Dita Jonīte 09.11.2018

Klubs “Tuvā pagātne”

Skats no izrādes "Klubs "Paradise"" // Foto – Aivars Ivbulis

Dirty Deal Teatro jaunajā iestudējumā “Klubs “Paradise”” laiku iespējams pavadīt visnotaļ jautri, jo režisore Paula Pļavniece mūsu nesenās pagātnes izpēti piedāvājusi izspēlēt atraktīvā un viegli uztveramā formā. Taču, kā jau allaž Justīnes Kļavas tekstos, komiskajam apakšā ir gana daudz skarbuma un reālu pārdzīvojumu.

Iestudējuma radīšanā iesaistījušās arī aktrises Elīna Vaska, Liena Šmukste, Anastasija Rekuta-Džordževiča un Samira Adgezalova. Ideja attīstījusies no intereses par konkrēto vietu, kurā patlaban mājo Dirty Deal Teatro. 90. gadu sākumā te atradies “bandītu” krogs, un izrādes veidotājas tikušās ar sievietēm, kuras tolaik bijušas vēl bērni, taču kuras saglabājušas atmiņas par vīriešiem (tētiem, onkuļiem, vecāku draugiem vai paziņām), kas te saimniekojuši. Iestudējuma karkasu veido četru tuvu radinieču – māsu un māsīcu satikšanās, lai kopā iestudētu muzikālu sveicienu viņu omei 80 gadu jubilejā. Svarīgi arī tas, ka viņas ir saistītas kopīgā biznesā, jo ir īpašnieces brančotavai “Paradise”. Caur sīkiem sadzīviskiem, kā arī komerciāliem strīdiem jaunās sievietes nonāk gan līdz konkrētu pagātnes notikumu restaurēšanai un interpretācijai, gan līdz mēģinājumam saprast sevi.

Justīnes Kļavas veidotie dialogi tiek izspēlēti lielā tempā (jo labā komēdijā uz katru asprātīgāku repliku skatītāju smiekli nav jāgaida), brīžiem tos papildinot arī ar atraktīvām etīdēm: aktrises no savas pamatlomas iziet, pēc vajadzības atveidojot sievietes vai vīriešus attiecīgajā pagātnes epizodē. Te ir ļoti daudz groteskas un parodiju, tomēr – bez rūgtuma, aizvainojuma vai pāri stāvošas augstprātības. Brīžiem šķiet, ka primārais ir spēle ar (par) 90. gadu absurdās dzīves piedāvātajiem tikpat absurdajiem noteikumiem un cilvēku sasvstarpējām attiecībām.

Lai viss neizskatītos kā krāsainās karikatūrās, līdzās dinamiskajām vārdu kauju izspēlēm vairākos momentos dzirdam arī galveno varoņu monologus – mēģinājumu saprast sevi un savu vietu šeit un tagad. Tie ir brīži, kad arī skatītājam ir iespējams vai nu uz mirkli samērot šo ar savu pieredzi, vai arī gluži pretēji – uzburtajā mikropasaulē ieraudzīt visas mūsdienu sabiedrības seju. Turklāt īsajos monologos neviļus atklājas pašu aktrišu personīgā klātbūtne, jo stāsts jau ir arī par viņu vecāku pagātni, kas daudz ko palīdz izskaidrot šodienas pieredzēs.

Jāsaka, nav viegli izsekot cēloņsakarību virāžām iestudējuma attēlotajos notikumos. Ir daudz personu, un fakti vai situācijas skatītas no dažādiem skatpunktiem. Kādā brīdī tas rada šķietami neērtu spriedzi, bet tad attopos, ka – tā jau nav nekāda dokumentu kopija. Iestudējums ir versija par pagātnes notikumiem ar jaunu cilvēku acīm un sirdīm. Turklāt nav iespējams noliegt to, ka pagātnes “šarms” gaisā ir notverams, pat ja saskatāms caur treknu groteskas kārtu. Brīnišķīgas ir etīdes gan par aizdomīgajām bankām, gan reketieru un jauno biznesmeņu ķerenēm. Līdzīgi – kā laika mašīna nostrādā lambadas ritmi un soļi vai deju mūzika ar “100. debijas” hitu “Man dimantu nav”.

Izrādē samērā daudz tiek koķetēts ar dažādiem stereotipiem: tostarp par patriarhālo sabiedrību. Taču arī šeit iestudējuma veidotājām izdevies izvairīties no didaktiskas moralizēšanas. Tā, piemēram, omes dzimšanas dienas uzruna ar saukli “Visi vīrieši ir lopi”, to skandējot Vairas Vīķes-Freibergas aicinājuma “Mēs esam vareni!” intonācijā, uzreiz tiek arī komentēta, norādot uz pretrunu omes uzvedībā un domāšanā. Vēl skarbāka “koķetēšana” notiek, velkot paralēles starp reketa pasaules noteikumiem un mūsdienu sabiedrības dubultmorāli attiecībā uz nodokļu sistēmu.

Katram argumentam blakus ir pretarguments, katram gadījumam – pretī konkrēti cilvēki. Arī šis ir aspekts, kādēļ jauno DDT iestudējumu droši var definēt kā dokumentālo stāstu teātri.

Skats no izrādes "Klubs "Paradise"" // Foto – Aivars Ivbulis

Tuvojoties izrādes finālam, viena no varonēm atklāj, ka viņa šķietami ir pazaudējusi savus orientierus dzīvē un ka tas galvenokārt ir tāpēc, ka izjūt tukšumu tajā vietā, kur vajadzētu būt ģimenes vai dzimtas kopības izjūtai. Ja neesi saņēmis šo drošības izjūtu, pasaulē grūti noorientēties un saprast, kur ir tava vieta. Tādējādi iestudējuma kontekstā sarežģītāko dvēseles stāvokli jāatklāj Elīnas Vaskas Kintija, jo aktrisei jānospēlē principiāli pozitīvā varone. Tāda jauna sieviete, kura, no vienas puses, vēlas dzīvot un strādāt godīgi, bet tajā pašā laikā – vēlas identificēties ar savu ģimeni, kurā cilvēki dzīvo pēc citiem likumiem. Vērojot šo laikabiedru liecībās balstīto stāstu, šķiet, ka izrādē redzam sabiedrības spoguli: iespējams, ka tikai šī viena ceturtā daļa, ko prezentē Kintija, apzinās ideālo pasaules kārtību un tomēr nespēj par visiem simts procentiem tajā arī būt. Tad ko gan varam vēlēties no atlikušajām trim ceturtdaļām? Savukārt Lienai Šmukstei (Linda), Samirai Adgezalovai (Ksenija) un Anastasijai Rekutai-Džordževičai (Aleksandra) izdevies radīt spilgtus raksturus, kuros tiek izspēlēta ne tikai konkrētu cilvēku drāma, bet diezgan lielas mūsu sabiedrības daļas pasaules uzskati un vērtības.

Aktrises izrādes laikā atskaņo vairākas dziesmas (dažas no 90. gadiem, vienu īpaši sakomponējis Jēkabs Nīmanis), pašas arī spēlējot mūzikas instrumentus. Katrai no viņām priekšā ir mikrofons, kura izmantojums, arī sarunājoties (bet ne visās epizodēs), nav skaidri saprotams. Jā, tas rada zināmu (un, iespējams, vajadzīgu) atsvešinājumu, taču tiek lietots nekonsekventi, turklāt brīžiem šķiet, ka tas ir traucēklis brīvai komunikācijai gan savā starpā, gan ar publiku. Tas laikam arī ir lielākais iebildums visādi citādi atraktīvajā ceļojumā uz teju 25 gadus senu pagātni.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Marta 09.11.2018

    Uz teju ko?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt