Kristiāna Šuksta 23.10.2018

Brīnuma kods

Foto – Andrejs Strokins

Šķiet, ka tikšanās bārā jau vien iezīmē KVADRIFRONA (Kvatfrifona? Kvadifrona?) izvēlēto taciņu Latvijas teātra mežos. Tātad avangarda nebūs. Bet pat šis hipsterīgais stūrītis demonstrē milzīgu pietāti cirka enerģizētajai videi. Ievadā pirms izrādes tiek uzsvērti drošības pasākumi, lai novērstu apmaldīšanos, un tas rada patīkamu spriedzi. Dodoties izrādē, spriedze noplok līdz ar iespēju apmaldīties.

Es sajaucu izrādi/ izrāde sajauc mani jau pirmajos soļos. Cirka māja liek man sekot vecam kungam, bet manā redzeslokā ir tieši viena dāma un viens vīrietis ap gadiem četrdesmit – izvēlos sekot pēdējam, cerot, ka viņš nav dzirdējis cirka ēkas norādījumus manās austiņās un neies mājās saskumis par jaunatklāto pusmūža krīzi. Pēc labākajām teātra tradīcijām man pareizo ceļu parāda pats režisors Reinis Boters.

Manas izrādes īstais sākums ir klaustrofobiski mazā istabiņā. Slīgstu mazu personisku lietiņu piebāztībā, starp kurām izceļas man pretī glūnoša klauna maska. Cirks parādās tāds, kādu iedomājos to atceramies – padomiski haotisks un ievelkoši biedējošs. Nejūtos kā viesis, bet kā par sevi nepārliecināts iebrucējs, vismaz līdz brīdim, kad izrādes rūpīgi būvētajā struktūrā iebrūk tehnoloģijas un nostāda mani aci pret aci ar īstajām mūsdienu cilvēka briesmām – saskarsmi ar citiem izrādes apmeklētājiem, kuri nejauši nonākuši ar mani vienā laiktelpā.

Ja tualetes apmeklējums teorētiski varētu šķist mākslīgi piemetināta detaļa ceļojumam, kas apsolījies mūs izvest cauri visam cirka ķermenim, tad praktiski tieši šī sakrālā telpa ar flīžu spocīgajiem atspīdumiem un norūsējušajām izlietnēm, kurās nekontrolējami ik pa laikam iešļācas ūdens, kļūst par visu to, ko esmu klusībā cerējusi ieraudzīt cirka noputējušos stūros. Atskatoties uz šo pastaigu kopumā, jūtams, ka tieši veidotāju intuitīvais pieskāriens pievedis vistuvāk telpas atklāsmei, nevis tie skrupulozi izstrādātie pieturas punkti, kas attiecas tikai uz ekskursijas daļu šajā izrādes-ekskursijas konceptā.

Cik intuitīvi precīza šķiet zirga lap dance (atceros šos jūtīgos dzīvniekus ar gludenajiem kakliem un pilnībā noticu intimitātei, kas pastāv starp viņiem un viņu cilvēkiem), tikpat neprecīzas – intervijas, kas, šķiet, pārstāv to ar fantāziju neapstrādāto informācijas platformu, no kuras smeļas KVADRIFRONS. Rodas sajūta, ka viņiem patiešām izdevies iepazīt cirku, bet to, ko viņi uzzinājuši, nav atļauts stāstīt tālāk: tikai ik pa laikam skatītāji starp rindiņām uztver šo slepeno kodu

Foto – Andrejs Strokins.

Jēkabs Nīmanis skaisti un bezbēdīgi apspēlē tradicionālo cirka noskaņu, tomēr nevaru beigt domāt, vai tiešām viņa attiecībās ar cirku nav tāda pegijiski nepiesātināma Is that all there is? [1] momenta. Ja gadījumā ir, tad kurš no tā nobijies – KVADRIFRONS vai komponists pats?

Uzspēlēti komiskas etīdes mijas ar attīstošām spēlītēm. Lai cik interesanti nebūtu ar prožektora staru medīt arēnā noslēpušos zaķīšus un izmisīgi vilināt ārā melodiju no vecu zābaku pāra, es jūtos intelektuāli izklaidēta, bet reti patiešām iesaistīta cirka brīnumā.

Brīnumam es pietuvojos, kad palieku viena. Tad tikai nelieli, midzinoši tehnoloģijas krikumiņi atgādina par sevi, mazliet nojaucot apmeklētāju plūsmu, vai jautri marķējumi uz grīdām nodod, ka cirka ēkā kāds ir bijis pēc cirka un pirms manis. Bet pat tos izdodas aizmirst, kad izeju gaitenī un vecs kungs mierpilnu un mazliet samulsušu seju pusmīmiski man sniedz cukurvati. Redz, laikam jau man tiešām bija lemts viņam sekot, jo viņš ir tas atceres pasākuma viesis, kuram noticu – viņš tiešām pazinis “nelaiķi”.

Divas meitenes asi strīdas par to, vai dresēt dzīvniekus cirka vajadzībām ir pareizi vai ne. Tas tiešām būtu neticami, ja neviens no izrādes apmeklētājiem, tīģeriski lecot cauri kreppapīra uguns rinķiem, par to nebūtu iedomājies. Skaidri redzams, ka meitene, kas aizstāv “Dzīvnieku brīvības” viedokli, pagadījusies visai stulba šīs ideoloģijas pārstāve. Tikpat skaidri redzama drosme, ar kādu veidotāji atvēzējušies piedalīties šajā diskusijā. Tā nu iznāk, ka mans pēdējais pieturas punkts cenšas maskēt to īstumu, ko, klaiņojot pa cirka ēku, reizēm gadījies uzķert: esmu piedalījusies izglītojošā izrādē un, ja nu man gadījies uztaustīt daļu no šī slepenā koda, tad varbūt tas ir bijis tikai sapnis.

Gribas vairāk tumsas un intīmāku iepazīšanos ar ēku. Gribas, lai šādās nekvadrātiskās izrādēs, kur skatuve un auditorija sajauktas vienā, būtu iespēja drošam ieiet iekšā un satrauktam iznākt ārā, nevis otrādi. Mazliet par daudz paļaušanās uz pašas ēkas spējām izstāstīt savu stāstu, mazliet par daudz nelīdzenas eklektikas, kas nodod to, ka KVADRIFRONS ir jauna jaunu domubiedru grupa, kurā katrs no dalībniekiem apveltīts ar spēcīgu enerģiju, bet tā pagaidām katru no viņiem velk mazliet citā virzienā.

 

Raksta autore – Latvijas Kultūras akadēmijas filmu režijas BSP 3. kursa studente


[1] Peggy Lee dziesma Is that all there is?

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt