Ilze Folkmane 07.11.2018

Cilvēks parastais

Raskoļņikovs – Artūrs Putniņš // Foto – Inese Kalniņa

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka kā šīs sezonas vadmotīvu izvēlējusies “aktīvāk sarunāties ne vien ar ierasto krievu publiku, bet pavērt durvis plašāk ikvienam teātra cienītājam” [1]. Edgara Niklasona iestudētais “Noziegums vai sods” pēc Fjodora Dostojevska gandrīz tāda paša nosaukuma romāna motīviem ir viens no pirmajiem soļiem jaunu teātra cienītāju meklējumos. Pirmkārt, tāpēc, ka izrāde ir iestudēta teātra Eksperimentālajā skatuvē, kas a priori meklē jaunas teātra formas un tādējādi piesaista jaunus skatītājus. Otrkārt, teātris iestudējumā pieaicinājis Latvijas Leļļu teātra aktieri Artūru Putniņu (arī režisors pats iepriekš darbojies Leļļu teātrī), veicinot sadarbību starp šķietami tik dažādiem galvaspilsētas teātriem.

Fjodora Dostojevska romāns uz skatuves parādās ne pirmo reizi, un teātra mājaslapā par šo iestudējumu drosmīgi teikts, ka “stāsts tiks izspēlēts, izmantojot priekšmetus, objektus, maskas un citus vizuālās izteiksmes līdzekļus, atsakoties no vārda kā pašvērtības”. Viens no izrādes mērķiem ir uz romānu un tā tēmām paskatīties no citas skatpunkta, un šāda stratēģija šķiet intriģējoša, jo Dostojevska romāns ir pilns simbolu un iespēju tos dažādi interpretēt. Un tik tiešām – īsās (1h 5 min) izrādes laikā no aktieriem atskan tikai dažādas skaņas, kas nevienu brīdī nepārvēršas artikulētos vārdos. Viss izrādes informatīvais smagums iznests lielākoties vizuālā līmenī.

Tomēr šaubas par to, vai šāda atteikšanās no vārda atmaksājas, pārņem jau vēl pirms izrādes sākuma, kad, dodoties nelielajā zālē, katram skatītājam rokās tiek iespiesta lapiņa ar īsu sižeta atstāstu, līdz pat lugas galveno ideju un fināla atrisinājuma atklāšanai. No vienas puses, skatītājiem it kā tiek dota iespēja skatīšanās laikā nedomāt par sižeta pavērsienu atšķetināšanu. Bet, no otras puses, šķiet nedaudz ironiski, ka izrāde, kura “atsakās no vārda kā pašvērtības”, jāievada ar neko citu kā vārdu lasīšanu. Tas liek domāt, ka bez šī ievada iestudējuma ideja līdz galam nenostrādātu un nenonāktu līdz skatītājam, tāpēc to nepieciešams vispirms pasniegt rakstiskā veidā. Tā teikt, lai katrs zina, ko domāt.

Eksperimentālās skatuves siena vietām izlīmēta ar šķietamiem žurnālu izgriezumiem, kuros redzamas dažādu vecumu un dzimumu cilvēku mutes un deguni. Izrādes laikā visi trīs aktieri – Artūrs Putniņš, Anastasija Rekuta-Džordževiča un Igors Nazarenko – šos degunus un mutes izmanto kā maskas, lai mainītu lomas. Bet izrādes sākumā mēs kopā ar Artūra Putniņa Rodionu Raskoļņikovu vēl brīdi esam viņa bērnībā, sapnī, kur figurē tikai cilvēki bez maskām – viņš pats, viņa māsa Duņa un Raskoļņikova cerību, būtības, sirdsapziņas simbols – zirgs. Brīdī, kad nemiera māktajā Raskoļņikovā dzimst ideja kļūt par pārcilvēku, viņš uzliek masku, aiz kuras apslēpj savu patieso būtību un iekšējo balsi. Un no tā brīža skatītājiem ļauts skatīt, kā Raskoļņikovs caur savām kļūdām mācās būt par “cilvēku parasto”.

Simboli, ar kuriem režisors izvēlējies parādīt Raskoļņikova stāstu, šķiet pārlieku burtiski. Piemēram, Raskoļņikova tiekšanās pēc kaut kā augstāka caur slepkavību jeb lemšanu pār kāda cilvēka likteni tiek atainota kā burtiska tēla stiepšanās pēc augstu gaisā pakarināta, draudīgi sarkana cirvja. Igora Nazarenko Marmeladovs valkā cūkas masku un savā nožēlojamā nāvē pārvēršas par cūku, bet jau Dostojevska romānā Marmeladovs pats sevi sauc par cūku. Tādējādi nekādas jaunatklāsmes par Dostojevska simboliem iestudējums nesniedz.

Romāna sižeta līnijas ir īsinātas (dramatizējuma autore Sandija Santa), bet brīžiem nav skaidrs, pēc kāda principa izvēlētas gala variantā nonākušās ainas. Piemēram, proporcionāli ilgs laiks veltīts Igora Nazarenko attēloto dažādo vīriešu vienas nakts attiecībām ar Soņu, kura pievērsusies prostitūcijai. Lai gan aina ir amizanta, tā neko daudz nedod izrādes kopējai idejai, tikai sižetiski parāda, kas notiek ar Soņu. Tā nav vienīgā šāda tipa ilustratīvā aina – Raskoļņikovs kādā brīdī lasa viņam svarīgu vēstuli, bet tikai tiem, kas lasījuši romānu, ir ļauts saprast, ka tajā runāts par viņa māsas Duņas potenciāli neveiksmīgo likteni.

Par spīti minētajām nepilnībām Edgaram Niklasonam lieliski izdevies panākt Raskoļņikova nomāktā, paša nozieguma vajātā prāta paranoisko atmosfēru gan pirms nozieguma, gan pēc tā.

Visu trīs aktieru darbs padarīts maksimāli sarežģīts, gan noņemot vienu no spēcīgākajiem aktiera arsenāla ieročiem – balsi, gan arī liekot “cīnīties” ar izrādes scenogrāfiju (tās autors nav norādīts). Aktieriem jārāpjas pa stalažām, jāstumj tās pa skatuvi, jāvelk dažādas maskas, jāmeklē rekvizīti miskastes maisos – visas šīs ārējās grūtības palīdz ilustrēt Raskoļņikova iekšējo cīņu. Jāmin gan, ka līmējamās maskas brīžiem krīt nost no aktieru sejām, un šo nepilnību vajadzētu risināt, jo tā absolūti nepiemērotos brīžos gan skatītājus, gan aktierus “izsit” no izrādes atmosfēras.

Aļona Ivanova – Anastasija Rekutra-Džordževiča, Raskoļņikovs – Artūrs Putniņš // Foto – Inese Kalniņa

Sevišķi labi režisora uzdevumus pilda Anastasija Rekuta-Džordževiča, kurai kopējā darbā ar horeogrāfi Liliju Liporu izdevies radīt formā precīzus un atmiņā paliekošus tēlus, piemēram, augļotāju Aļonu Ivanovu, kuras soļu un spieķu ritms turpina Raskoļņikovu un skatītājus vajāt vēl pēc viņas nāves. Arī Igors Nazarenko dažādos tēlos meklē spilgtas iezīmes, ar kurām brīžiem izdodas uztvert visu tēla būtību (zirga tēls), bet brīžiem tā pārvēršas ilustratīvā atveidojumā (Marmeladovs, Soņas klienti). Savukārt Artūrs Putniņš savu darbu dara godam, turpat uz skatuves risinot Raskoļņikova saprāta cīņu.

Tomēr ne velti brīdī, kad no Putniņa Raskoļņikova izlaužas kliedziens par savu likteni, tā iespaids nav ne uz pusi tik sirdi plosošs, cik varētu būt. Jāsecina, ka kaut kas Raskoļņikova tēlā palicis neatklāts.

Atmosfēras radīšanā sevišķi jāizceļ Kaspara Niklasona mūzika, kā arī Aleksandra Barinova un Maksima Ustimova gaismu partitūra. Kopā tās rāda gan Sanktpēterburgas ielu smacējošo burvību, gan Raskoļņikova prāta iekšējo cīņu. Sevišķi veiksmīgi gaismas un mūzika saslēdzas izrādes maigākajos brīžos, kad Raskoļņikovs un Soņa no jumtiem nomet savas “ādas” (mēteļus) vai kad Raskoļņikovs bailīgi rāda Soņai savas pagātnes grēkus.

Izrādes noslēgumā Raskoļņikovs un Soņa nomet savu grēku nastu; uz jaunā pāra sejām vairs nav masku. Abi grēcīgie, nogurušie cilvēki dodas apgaismotā vitrāžā (izrādes māksliniece – Evita Bēta), no kuras pretī veras garīgai svētīšanai pacelta roka. Raskoļņikovs un Soņa pēc garīgas un fiziskas cīņas beidzot nopelnījuši mieru. Tomēr būtu gribējies, lai arī skatītājiem būtu bijusi iespēja pašiem ar savu simbolu risināšanas ceļu un domu gājienu “nopelnīt” izrādes beigas un nonākt pie saviem secinājumiem, nevis izdalītajās lapiņās izlasīt, ka esam jau tikai parasti cilvēki un ka tas arī ir pats skaistākais, kas var būt.

 

* Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente


[1] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/rigas-krievu-teatris-jaunaja-sezona-ieviesis-divas-jaunas-eksperimentalas-skatuves.a292197/

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt