats savas domas un jūtas.

Viens no veiksmīgākajiem un arī muzikāli kvalitatīvākajiem dziedājumiem ir Aleksandra Ivaškeviča Higinsa, Natālijas Živecas Elīzas un Jevgeņija Korņeva elegantā, ieturētā džentelmeņa pulkveža Hjū Pikeringa trio – fonētikas vingrinājums “Karls vakar Klārai nozaga korāļus…” (oriģinālā – The Rain in Spain), kas apvienojumā ar raitiem deju soļiem manāmi aizrauj skatītājus.

Skats no izrādes "Mana skaistā lēdija" // Foto – Inese Kalniņa

Maksima Busela vokāli pārliecinoši izpildītais Fredija dziedājums Elīzai “Uz ielas, kur tu dzīvo” atpazīstams jau no pirmajiem akordiem, jo ir viens no populārā mūzikla vadmotīviem un mūsdienās tiek spēlēts un atskaņots dažādās variācijās un interpretācijās. Vakarīgi miglainās Londonas ainas un tās ļaužu dzīvi kā sociāla grupa dziesmā “Ziedu tirgus” meistarīgi uzbur atraktīvais un teicami muzicējošais aktieru koris, papildinot gan Elīzas, gan viņas tēva dziedātās melodijas. Ar teatrālu, dažkārt pārspīlētu grotesku Alfrēda Dūlitla tēlu atklāj Aleksejs Korgins, kurš gan jāuzteic par labo dejotprasmi un dziesmu “Ja mazliet paveiksies” un “Ved mani uz baznīcu laikus” izpildījumu. Asprātīgu, gudru un mūsdienīgu misis Pīrsu atveido Veronika Plotņikova, un kopā ar Tatjanas Lukašenkovas un Jeļenas Sigovas palīdzēm izpildītie trio dziedājumi ne par matu vokālajās kvalitātēs un ekspresijā neatpaliek no izpildījuma oriģinālajā mūziklā.

Aktrise Natālija Živeca Elīzas Dūlitlas lomā ir pārliecinoša. Precīzi, kaut izrādes sākumā nedaudz bikli, viņa nospēlē savu pārtapšanas ceļu, no kautrīgā, neizglītotā neglītā pīlēna kļūstot par skaistu gulbi ne tikai vizuāli, bet arī garīgi. Mīlestības jūtās viņa atzīstas, dziedot “Es varētu dejot visu nakti”, bet dusmas un sašutumu pauž dziedājumā “Tikai pagaidi, Henrij Higinss!”. Šīs meitenes tīrā dvēsele, patiesums un gribasspēks satricina ierasto sabiedrības kārtību – viņas mīlestība, uzskati par cilvēcisko cieņu un morāles principiem beidzot liek mainīties rutīnā ieslīgušajam, pašapmierinātajam fonētikas profesoram. Kaut izrādes beigas ir laimīgas, Bernarda Šova lugai ir arī pēcvārds… Izlasiet!

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt